Vēl viņi skatījās arī galvasnost.com — saitu, kur demonstrēja videoierakstus par nāvessodu izpildi Āzijā. Tur kaut kādā vietā, kas izskatījās pēc Ķīnas, tautas ienaidniekiem ar zobenu cirta nost galvas, gavilējot skatītāju tūkstošiem. Varēja paskatīties arī alibuubuu.com, kur dažādiem ļaudīm, apsūdzētiem zādzībā, tika nocirstas rokas, bet laulības pārkāpējas un lūpu krāsotājas ar akmeņiem nomētāja gaudojoši pūli putekļainos anklāvos, kuriem itin kā bija jāatrodas Vidējo Austrumu fundamentālisma valstīs. Šajā saitā video kvalitāte parasti bija slikta: cik noprotams, filmēt tur bija aizliegts, tāpēc klāt bija pamanījies tikt vienīgi kāds izmisis nabags ar slēptu mini videokameru, par Rietumu nešķīsto valūtu likdams uz spēles savu dzīvību. Lielākoties bija redzamas skatītāju muguras un pakauši, tāpēc sajūta bija, kā tupot lielā drēbju skapī, ja vien filmētājs netika pieķerts; tādā gadījumā sāka juceklīgi zibēt rokas un drēbes un attēls satumsa. Kreiks teica, ka šīs asiņainās izklaides, visticamāk, norisinoties kādā nomaļā vietā kaut kur Kalifornijā, izmantojot baru statistu, savāktu turpat no ielām.
Labāki bija amerikāņu saiti ar komentāriem sporta sacīkšu stilā: "Un te nu viņš ir! Jā! Džo "Sprūdrats" Rikardo, par kuru balsojuši visvairāk skatītāju!" Un pēc tam tika rādīta kriminālhronika ar baismīgiem upuru tuvplāniem. Šajos saitos parādījās reklāmas, kas mudināja pirkt, piemēram, akumulatorus un trankvilizatorus, un spilgti dzelteni logo, uzkrāsoti uz mūriem fonā. Amerikāņiem vismaz sanāk stilīgi, teica Kreiks.
Vislabākie bija strava.com, issavienojums.com un navinieki.com; tajos rādīja nāvi elektriskajā krēslā un nāvējošu injekciju rezultātā. Reiz tika rādīts legāls video ar reālu notikumu atainojumu, un tajā nāvinieki īpaši centās videokameras priekšā. Lielākoties tie bija vīrieši; retu reizi gadījās kāda sieviete, bet to nu Džimijam nepatika skatīties, jo sievietes likvidēšana bija svinīgs, asarains pasākums, ļaudīm bija nosliece sastāties apkārt ar iedegtām svecēm un ar bērnu fotogrāfijām vai skandēt pašsacerētus dzejoļus. Toties ar čaļiem varēja pārsmieties. Tie vaibstījās, rādīja sargiem pirkstu, plēsa jokus, reizēm izrāvās un tika trenkāti pa telpu, līdzi vilkdami savaldīšanai domātās siksnas un izkliegdami rupjus lamuvārdus.
Kreiks teica, ka šie incidenti esot fikcija. Šiem vīriešiem vai viņu ģimenēm par to maksājot. Sponsori pieprasot labu izrādi, citādi ļaudis sāktu garlaikoties un novērstos. Skatītāji gribot redzēt nāvessoda izpildi, jā, bet pēc kāda laika tas varot kļūt vienmuļi, tāpēc vajagot pievienot pēdējās cīņas izdevību vai kādu pārsteiguma elementu. Divi pret vienu, ka tas viss esot iestudēts.
Džimijs sacīja, ka šī teorija iedvešot bijību. Arī bijība, tāpat kā fikcija, bija vecs vārds, ko viņš izracis no DVD arhīviem. "Kā tev šķiet, vai tie pa īstam tiek sodīti ar nāvi?" viņš jautāja. "Izskatās, ka daudzi tikai tēlo."
"Nekad nevar zināt," atbildēja Kreiks.
"Ko nevar zināt?"
"Kas ir īstenība?"
"Fikcija!"
Bija arī eitanāzijas saits ar nosaukumu labunakti.com, un tajā bija iekļauts tavas aizgājušās dzīves komponents: ģimenes albumi, intervijas ar tuviniekiem, drosmīgi draugu pulciņi, kas stāv apkārt, kamēr notiek eitanāzija, fonā skanot ērģeļmūzikai. Kad dakteris ar skumjām acīm bija paziņojis, ka dzīvība ir izdzisusi, atskanēja ieraksts ar izrādes galvenā varoņa liecību, kurā viņš pauda, kāpēc izlēmis aiziet. Pēc tam kad sāka rādīt šo šovu, eitanāziju skaits krasi pieauga. Runāja, ka ļaudis stāvot garā rindā, alkdami samaksāt lielu piķi par iespēju parādīties šovā un svētlaimīgi nolikt karoti, un ka tiekot rīkotas loterijas, lai izraudzītos dalībniekus.
Skatīdamies šo saitu, Kreiks bieži smaidīja. Nez kāda iemesla dēļ tas viņu vareni uzjautrināja, toties Džimiju gan ne. Viņš nespēja iedomāties, ka pats varētu ielaisties uz ko tamlīdzīgu, turpretī Kreiks teica, ka tas esot talants — saprast, ka nu reiz pietiek. Bet — vai Džimija nepatika nozīmēja, ka viņš ir gļēvulis, vai varbūt vainīga bija tikai tizlā ērģeļmūzika?
Šīs plānotās aiziešanas radīja viņā trauksmi: tās atgādināja papagaiļa Alekša teicienu: Es tagad eju prom. Robeža, kas šķīra papagaili no eitanāzijas un no viņa mātes ar visu atstāto zīmīti, bija pārlieku trausla. Visi trīs paziņoja par savu nodomu; un pēc tam visi nozuda.
Citreiz viņi skatījās Mājās ar Annu K. Anna K., dāma ar lieliem pupiem, uzdevās par instalāciju mākslinieci un bija pieslēgusi pie vadiem visu savu dzīvokli, tā ka ikvienu viņas dzīves mirkli tiešraidē redzēja miljoniem lūriķu. "Tā esmu es, Anna K., un es vienmēr domāju par savu laimi un par savu nelaimi," — tas atskanēja, ieejot viņas mājaslapā. Pēc tam varēja noskatīties, kā viņa izplūc sev uzacis, vaksē bikini līniju, mazgā apakšveļu. Reizēm viņa skaļi lasīja ainas no vecām lugām, katru lomu citā balsī, sēdēdama uz tualetes poda, retro džinsu kļošenes nošļukušas ap potītēm. Tā Džimijs pirmo reizi iepazinās ar Šekspīru — kad Anna K. deklamēja no Makbeta.
Jau atkal rīts, un atkal rīts, un atkal. Šī sīko soļu gaita dienu dienā I.īdz beidzamajai lemtā laika zilbei; Un visas vakardienas ir kā lāpas, Kas nelgām nāves ceļu izgaismo, —
lasīja Anna K. Viņa šausmīgi pārspīlēja, tomēr Sniegavīrs vienmēr ir juties viņai pateicīgs, jo viņa savā veidā bija pavērusi ceļu. Ja iedomājas, ko visu viņš paliktu neuzzinājis, ja nebūtu bijis Annas K.! Ja iedomājas vārdus vien! Gaudens, piemēram. Mēļš.
"Kas tie par mēsliem?" noprasīja Kreiks. "Mainām kanālu!"
"Nē, pagaidi, pagaidi," iebilda Džimijs, kuru bija pārņēmis — kas? Kaut kas tāds, ko viņš gribēja dzirdēt. Un Kreiks gaidīja, jo reizumis izpatika Džimijam.
Lāgiem viņi skatījās Piļu Rīļu šovu, kurā notika sacīkstes dzīvu dzīvnieku un putnu ēšanā, laiku uzņēma ar hronometriem, balvās pasniedza grūti atrodamus ēdienus. Nenobrīnīties, uz ko cilvēki bija gatavi par pāris jērgaļas karbonādēm vai gabalu īsta brī!
Un vēl viņi skatījās porno šovus. Tādu bija daudz.
Kad ķermenis pirmo reizi devās patstāvīgās dēkās? — domā Sniegavīrs; pēc tam, kad tas bija pametis savus vecos ceļabiedrus prātu un dvēseli, reiz uzskatīts vienīgi par nožēlojamu mājvietu tiem abiem vai par marioneti, kas izspēlē drāmas abu vietā, vai par sliktu sabiedroto, kas noved abus no ceļa.
Ķermenim droši vien bija apnikusi dvēseles nemitīgā dīkšana un činkstēšana, intelektuālie tīkli, ko, nemiera urdīts, auda prāts, novērsdams ķermeni no mērķa ikreiz, kad tas iecirtis zobus kādā sulīgā kumosā vai dabūjis nagos kaut ko labu. Nu ķermenis bija kaut kur pametis tos abus, atstājis vienus kādā drēgnā svētnīcā vai sasmakušā auditorijā, bet pats taisnā ceļā steidzās uz striptīza bāriem, kaktā pie tiem abiem iesviedis arī kultūru: mūziku, glezniecību, dzeju un dramaturģiju. Tas viss bija tikai sublimācija; nekas cits kā sublimācija, vismaz ķermeņa vērtējumā. Tad kādēļ gan nedoties medībās?
Tomēr ķermenim bija arī savas kulturālās formas. Sava māksla. Nāvessodi tam bija traģēdijas, pornogrāfija tam bija romantika.
Lai iekļūtu vēl derdzīgākos un aizliegtos saitos — tādos, kurus drīkstēja apmeklēt tikai tie, kam jau astoņpadsmit gadu, turklāt izmantojot īpašu paroli, — Kreiks lietoja sava tēvoča Pīta privāto kodu, laizdams darbā sarežģītu metodi, ko pats dēvēja par lēpju lapu labirintu. Viņš veidoja līkumotu taku cauri Tīmeklim, uz labu laimi ieiedams iekšā caur kādu viegli pieejamu komerciālu saitu, tad lēkāja no vienas lēpju lapas uz nākamo, pa ceļam izdzēsdams savas pēdas. Tāpēc tēvocis Pīts, saņēmis rēķinu, nekādi nespēja izdibināt, kurš viņa vārdā notērējis tādu summu.