"Šīs ne," viņš atbild. "Šīs ir drošas." To dzirdot, bērni zaudē interesi, nevērīgi nolaiž maisu zemē. Tomēr prom neiet: stāv un blenž. Liedaga ķemmēšana ir tikai iegansts. Lielākoties bērni grib paskatīties uz viņu, jo viņš tik stipri atšķiras no pašiem. Ik pa laikam bērni lūdz, lai viņš noņem saulesbrilles un uzliek atkaclass="underline" viņi grib redzēt, vai Sniegavīram patiesībā ir divas acis vai trīs.
"Sniegavīr, o Sniegavīr!" viņi dzied — ne tik daudz viņam, vairāk cits citam. Bērniem viņa vārds nozīmē tikai trīs zilbes. Viņi nezina, kas ir sniegavīrs, viņi nekad nav redzējuši sniegu.
Viens no Kreika noteikumiem bija tas, ka nedrīkst izvēlēties tādu vārdu, kura fiziskais ekvivalents — kaut vai izbāzts, kaut vai skeleta formā — nav uzrādāms. Nekādu vienradžu,
iM4o
grifu, mantikoru un bazilisku. Taču šie noteikumi vairs nav spēkā, un Sniegavīrs ir jutis rūgtu prieku, pieņemot šo šaubīgo apzīmējumu sev par vārdu. Sniega Cilvēks, kas reizē eksistē un neeksistē, pazib kaut kur sniegputeņos, pērtiķveidīgs cilvēks vai cilvēkveidīgs pērtiķis, zaglīgs, izvairīgs, pazīstams tikai pēc baumām un pēc pēdu nospiedumiem, kas ved atpakaļ. Stāstīja, ka iedzimtie no kalnu ciltīm dzinuši tam pēdas un nogalinājuši to, līdzko radusies izdevība. Pēc tam vārījuši, cepuši, rīkojuši īpašus mielastus; pēc Sniegavīra domām, īpašu asumu ir piešķīris tas, ka šīs izdarības robežojušās ar kanibālismu.
Pašreizējo mērķu labad viņš ir saīsinājis vārdu. Viņš ir tikai Sniegavīrs. Sniega Cilvēku viņš patur pie sevis — kā slepenu astru kreklu.
brīdi vilcinājušies, bērni satupst puslokā, zēni un meitenes kopā. Pāris mazāko vēl čāpstina savas brokastis, zaļā sula tek pār zodu. Satriecoši, par kādiem sušķiem visi kļūst, ja nav spoguļu. Tomēr viņi ir pārsteidzoši pievilcīgi, šie bērni: visi kā viens kaili, visi ideāli, katram citāda āda — šokolādes, rožu, tējas, sviesta, krējuma, medus krāsā, toties acis visiem zaļas. Kreika estētika.
Viņi gaidpilni lūkojas uz Sniegavīru. Droši vien cer, ka viņš runās, taču šodien viņam nav noskaņojuma. Augstākais, viņš varbūt tuvāk parādīs bērniem saulesbrilles, spīdīgo, sabojāto pulksteni vai beisbola cepurīti. Cepure viņiem patīk, taču viņi nesaprot, kam tāda vajadzīga — noņemami mati, kas nav mati, — un Sniegavīrs vēl nav izgudrojis nekādu pasaciņu izskaidrojumam.
Kādu laiku bērni izturas klusi, vēro, prāto, taču tad ierunājas vislielākais. "O Sniegavīr, lūdzu, pastāsti mums — kas tās par sūnām, kas aug tev uz sejas?" Pārējie piebalso. "Lūdzu, pastāsti mums, lūdzu, pastāsti mums!" Ne dunkāšanās, ne ķiķināšanas: jautājums ir nopietns.
"Spalvas kā putnam," viņš saka.
Šo jautājumu viņi uzdod vismaz vienreiz nedēļā. Viņš allaž atbild vienādi. Jau tik īsā laika sprīdī — divos, trijos mēnešos?
viņam sajucis skaits, — bērni ir sakrājuši par viņu veselu lērumu teiksmu un pieņēmumu: Sniegavīrs reiz bija putns, bet aizmirsa, kā jālido, un pārējās spalvas viņam izkrita, un tāpēc viņam salst un vajag otru ādu, un viņš ir spiests tīties drānās. Nē: viņam salst tāpēc, ka viņš ēd zivis, un zivis ir aukstas. Nē: viņš tinas drānās tāpēc, ka viņam nav vīriešu mantiņas un viņš negrib, lai mēs to ieraugām. Tāpēc viņš art neiet peldēties. Sniegavīram ir grumbas, jo agrāk viņš dzīvoja zem ūdens un tur viņam sačokurojās āda. Sniegavīrs ir bēdīgs tāpēc, ka pārējie viņam līdzīgie aizlidoja prom pār okeānu, un tagad viņš ir pavisam viens.
