Viņš šaubījās par Kreika godīgumu, gan intelektuālo, gan jebkādu citu. Par Kreiku viņš zināja drusku vairāk nekā māte.
Kad Džimija māte bija iztrakojusies ar āmuru un pēc tam nozudusi, Kreiks neko daudz neteica. Nelikās ne pārsteigts, ne šokēts. Piezīmēja vienīgi, ka dažiem cilvēkiem esot nepieciešams mainīties, bet, lai mainītos, viņiem nepieciešams atrasties kādā citā vietā. Viņš paskaidroja, ka cilvēks var pabūt tavā dzīvē un pēc tam no tās pagaist. Viņš sacīja, ka Džimijam vajagot palasīt stoiķus. Šis pēdējais ieteikums mazliet kaitināja. Kreiks reizēm varēja būt pārlieku pamācošs un maķenīt par daudz lietoja vārdu vajag. Toties Džimijs augstu vērtēja viņa mieru un ziņkārības trūkumu.
Protams, tolaik Kreiks vēl nebija Kreiks: viņu Sauca par Glennu. Kāpēc šim vārdam bija divi n parastā viena vietā? "Manam tētim patika mūzika," paskaidroja Kreiks, kad Džimijs beidzot bija to viņam pavaicājis, iepriekš labu laiku dūšojies. "Vārdu viņš man deva par godu kādam mirušam pianistam, brīnumbērnam, kam vārdā bija divi «."
"Tātad viņš sūtīja tevi uz mūzikas stundām?"
"Nē," Kreiks atbildēja. "Viņš nemēdza mani nekur sūtīt."
"Tad kāda jēga?"
"Kam?" »
"Tavam vārdam. Diviem «."
"Džimij, Džimij," Kreiks sacīja. "Ne jau visam ir jēga."
Sniegavīram ir grūti domāt par Kreiku kā par Cilcnnu, tik pamatīgi Kreika vēlākais tēls ir izdzēsis iepriekšējo. Kreiks viņā būs bijis jau no sākta gala, domā Sniegavlrs; Glenna īstenībā nav bijis nekad. Gletins bija tikai maska. Tāpēc Sniegavīra atmiņās Kreiks nekad nav Glenns, nekad nav Glenns jeb Kreiks vai Kreiks/Glenns, vai Glenns, vēlāk Kreiks. Viņš vienmēr ir tikai Kreiks, skaidri un vienkārši.
Turklāt Kreiks ietaupa laiku, domā Sniegavlrs. Kāpēc lietot defises un iekavas, ja vien tas nav absolūti nepieciešams?
VeselViedas vidusskolā Kreiks ieradās septembrī vai oktobrī, vienā no tiem mēnešiem, ko mēdza dēvēt par rudeni, bija gaiša, silta, saulaina diena, kas ne ar ko citu neizcēlās. Kreiks bija pārnācis uz šejieni no citurienes, jo vecākiem acīmredzot bija piedāvāts jauns darbs: Teritorijās tā gadījās bieži. Bērni nāca un gāja, soli tika aizņemti un atkal atstāti, draudzība vienmēr bija nejauša.
Džimijs neklausījās sevišķi uzmanīgi, kad Kreiku ar klasi iepazīstināja ultratekstu skolotāja Melone Railija. Viņas vārds nemaz nebija Melone — tā bija tikai klases zēnu lietota iesauka —, taču īsto vārdu Sniegavlrs neatminas. Skolotāja par daudz zemu noliecās pie viņa monitora, lielās, apaļās krūtis gandrīz skāra viņa plecu. T kreklu ar JaunĀdas emblēmu viņa bija pārāk cieši sabāzījusi šortos ar rāvējslēdzējiem uz starām: tas pārlieku stipri kliedēja uzmanību. Tāpēc, kad Melone paziņoja, ka Džimijs parādīšot jaunajam klasesbiedram Glennam skolu, iestājās pauze, kamēr Džimijs pūlējās apjēgt, ko viņa nupat sacījusi.
"Džimij, es tev kaut ko lūdzu," Melone teica.
"Jā, ko vien vēlaties," Džimijs atsaucās, nobolīja acis un paglūnēja uz viņu, tomēr centās nešaut pār strīpu. Klasē daži iesmējās; pat mis Railija veltīja viņam dzedru, negribīgu smaidu. Parasti Džimijs prata viņai pielabināties, laizdams darbā zēnisku šarmu. Viņam patika iztēloties: ja viņš nebūtu mazgadīgs un Melone nebūtu viņa skolotāja un nepakļautos likumam, kas liedz seksuāli izmantot bērnus, tad viņa grauztin izgrauztos caur Džimija guļamistabas sienu, lai tikai varētu sagrābt kārajos nagos viņa jauno miesu.
Tolaik Džimijs bija aizņemts vienīgi ar sevi, Sniegavīrs nodomā iecietīgi un mazliet skaudīgi. Un, protams, jutās arī nelaimīgs. Tas bija pats par sevi saprotams. Tam, lai justos nelaimīgs, viņš bija veltījis daudz enerģijas.
Kad Džimijs beidzot atrada laiku pievērsties Kreikam, ieraudzītais viņu pārāk nepriecēja. Kreiks bija collas divas garāks par viņu un arī tievāks. Taisni, tumšbrūni mati, iedegusi āda, zaļas acis, pussmaids, vēss skatiens. Apģērbs tumšos toņos, bez emblēmām, bildēm un rakstiskām piezīmēm — izskats bez vārdiem. Iespējams, viņš bija vecāks nekā pārējie vai vismaz centās tāds izlikties. Džimijs minēja, ar kādiem sporta veidiem Kreiks nodarbojas. Nē, ar futbolu ne, tas nebūs nekas tāds, kas prasa daudz spēka. Basketbolam viņš nav pietiekami gara auguma. Pēc Džimija domām, viņš neizskatījās pēc komandas spēlētāja vai pēc tāda, kurš ir ar mieru truli riskēt un gūt traumas. Varbūt teniss? (Džimijs spēlēja tenisu.)
Pusdienu starpbrīdī Džimijs paņēma līdzi Kreiku un abi ieturēja maltīti — Kreiks notiesāja divus gigantiskus hotdogus ar sojas desiņām un lielu gabalu kārtainās kūkas ar kokosriekstu garšu, tātad varbūt centās pieņemties svarā, — ber pēc tam izstaigāja gaiteņus, klases un laboratorijas, un Džimijs skaidroja vienā laidā. Te ir sporta zāle, te ir bibliotēka, tās ir mācību grāmatas, uz tām jāpiesakās priekšpusdienā, tur ir meiteņu dušas, kaut kur sienā esot izurbts caurums, bet es neesmu to atradis. Ja gribi uzpīpēt zāli, tad neej uz ateju, tā tiek kontrolēta; tajā ventilācijas šahtā ir drošības kontroles mikroobjektīvs, neskaties uz to, citādi viņi sapratīs, ka tu zini.
Kreiks visu apskatīja un nebilda ne vārda. Par sevi neizpauda neko. Izteica tikai vienu piezīmi — ka ķīmijas laboratorija esot baigs ūķis.
Nu, pie velna, nodomāja Džimijs. Ja jau viņš grib būt stulbs, tad uz priekšu, šī ir brīva valsts. Miljoni pirms viņa ir izvēlējušies tādu dzīves ceļu. Viņš dusmojās pats uz sevi par to, ka tarkšķ un lēkā, bet Kreiks tikmēr veltī viņam pa īsam, vienaldzīgam skatienam un pa greizam pussmaidam. Tomēr kaut kas Kreikā bija. Uz Džimiju vienmēr atstāja iespaidu citu zēnu vēsā, gausā izturēšanās maniere: likās, enerģija tiek apvaldīta, turēta krājumā kaut kam svarīgākam nekā šībrīža saruna.
Džimijs apjauta, ka vēlas iedragāt Kreika mieru, izvilināt kādu reakciju; tā bija viena no viņa vājībām — uztraukties par to, ko par viņu domā citi. Tāpēc viņš pēc stundām pajautāja, vai Kreiks negrib aiziet uz tirdzniecības centru, paslaistīties apkārt, paskatīties, varbūt tur būs meitenes, un Kreiks teica — kāpēc ne. VeselViedas Teritorijā, tāpat kā ikvienā citā Teritorijā, pēc stundām nebija nekā daudz, ko pasākt, vismaz ne viņu vecumā, ne vairākiem kopā. Citādi nekā plēbijās. Klīda baumas, ka plēbijās bērni skraidot baros, bandās. Nogaidot, līdz vecāki aiztinas prom, un tad liekot vaļā uz pilnu klapi — sabrūkot iekšā mājā, apdullinoties ar skaļu mūziku, narkotikām un alkoholu, izdrāžot visu pēc kārtas, ieskaitot ģimenes kaķi, sadauzot mēbeles, duroties, pārdozējot. Krāšņi, Džimijs nodomāja. Turpretī Teritorijās skrūves bija pievilktas cieši. Nakts patruļas, komandanta stunda nenobriedušiem prātiem, speciāli apmācīti suņi, kas meklē smagās narkotikas. Reiz stingrība bija drusku atslābināta un iekšā ielaista īsta grupa — Plēbijās Dubļusargi —, taču izcēlās bezmaz vai nemieri, tāpēc uz atkārtojumu tagad velti cerēt. Tomēr būtu lieki aizbildināties Kreikam. Viņš pats bija Teritorijas bērns un zināja, kas un kā.
Džimijs cerēja, ka tirdzniecības centrā varbūt pamanīs Vakullu Praisu; viņš joprojām bija tā kā iemīlējies Vakullā, taču pēc tam, kad viņa bija noturējusi graujošu runu, kurā pavēstīja, ka augstu vērtē Džimiju kā draugu, viņš bija izmēģinājis citu meiteni, tad nākamo un beigu beigās — pašlaik — nonācis pie blondās Lindas Lī. Linda Lī bija airētāju komandā, viņai bija muskuļaini stilbi un iespaidīgi krūšu muskuļi, un ne reizi vien viņa bija slepus ievedusi Džimiju savā guļamistabā. Viņa zināja rupjus vārdus un bija krietni vairāk pieredzējusi nekā Džimijs, un ikreiz, būdams kopā ar Lindu Lī, viņš jutās kā ierauts pinbola automātā, kur zibsnī gaismas, juceklīgi kūleņo bumbiņas un griežas lodīšu gultņu kaskādes. Linda Lī viņam diez kā nepatika, tomēr vajadzēja pie viņas turēties, gādājot par palikšanu viņas sarakstā. Varbūt izdotos iedabūt rindā arī Kreiku — izdarīt viņam pakalpojumu, iedibināt pateicības kredītu. Interesanti, kādas meitenes Kreikam patīk? Pagaidām par to neliecināja nekādas pazīmes.