Cik ilgi viņi jau bija salaiduši, Sniegavīrs tagad prāto. Varbūt abi kniebušies aiz cūkanu aizgaldiem, nenovilkdami bioskafandrus un baciļu filtrējamās maskas? Tomēr maz ticams: viņa tēvs bija lempis, nevis preteklis. Protams, iespējams ir arī apvienojums: lempīgs preteklis, pretīgs lempis. Taču viņa tēvs (vismaz tā viņam šķiet) bija pārāk neveikls, pārāk slikti meloja, lai iesaistītos pilnasinīgā, ilglaicīgā nodevībā un krāpšanā tā, ka to nepamanītu Džimija māte.
Bet varbūt viņa bija pamanījusi. Varbūt tieši tāpēc vai pa daļai tāpēc bija aizbēgusi. Neviens taču neņem āmuru — nemaz nerunājot par elektrisko skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu — un nesadauza otra datoru, ja nav galīgi pārskaities.
Un viņa jau arī dusmojās pastāvīgi: viņas dusmas tālu pārsniedza jebkura atsevišķa motīva robežas.
Jo vairāk Sniegavīrs par to domā, jo dziļāka kļūst viņa pārliecība par to, ka Ramona ar tēvu ir valdījušies. Nogaidījuši, līdz Džimija māte izput pikseļu jūklī, un tikai tad metušies viens otra skavās. Citādi abi nebūtu tik ilgi, nopietni un nevainīgi raudzījušies viens otrā OrgānSIA Fermās, sēdēdami Andrē bistro. Ja romāns jau ritētu pilnā sparā, tad publiskās vietās viņi izturētos moži un lietišķi un pat vairītos viens no otra; toties nodarbotos ar žiglu un netīru seksu pretīgos kaktos, ar iztrūkušām pogām un iestrēgušiem rāvējslēdzējiem vārtītos uz kabineta paklāja, kodītu viens otram ausi autostāvvietās. Un nebūtu tērējuši laiku tajās antiseptiskajās pusdienās, kad viņa tēvs blenza galdā, kamēr Ramona šķīdināja mutē svaigos burkānus. Nebūtu siekalojušies, skatīdamies viens uz otru pār zaļumiem un cūkgaļas pīrāgiem, izmantodami mazo Džimiju par cilvēkveidīgu vairogu.
Nē, Sniegavīrs netiesā. Viņš zina, kā tas notiek — vai notika agrāk. Tagad viņš ir pieaudzis, un uz viņa sirdsapziņas ir daudz ļaunāki nodarījumi. Kas viņš tāds ir, lai vainotu tos abus?
(Viņš tos abus vaino.)
Ramona lika Džimijam apsēsties, lūkojās viņā ar savām lielajām, melni skropstainajām, izsmērētajām, godīgajām acīm un teica, ka saprotot, viņam tas esot ļoti smagi, tā esot trauma viņiem visiem, tas esot smagi arī viņai, lai gan Džimijs varbūt, nu, tā nedomājot, un viņa apzinoties, ka nespējot aizstāt viņam īsto māti, bet cerot, ka varbūt abi varētu būt vismaz draugi. Džimijs sacīja: Protams, kāpēc ne, — jo, ja neņem vērā Ramonas sakaru ar tēvu, viņa Džimijam patika itin labi un viņš gribēja Ramonai izpatikt.
Viņa tiešām centās. Smējās par Džimija jokiem, reizēm mazliet novēloti, — Džimijs sev atgādināja, ka Ramona nav vārdu cilvēks, — un dažreiz, kad tēva nebija mājās, uzsildīja mikroviļņu krāsnī vakariņas tikai sev un Džimijam; viņas parastie ēdieni bija lazanja un Cēzara salāti. Lāgiem viņa kopā ar Džimiju skatījās DVD filmas, sēdēdama viņam blakus uz dīvāna, vispirms pagatavojusi abiem bļodu popkorna, aplējusi to ar izkausētu sviesta aizvietotāju, un gremdēja tajā taukainus pirkstus, ko laizīja filmas briesmīgākajās vietās, kamēr Džimijs pūlējās neskatīties uz viņas krūtīm. Viņa apprasījās, vai Džimijs varbūt vēloties kaut ko pajautāt par, nu, par to pašu. Par viņiem ar tēti, par to, kas noticis ar laulību. Džimijs atteica, ka nevēlas jautāt neko.
Klusībā, naktīs, viņš ilgojās pēc Killeras. Un — kādā sirds stūrītī, kuru pats nespēja īsti atzīt, — pēc savas īstās, dīvainās, nepareizās, nelaimīgās mātes. Kurp viņa devusies, kādās briesmās nonākusi? Tas, ka viņa ir briesmās, bija pats par sevi saprotams. Māti meklēs, to Džimijs zināja, un, būdams mātes vietā, viņš vis nevēlētos tikt atrasts.
Taču māte bija solījusi sazināties ar Džimiju; tad kāpēc viņa nedeva ziņu? Pēc kāda laika viņš tiešām saņēma pāris pastkaršu ar Anglijas, vēlāk ar Argentīnas markām. Paraksts bija Tante Monika, bet Džimijs saprata, ka tās ir no viņas. Ceru, Tev klājas labi, tik vien tur bija rakstīts. Māte noteikti zināja, ka pastkartes izlasīs kāds simts okšķeru, pirms tās nonāks pie Džimija, un tā arī notika, jo pēc katras pastkartes saņemšanas ieradās korpusnieki un taujāja, kas esot tante Monika. Džimijs atbildēja, ka nezinot. Nē, viņš nedomājot, ka viņa māte atrodas kādā no valstīm, kuru pastmarkas uzlīmētas uz kartītes, jo tik dumja viņa nekādā ziņā neesot. Viņa noteikti esot palūgusi, lai pastkartes viņas vietā nosūta citi cilvēki.
Vai māte viņam neuzticējās? Acīm redzami ne. Džimijs juta, ka ir sagādājis mātei vilšanos, nav attaisnojis viņas cerības kādā izšķirošā veidā. Viņš nekad nebija sapratis, kas īsti tiek no viņa prasīts. Kaut jel viņam bijusi vēl viena iespēja darīt māti laimīgu!
"Šī bērnība nav mana," Sniegavīrs skaļi saka. Viņš ienīst šos atkārtotos fragmentus. Nespēj tos izslēgt, nespēj mainīt tematu, nespēj atstāt telpu. Būtu vajadzīga stingrāka iekšējā disciplīna vai kāda mistiska zilbe, ko atkārtot vēl un vēlreiz, lai izslēgtos pats. Kā tādas sauca? Par mantrām. To viņi bija mācījušies pamatskolā. Nedēļas reliģijas stunda. Tā, bērni, tagad esiet klusi kā pelites, tas attiecas uz tevi, Dzimi], Šodien mēs iedomāsimies, ka dzīvojam Indijā, un skaitīsim mantru. Vai tas nebūs jautri1 Tagad visi izvēlēsimies kādu vārdu, katrs citādu, lai mums katram būtu sava īpašā mantra.
"Turies pie vārdiem!" viņš sev saka. Dīvainie vārdi, vecie vārdi, retie. Lambrekens. Norne. Jausma. Dūdelnieks. Miesaskārība. Kad tie būs izkūpējuši no viņa prāta, šie vārdi, tad būs izgaisuši it visur, uz visiem laikiem. Itin kā nekad nebūtu pastāvējuši.
Kreiks
Pāris mēnešu pirms Džimija mātes nozušanas parādījās Kreiks. Abi notikumi iekrita vienā un tai pašā gadā. Kāds bija sakars? Sakara nebija, ja neņem vērā to, ka viņi, cik varēja nomanīt, sapratās itin labi. Kreiks bija viens no tiem nedaudzajiem Džimija draugiem, kas mātei patika. Pārējie zēni viņai lielākoties likās pārāk zaļi, bet meitenes — vieglprātīgas vai nevīžīgas. Šos vārdus viņa nekad nelietoja, taču uzminams tas bija tāpat.
Bet Kreiks — Kreiks bija citāds. Vairāk kā pieaugušais, viņa bija teikusi; pat vairāk pieaudzis nekā daudzi pieaugušie. Ar viņu var risināt objektīvu sarunu, izsekojot notikumiem un hipotēzēm līdz to loģiskajam noslēgumam. Tiesa, Džimijs nekad nebija redzējis, ka abi risinātu tādu sarunu, tomēr tādas noteikti bija, jo vai tad citādi māte tā teiktu. Kad un kā notika šīs loģiskās pieaugušu cilvēku sarunas? Par to viņš bieži ir lauzījis galvu.
"Tavs draugs ir intelektuāli godīgs," Džimija māte mēdza sacīt. "Viņš sev nemelo." Un pēc tam pievērsa Džimijam savas zilās acis; viņš lieliski pazina šo ievainoto skatienu, kurš pauda, ka sāpes nodarījis tieši viņš. Kaut jel viņš spētu būt tāds — intelektuāli godīgs. Arī tas bija viens no nelabvēlīgajiem vērtējumiem mistiskā sekmju lapā, kuru māte nēsāja līdzi kādā sava prāta kabatā, un Džimija sekmes tajā vienmēr robežojās ar neapmierinošām. Intelektuālajā godīgumā Džimijs varētu gūt labākas sekmes, ja vien pacenstos. Un ja viņš, velns parāvis, turklāt vēl zinātu, ko tas nozīmē.
"Man nevajag vakariņas," viņš jau nez kuro reizi teica mātei. "Uzkodīšu kaut ko tāpat." Ja viņa grib tēlot sāpināto, tad lai tēlo virtuves pulkstenim. To Džimijs bija noregulējis tā, lai sarkanrīklīte sauktu uhū, bet pūce — ķē, ķē. Lai viņa pārmaiņas pēc dabū drusku vilties.