"es arī gribu spalvas," saka pats mazākais. Veltīgas cerības: Kreika Bērnu vidū vīriešiem nav bārdu. Kreikam bārdas šķita neracionālas; turklāt viņu kaitināja pienākums skūties, tāpēc viņš iznīcināja šo nepieciešamību. Bet, protams, ne Sniegavīram: viņam jau bija par vēlu.
Nu viņi visi sāk reizē. "O Sniegavīr, o Sniegavīr, vai mēs arī, lūdzu, varam dabūt spalvas?"
"Nē," viņš atbild.
"Kāpēc ne, kāpēc ne?" dzied divi mazākie.
"Pagaidiet, es pajautāšu Kreikam." Viņš paceļ pret debesīm pulksteni, griež to ap rokas locītavu, tad pieliek pie auss kā klausīdamies. Bērni kā apburti seko katrai kustībai. "Nē," viņš paziņo. "Kreiks saka — nē. Jums nebūs nekādu spalvu. Un tagad tiniet makšķeres."
"Tīt makšķeres? Tīt makšķeres?" Bērni skatās cits uz citu, tad uz viņu. Viņš ir pieļāvis kļūdu, pateicis jaunu vārdu, ko nav iespējams izskaidrot. Makšķeres viņiem neizsaka neko. "Kas tas ir — tīt makšķeres?"
"Vācieties prom!" Sniegavīrs noplivina palagu uz bērnu pusi, un viņi aizskrien pa liedagu kur kurais. Viņiem joprojām nav īsti skaidrs, vai no Sniegavīra jābaidās un cik stipri jābaidās. Nav zināms, ka viņš būtu nodarījis pāri kādam bērnam, tomēr viņa daba nav gluži izprotama. Nav iespējams pateikt, ko viņš var izdarīt.
Balss
"Nu es esmu viens," viņš skaļi nosaka. "Pavisam, pavisam viens. Viens plašā, plašā jūrā." Vēl viena plēne no degošās piezīmju grāmatiņas viņa galvā.
Labojums: jūras krastā.
Viņš jūt vajadzību dzirdēt cilvēka balsi — pilnīgi cilvēcisku, tādu pašu kā viņējā. Lāgiem viņš iesmejas kā hiēna vai ierēcas kā lauva — proti, kā viņa priekšstats par hiēnu un par lauvu. Bērnībā viņš mēdza skatīties vecas DVD filmas par tādiem radījumiem: programmas, kurās bija parādīta dzīvnieku uzvedība, kopošanās, rūcieni un iekšas, un mātes, kas laiza savus mazuļus. Kāpēc šīs filmas bija tik nomierinošas?
Vai arī — viņš urkšķ un kviec kā cūkans vai gaudo kā vilkuns: Arū! Arū! iVlijkrēslī viņš dažkārt skraida šurpu turpu pa smiltīm, sviež akmeņus okeānā un kliedz: Velns, velns, velns, velns, velns! Pēc tam viņš jūtas labāk.
Viņš pieceļas, izslien rokas, lai izstaipītos, un palags nokrīt. Viņš ar bailēm skatās lejup uz savu ķermeni: netīra, knišļu sakosta āda, iesirmi matu kumšķīši, dzelteni kāju nagi, kas kļūst arvien biezāki. Kails kā savas piedzimšanas dienā, kaut gan viņš par to neatceras nenieka. Tik daudz izšķirošu notikumu risinās cilvēkiem aiz muguras, kad viņi paši nemaz nav spējīgi tos vērot: piemēram, dzimšana un nāve. Un īslaicīgā aizmirstība seksā.
"Pat nedomā par to!" viņš sev saka. Sekss ir kā dzeramais, nav labi sākt par to prātot jau dienas agrumā.
Agrāk viņš rūpējās par sevi, kā pienākas: skrēja, vingroja sporta zālē. Tagad viņš var saskaitīt sev visas ribas: viņš vīst. Nepietiek dzīvnieku valsts proteīnu. Ausī glāsmaini ieskanas sievietes balss: Skaisti musīsi! Tā nav Oriksa, tā ir kāda cita sieviete. Oriksa vairs nav sevišķi runīga.
"Pasaki kaut ko!" viņš lūdzas. Sieviete to dzird, viņam ir nepieciešams ticēt, ka dzird, — tomēr atbild ar klusēšanu. "Ko tad es varu darīt?" viņš jautā. "Tu taču zini, ka es…"
O, vēders kā veļas dēlis! atskan čuksts, pārtraukdams viņu. Mīlulīt, atgulies! Kas tas ir? Kaut kāda ielene, ko viņš reiz nopircis. