Tirdzniecības centrā nebija manāma ne Vakulla, ne Linda Lī. Džimijs mēģināja viņai piezvanīt, bet mobilais bija izslēgts. Tāpēc Džimijs un Kreiks arkādē pāris reižu uzspēlēja Trīsdimensiju Veiko, apēda divus sojburgerus — šajā mēnesī liellopa gaļas nav, vēstīja uzraksts uz tāfelītes, — izdzēra katrs pa Priekapučīno un uz pusēm notiesāja Trieciensticni, lai vairotu enerģiju un uzņemtu mazliet steroīdu. Pēc tam abi nesteidzīgi soļoja pa segto eju gar strūklakām un plastmasas papardēm, skanot remdenai mūzikai, kādu te spēlēja vienmēr. Kreiks nebija diez cik runīgs, un Džimijs jau grasījās sacīt, ka ies mājās mācīties, kad priekšā pavērās aizraujošs skats: Melone Railija kopā ar kādu vīrieti devās tajā virzienā, kur atradās pieaugušajiem paredzētie deju klubi. Skolas drēbju vietā viņa bija uzģērbusi apspīlētu, melnu kleitu un vaļīgu, sarkanu žaketi, un vīrietis bija aplicis roku viņai ap vidukli — zem žaketes.
Džimijs iebikstīja Kreikam sānos. "Kā tu domā, vai roku viņš uzlicis šai uz pakaļas?" viņš jautāja.
"Tā ir ģeometriska problēma," Kreiks atbildēja. "Par to ir jāpadomā."
"Ko?" Džimijs iesaucās. "Kā?"
"Izmanto savus neironus," Kreiks paskaidroja. "Pirmais solis: aprēķini vīrieša rokas garumu, par rokas standartu uzskatot vienīgo redzamo roku. Pieņēmums: abas rokas ir aptuveni vienādā garumā. Otrais solis: aprēķini elkoņa saliekuma leņķi. Trešais solis: aprēķini dibena izliekumu. To, iespējams, vajadzēs rēķināt aptuveni, jo pārbaudāmu skaitļu nav. Ceturtais solis: aprēķini plaukstas lielumu, izmantojot redzamo plaukstu, tāpat kā pirmajā solī."
"Es neesmu skaitļu cilvēks," Džimijs smiedamies iebilda, bet Kreiks turpināja: "Tagad jāapsver visas iespējamās plaukstas pozīcijas. Vidukli izslēdzam. Labās puses dibenvaiga augšdaļu izslēdzam. Pēc dedukcijas visticamākā liktos labās puses dibenvaiga apakšdaļa vai augšstilbs. Iespējama ir ari plaukstas atrašanās starp abiem augšstilbiem, tomēr šāda pozīcija traucētu objektam pārvietoties, un nav saskatāma nedz klibošana, nedz klupšana." Viņš diezgan labi atdarināja ķīmijas skolotāju — gan ar teicienu par neironiem, gan ar strupo, stīvo izteiksmi, līdzīgu aprautiem rējieniem. Pat ne diezgan labi, bet izcili.
Kreiks uzreiz iepatikās Džimijam vairāk. Varbūt abiem tomēr bija kaut kas kopīgs, šim zellim vismaz bija humora izjūta. Tomēr reizē tas mazliet apdraudēja Džimiju. Viņš pats bija labs atdarinātājs, prata parodēt gandrīz visus skolotājus. Ja nu izrādās, ka Kreikam tas padodas vēl veiksmīgāk? Džimijs juta vienlaikus naidu un simpātijas.
Tomēr nākamajās dienās Kreiks ne reizi neuzstājās publiski.
Jau toreiz Kreikam piemita kaut kas īpatnējs, domā Sniegavīrs. Viņš nebija gluži iemīļots, tomēr viņa uzmanība glaimoja ikvienam. Ne tikai skolēniem, bet arī skolotājiem. Kreiks skatījās uz viņiem tā, it kā klausītos, it kā viņu teiktais būtu pilnas uzmanības vērts, lai gan skaļi viņš to neteiktu nekad.
Viņš iedvesa bijību — ne jau pārvarigu, tomēr pietiekamu. Viņš izstaroja potenciālu, bet kādu? Neviens to nezināja un tāpēc izturējās piesardzīgi. Un tas viss ietērpts tumšās, lakoniskās drānās.
īssavienojums
Vakulla Praisa bija Džimija partnere pie laboratorijas galda nanotehnoloģijas bioķīmijā, bet viņas tēvu aizsauca darbā uz kādu Teritoriju otrā kontinenta galā, Vakulla iekāpa slēgtā šautrvilcienā un vairs nekad netika redzēta. Pēc viņas aizbraukšanas Džimijs veselu nedēļu mocījās grūtsirdībā, un pat Lindas I.ī rupjību pavadītās konvulsijas nespēja viņu mierināt.
Vakullas tukšo vietu pie laboratorijas galda ieņēma Kreiks, pārcelts uz turieni no vientulīgā jaunpienācēja krēsla pašā telpas galā. Kreiks bija ļoti gudrs — pat VeselViedas vidusskolas pasaulē, kur atliku likām pietika tādu, kas bija gandrīz ģēniji vai pārzināja vairākas matemātikas nozares, viņš bez kādām pūlēm kļuva par vienu no sekmīgākajiem. Izrādījās, ka viņam izcili padodas nanotehnoloģijas bioķīmija, un abi ar Džimiju strādāja pie kopīga vienmolekulu slāņa hibridizācijas projekta ar mērķi izveidot violetu nematodi — izmantojot primitīvas jūraszāles krāsu kodu, pirms termiņa un bez mulsinošām variācijām.
Džimijs un Kreiks pasāka kopā pavadīt pusdienu starpbrīdi un pēc tam — ne jau katru dienu, viņi taču nebija nekādi geji, tomēr vismaz divreiz nedēļā — arī laiku pēc stundām. Sākumā viņi spēlēja tenisu māla kortā aiz Kreika mājas, taču Kreiks apvienoja kombinēto metodi ar plašu redzeslauku un nevarēja paciest zaudējumu, bet Džimijs bija impulsīvs un viņa spēlei trūka smalkuma, tāpēc tas nebija pārāk produktīvi un viņi atmeta tenisam ar roku. Citreiz, izlikdamies, ka gatavo mājasdarbus, ko reizēm tiešām gatavoja, viņi ieslēdzās Kreika istabā, kur spēlēja datoršahu, trīsdimensiju spēles vai Žiglo Osāmu, iepriekš izlozējuši, kurš būs Bezdievju pusē. Kreikam bija divi datori, tā ka viņi varēja sēdēt katrs pie sava, ar muguru viens pret otru.
"Kāpēc mēs nespēlējam pa īstam?" Džimijs ieminējās kādu dienu, kad abi spēlēja šahu. "Pa vecai modei. Ar plastmasas figūrām." Tiešām, likās savādi, ka abi sēd vienā istabā, pagriezuši viens otram muguru, un spēlē uz datora ekrāna.
"Kādēļ?" Kreiks jautāja. "Un mēs jau spēlējam pa īstam."
"Nemaz."
"Labi, pieņemsim, bet arī ar plastmasas figūriņām netiek spēlēts pa īstam." "Kā tā?"
"īstā spēle notiek galvā."
"Fikcija!" Džimijs iesaucās. Tas bija labs vārds, aizgūts no vecas DVD filmas; abi bija pasākuši to lietot, lai izzobotu viens otru par pārliecīgu uzpūtību. "Baiga fikcija!"
Kreiks smējās.
Parasti Kreiks aizrāvās ar vienu spēli, gribēja spēlēt to vēl un vēl, noslīpēt uzbrukumu, līdz jutās pārliecināts, ka var uzvarēt vismaz deviņas reizes no desmit. Piemēram, veselu mēnesi bija vajadzējis spēlēt Barbaru Soļus (Mēģini Mainīt Vēstures Gaitu!). Vienai pusei piederēja pilsētas un bagātības, bet otrai ordas un — parasti, bet ne vienmēr — arī lielāks niknums. Vai nu barbari sabradāja pilsētas, vai tika sabradāti paši, taču jebkurā gadījumā sākt vajadzēja ar enerģijas vēsturisko sadalījumu un turpināt, vadoties pēc tā. Roma pret vestgotiem, Senā Ēģipte pret hiksiem, acteki pret spāņiem — starp citu, amizanti, jo acteki pārstāvēja civilizāciju, bet spāņi bija barbaru ordas. Spēli varēja variēt, ja vien tika izmantotas reālas sabiedrības un ciltis, tāpēc Kreiks un Džimijs kādu laiku sacentās, kurš nosauks vismīklaināko pāri.
"Pečeņegi pret Bizantiju," kādā neaizmirstamā dienā paziņoja Džimijs.
"Kas, ellē, ir pečeņegi? Tos tu esi izgudrojis," Kreiks iebilda.
Taču tos Džimijs bija atradis Britu enciklopēdijas 1957. gada izdevumā, kurš — kaut kāda aizmirsta iemesla dēļ — CD-ROM formātā glabājās skolas bibliotēkā. Džimijs zināja precīzus faktus. "F.desas Matejs dēvēja tos par ļauniem nezvēriem, kas dzer asinis," viņš tagad varēja autoritatīvi pavēstīt. "Tie bija absolūti nežēlīgi, bez kādām īpašībām, kas to kompensētu." Abi izlozēja puses, Džimijs dabūja pečeņegus un vinnēja. Bizantieši tika noslepkavoti, jo tieši tā mēdza rīkoties pečeņegi, paskaidroja Džimijs. Viņi vienmēr nokāva visus uz līdzenas vietas. Vai vismaz vīriešus. Un pēc kāda laiciņa arī sievietes.