Kreiks jutās satriekts par visu savu spēlētāju zaudējumu un drusku sapūtās. Bet pēc tam dāvāja savu uzticību Asinīm un Rozēm. Kreiks apgalvoja, ka tas esot kosmiskāk: kaujas lauks lielāks gan laikā, gan telpā.
Asinis un Rozes bija tirgošanās spēle, kaut kas līdzīgs Monopolam. Asiņu puse guva punktus ar cilvēces ļaundarībām, turklāt lielā mērogā: atsevišķas izvarošanas un slepkavības neskaitījās, obligāti vajadzēja būt iznīcinātam lielam cilvēku daudzumam. Masu slepkavības, genocīds, tādā garā. Rožu puse piedalījās spēlē ar cilvēces sasniegumiem. Tie bija mākslas darbi, zinātniski atklājumi, spoži arhitektūras paraugi, lietderīgi izgudrojumi. Spēlētie tika dēvēti par Dvēseles dižuma monumentiem. Ekrāna malās bija speciālas pogas, un, ja spēlētājs nezināja, kas ir Noziegums un sods, relativitātes teorija, Asaru ceļš, Bovari kundze, Simtgadu karš vai bēgšana uz Ēģipti, tad varēja divreiz uzklikšķināt un saņemt ilustrētu aprakstu divos variantos: R — bērniem domātu, vai ZPK, kas apzīmēja zaimošanu, piedauzību un kailumu. Tur jau tas joks ar vēsturi, teica Kreiks: tur visu triju ir papilnam.
Kad bija uzmesti virtuālie kauliņi, parādījās viens Kožu vai Asiņu fakts. Ja tas bija Asiņu fakts, Rožu spēlētājam bija izdevība novērst ļaundarību, taču pretī bija jāliek Rožu fakts. Tad ļaundarība izzustu no vēstures — vismaz no tās, kas rakstīta monitorā. Asiņu spēlētājs varēja iegūt Rožu faktu, taču tikai tad, ja pretī deva vienu ļaundarību, tādējādi samazinot savu munīcijas krājumu un vairojot Rožu munīciju. Ja spēlētājs bija prasmīgs, tad varēja uzbrukt Rozēm ar ļaundarībām, kas bija viņa rīcībā, nolaupīt cilvēces sasniegumu un pārcelt to savā spēles laukuma pusē. Uzvarēja tas, kuram līdz spēles laika beigām izdevās iegūt visvairāk cilvēces sasniegumu. Protams, viņam tika atņemti punkti par sasniegumiem, kas bija iznīcināti viņa paša kļūdu, neprātības un kretīnisku gājienu dēļ.
Tika ieteiktas maiņas likmes — viena Mona Liza pret Bergenbelzenu, viens armēņu genocīds pret Devīto simfoniju plus trim Lielajām piramīdām —, tomēr bija brīv kaulēties. Lai kaulētos, vajadzēja zināt skaitļus — ļaundarībās nogalināto cilvēku kopskaitu, jaunāko tirgus cenu mākslas darbiem; vai, ja mākslas darbi bija nozagti, tad bija jāzina, cik lielu summu izmaksājusi apdrošināšana. Tā bija bīstama spēle.
"Homērs," saka Sniegavīrs, lauzdams sev ceļu caur pilošajiem, slapjajiem zariem. "Dievišķā komēdija. Grieķu skulptūras. Akvedukti. Zaudētā paradīze. Mocarta mūzika. Šekspīrs, kopoti raksti. Māsas Bronti. Tolstojs. Pērļu mošeja. Šartras katedrāle. Bahs. Rembrants. Verdi. Džoiss. Penicilīns. Kītss. Tērners. Sirds transplantācija. Vakcīna pret poliomielītu. Berliozs. Bodlērs. Barroks. ļeitss. Vulfa."
Ir jābūt bijis vairāk. Bija vairāk.
Trojas iekarošana, viņam pie auss ierunājas kāda balss. Kartāgas nopostīšana. Vikingi. Krusta kari. Cingishāns. Huņņu
Atila. Kataru noslepkavošana. Raganu sārti. Acteku iznīcināšana. Maiji — tas pats. Inki — tas pats. Inkvizīcija. Vlads Orākulā. Hugenotu apkaušana. Kromvels Īrijā. Franču revolūcija. Napoleona kari. Bads Īrijā. Verdzība Amerikas dienvidos. Kongo karalis Leopolds. Krievu revolūcija. Staļins. Hitlers. Hirosima. Mao. Pols Pots. īdi Amins. Srilanka. Austrumtimora. Sadāms Huseins.
"Apklusti!" Sniegavīrs saka.
Piedod, kaķīt. Es tikai mēģināju palīdzēt.
Tur jau tā nelaime ar Asinīm un Rozēm: vieglāk bija atcerēties Asiņu faktus. Otra nelaime bija tā, ka Asiņu spēlētājs parasti uzvarēja, bet uzvara nozīmēja nopostītas zemes mantošanu. Tur jau visa spēles jēga, sacīja Kreiks, kad Džimijs sūdzējās. Džimijs attrauca: ja tā esot jēga, tad visai bezjēdzīga. Viņam negribējās stāstīt Kreikam, ka viņu moka briesmīgi murgi: tie, kuros Partenons bija izrotāts ar nocirstām galvām, nez kāpēc šķita paši briesmīgākie.
Pēc vārdos neizteiktas vienošanās viņi bija mitējušies spēlēt Asinis un Rozes, un Kreikam nebija iebildumu, jo viņš aizrāvās ar kaut ko jaunu — ar Izmirtonu, interaktīvu bioloģisku pasaku spēli, ko bija atradis Tīmeklī. IZMIRTONS, vada TrakAdams. Ādams nosauca dzīvos dzīvniekus, TrakĀdams nosauc mirušos. Vai gribi spēlēt? Šis uzraksts parādījās pašā spēles sākumā. Tad bija jāuzklikšķina uz Jā, jāieraksta niks un jāizvēlas viena no divām čata telpām — Dzīvnieku pasaule vai Dārzeņu pasaule. Pēc tam ieradās pretinieks ar savu niku — Komodo, Degunradzis, I.amantīns, Hippocampus Ramulosus — un aicināja uz sacīksti. Sākas ar tādu un tādu burtu, kāju skaits, kas tas ir? Tas bija kāda bioforma, kas izčibējusi pēdējo piecdesmit gadu laikā, — nē, ne tiranozaurs, ne roks, ne dronts, un punkti nost par kļūdīšanos laikposmā. Pēc tam vajadzēja sašaurināt jautājumu jomu, suga, klase, kārta, dzimta, ģints, veids, tad — izplatības vieta un kad pēdējo reizi novērots, un kas to piebeidzis. (Piesārņojums, areāla nopostīšana, labticīgi idioti, kas domājuši, ka tad, ja šie apēdīs tā ragu, tad šiem baigi stāvēs.) Jo ilgāk pretinieks turējās, jo vairāk punktu sakrāja, taču lielus bonusus varēja dabūt arī par ātrumu. Palīdzēja TrakĀdama izdruka, kurā bija uzskaitītas visas izmirušās sugas, taču tikai ar latīņu nosaukumiem, turklāt tās bija pārsimt lapas sīkā drukā, pilnas ar nezināmiem kukaiņiem, augiem un vardēm, par ko neviens nekad nebija dzirdējis. Neviens, acīmredzot atskaitot Izmirtona Lielmeistarus, kam smadzenes kā meklēšanas motori.
Vienmēr varēja zināt, ka pretinieks ir viens no tādiem, jo uz ekrāna parādījās mazs latimērijas simbols. Latimērija. Aizvēsturiska dziļjūras zivs, sen uzskatīta par izmirušu, bet daži eksemplāri atrasti 20. gs. vidū. Pašreizējais statuss nezināms. Izmirtons galvenokārt bija informatīvs. Likās, skolas autobusā tev blakus apsēdies kāds garlaicīgs pedants un tu nekur nevari sprukt, vismaz tā jutās Džimijs. Un tas neparko nerimās.
"Kāpēc tas tev tik ļoti patīk?" Džimijs kādu dienu uzrunāja Kreika salīkušo muguru.
"Tāpēc, ka man tajā labi veicas," Kreiks atbildēja. Džimijam radās aizdomas, ka Kreiks kāro kļūt par Lielmeistaru, ne tāpēc, ka tas kaut ko nozīmētu, bet gan tāpēc, ka tāda kategorija pastāv.
Niķus abiem bija izvēlējies Kreiks. Džimijs bija Tuklis — tāpēc, ka tā bija dēvēts kāds izmiris Austrālijas putns ar divām locītavām, kurš parasti uzturējies kapsētās, un — Džimijs nojauta — arī tāpēc, ka Kreikam patika Džimiju šādi saukt. Kreika niks bija Kreiks — par godu kādam citam Austrālijas putnam, kreikam jeb sarkankakla ormanītim, kuru, kā apgalvoja Kreiks, nekad neesot bijis sevišķi daudz. Kādu laiku abi sauca viens otru par Kreiku un Tukli, tīksminādamies par to, ka šo joku saprot rikai divi vien. Pēc tam, kad Kreiks saprata, ka Džimijs piedalās tikai negribīgi, un kad abi bija pārtraukuši spēlēt Izmirtomt, Tuklis kā vārds pamazām izdzisa. Turpretī Kreiks bija palicis.
Ja viņi nespēlēja, tad sērfoja pa Tīmekli — iegriezās vecos, iecienītos saitos, paraudzījās, kas jauns. Tiešraidē noskatījās sirds operāciju vai, piemēram, Ziņas Pa Pliko, kas dažas minūtes lieliski uzjautrināja, jo ļaudis tur pūlējās izlikties, ka nenotiek nekas neparasts, un cītīgi vairījās blenzt cits uz cita plikumiem.
Citkārt viņi skatījās dzīvnieku žmiegšanas saitus, Felicijas Varžu Spiedi un tamlīdzīgi, taču tas drīz sāka atkārtoties: visas sabradātās vardes, visi ar rokām saplosītie kaķi līdzinājās cits citam. Viņi skatījās arī netiraszekes.com — aktuālu šovu par pasaules politiskajiem līderiem. Kreiks sacīja, ka, pateicoties digitālajai gēnu maiņai, vairs neesot iespējams pateikt, vai kāds no šiem ģenerāļiem un pārējiem dižvīriem vēl vispār eksistē un, ja nu tomēr, tad vai viņi tiešām saka to, kas dzirdams. Turklāt tie tika gāzti un nomainīti tādā ātrumā, kas tas vairs nebija svarīgi.