Kreiks bija arī uzgājis tēvoča Pīta krājumus ar kvalitatīvu Vankūveras skunkzāli, kas glabājās apelsīnu sulas bundžās ledusskapī; viņš parasti atbēra kādu ceturtdaļu bundžas un piejauca klāt gružus ar zemu oktānskaitli, tādus varēja nopirkt skolas kioskā, vienu turzu par piecdesmit zaļajiem. Viņš apgalvoja, ka tēvocis Pīts to nekad neuzzināšot, jo smēķējot vienīgi tad, ja taisoties uz seksu ar Kreika māti, un tas nenotika bieži, spriežot pēc apelsīnu sulas bundžu skaita un ātruma, kādā tās tika izlietotas. Kreiks teica, ka īsto kaifu tēvocis Pīts ķerot birojā, trenkādams riņķī ļaudis un pātagodams algas vergus. Agrāk bijis zinātnieks, tagad viņš bija kļuvis par lielu vīru, augsta līmeņa menedžeri VeselViedas finansu jomā.
Tā nu viņi uztina pa smēķim, skatīdamies nāvessodus un pornofilmas: uz ekrāna gausi kustējās ķermeņa daļas, miesa un asinis saspringti dejoja zemūdens baletu, ciets un mīksts savienojās un izšķīrās, vaidi un kliedzieni, tuvplāni ar aizmiegtām acīm un sakostiem zobiem, dažādu šķidrumu šaltis. Ja strauji patina filmu uz priekšu vai atpakaļ, viss izskatījās kā viena un tā pati norise. Reizēm viņi skatījās abus tematus vienlaikus, katru uz sava ekrāna.
Lielākoties viņi sēdēja klusēdami, dzirdami bija tikai filmas skaņu efekti. Parasti Kreiks bija tas, kurš izlēma, ko skatīties un kad pietiek. Taisnīgi vien bija, jo datori piederēja viņam. Piemēram, viņš pajautāja: "Pietiks šito?" — pirms nomainīja saitu. Likās, redzētais neietekmē viņu nekādā veidā, ja nu vienīgi tad, kad viņam kaut kas šķiet smieklīgs. Un likās arī, ka viņš nekad nereibst no smēķa. Džimijam radās aizdomas, ka Kreiks nemaz neievelk dūmus plaušās.
Turpretī Džimijs klunkuroja uz mājām, joprojām apskurbis no zāles un juzdamies tā, it kā nule būtu piedalījies orģijā, kuras laikā it nemaz nav spējis kontrolēt to, kas ar viņu notiek. Kas tiek ar viņu darīts. Un viņš arī jutās ļoti viegls, kā veidots no gaisa; kā retināts, reibinošs gaiss kaut kāda ar atkritumiem nobārstīta Everesta smailē. Mājās vecāki — ja viņi vispār bija mājās un turklāt lejasstāvā — nekad neko nelikās pamanījuši.
"Vai tu pietiekami labi paēd?" reizēm ievaicājās Ramona. Un atbildes ņurdienu iztulkoja kā jā.
Karstie Zaķi
Vēlas pēcpusdienas bija labākais laiks šīm izklaidēm Kreika mājās. Neviens viņus netraucēja. Kreika māte bieži bija prom vai steidzās; viņa strādāja slimnīcu kompleksā par diagnostiķi. Nopietna sieviete ar stūrainu zodu, tumšiem matiem, diezgan plakanām krūtīm. Retajos gadījumos, kad Džimijs iegadījās pie Kreika tad, kad mājās bija arī māte, viņa necik daudz nerunāja. Tikai vandījās pa virtuves skapīšiem, meklēdama kaut ko tādu, kas noderētu par našķi "jums, zēni", kā mēdza abus dēvēt. Lāgiem viņa pārtrauca rosīties — bērt šķīvī sakaltušus cepumus, zāģēt no erzacsiera gabala nelīdzenas, oranži balti marmorainas šķēles — un sastinga kā sālsstabs, it kā istabā būtu ieraudzījusi vēl kādu. Džimijam radās iespaids, ka Kreika māte nespēj ielāgot viņa vārdu; un ne tikai, arī Kreika vārdu nespēj atcerēties. Dažkārt viņa apjautājās Kreikam, vai viņa istaba esot sakārtota, kaut gan pati tur nekad nespēra kāju.
"Viņa uzskata, ka ir jāciena bērna privātā dzīve," Kreiks vienaldzīgi paskaidroja.
"Varu derēt, ka vainīgas tavas sapelējušās zeķes," teica Džimijs. "Šīm zeķītēm vairs līdzēt nespētu pat visas Arābijas smaržas." Nesen viņš bija atklājis citēšanas prieku.
"Priekš tam mums ir gaisa atsvaidzinātājs," Kreiks paziņoja.
Tēvocis Pīts reti ieradās mājās pirms septiņiem. VeselVieda izpletās strauji kā hēlijs, tāpēc viņa atbildības apjoms auga. Viņš bija nevis Kreika īstais tēvocis, bet gan tikai Kreika mātes otrais vīrs. Šo statusu viņš bija ieguvis, kad Kreikam bija divpadsmit gadu — tātad pāris gadiņu par daudz, lai etiķeti "tēvocis" viņš spētu uztvert citādi, nevis tikai un vienīgi kā liekulīgu. Tomēr Kreiks bija pieņēmis šo status quo, vismaz tā likās. Viņš smaidīja, sacīja Protams, tēvoci Pit un Pareizi, tēvoci Pit, ja šis vīrietis grozījās tuvumā, tomēr Džimijs zināja, ka patiesībā viņš Kreikam nepatīk.
Kādu pēcpusdienu — kad? droši vien martā, jo ārā jau valdīja ellīgs karstums — abi sēdēja Kreika istabā un skatījās porno. Tas jau modināja atmiņas par veciem laikiem, tas jau modināja nostalģiju — kaut kas tāds, kam viņi jau par pieaugušiem, kā pusmūža vīri, kas klimst pa plēbijas tīņu klubiem. Tomēr abi paklausīgi aizsmēķēja zāli, pa jaunu labirintu ielauzās tēvoča Pīta digitālajā kredītkartē un sāka sērfot. Ielūkojās Dienas Saldumā, kur varēja apbrīnot sarežģītus konditorejas izstrādājumus ierastajās ķermeņa atverēs, pēc tam devās pie Superrijējiem; pēc tam — uz krievu saitu, kurā darbojās bijušie akrobāti, balerīnas un cilvēki bez kauliem.
"Kas teica, ka čalis nevar atsūkāt pats sev?" komentēja Kreiks. (iaisa akrobātu numurs ar sešām liesmojošām lāpām bija tīri labs, tomēr tamlīdzīgus viņi jau bija redzējuši.
Pēc tam viņi iegāja globālā sekstūrisma saitā Karstie Zaķi. "Labāk ir tikai pie mums," skanēja reklāma. Saits solīja parādīt reālus seksa tūristus, kas nofilmēti, darot tādas lietas, par kurām savā dzimtenē tiktu ietupināti cietumā. Sejas nebija redzamas, vārdi netika minēti, tomēr, kā Sniegavīrs atskārš tagad, šantāžas iespēju būs bijis atliku likām. Darbība itin kā risinājās valstis, kur dzīvība ir lēta un bērnu daudz un kur var nopirkt visu, ko vien sirds kāro.
Tā abi pirmo reizi ieraudzīja Oriksu. Viņai bija tikai kādi astoņi gadi, vismaz izskatījās pēc astoņiem. Abiem tā ari neizdevās noskaidrot, cik viņai tolaik bijis gadu. Viņas vārds nebija Oriksa, vārda viņai nebija vispār. Tikai viena no mazajām meitenītēm pornosaitā.
Neviena no šīm meitenītēm nekad nebija likusies Džonijam reāla — drīzāk jau digitāls klons —, taču Oriksa nezin kāpēc no paša sākuma bija trīsdimensionāla. Ar smalkiem kauliem, gracioza, kaila tāpat kā pārējās, rotāta vienīgi ar ziedu vītni un sārtu lenti matos — ar parastajiem rekvizītiem, kas tiek izmantoti bērnu sekssaitos. Viņa tupēja ceļos starp divām citām meitenītēm, bet viņu priekšā slējās parastais, gigantiskais Gulivers liliputu zemē, vīrieša torss, dabīga lieluma vīrietis, pēc kuģa katastrofas izmests krastā daiļu pundurīšu zemē vai varbūt nolaupīts un apburts, piespiests izbaudīt mokpilnu baudu, ko sagādā trīs laumiņas, kurām nav dvēseles. Vīrieša raksturīgās iezīmes bija apslēptas — galvā uzmaukts maiss ar acu caurumiem, uz tetovējumiem un rētām uzlīmēts leikoplasts: pavisam nedaudzi no šiem tipiem bija ar mieru pieļaut, lai viņus kāds pazīst dzimtenē, tomēr atpazīšanas iespēja droši vien vēl saasināja uzbudinājumu.
Aktā ietilpa putukrējums un bezgalīga laizīšanās. Efekts bija reizē nevainīgs un piedauzīgs: visas trīs cītīgi apstrādāja vīrieti ar savām kaķīšu mēlēm un sīkajiem pirkstiņiem, skanot vaidiem un ķiķināšanai. Ķiķināšana droši vien bija ierakstīta lentē, jo no trim meitenēm tā nevarēja nākt: visas izskatījās nobijušās, un viena raudāja.
Džimijs zināja dresūras noteikumus. Tādām viņām jāizskatās, viņš nodomāja; ja viņas mitētos, no sāniem parādītos spieķis un uzmundrinoši pabikstītu viņas. Tā bija šī saita īpatnība. To veidoja vismaz trīs pretrunīgi inscenējuma slāņi, kas klājās cits citam pāri. Es gribu, es negribu, es gribu.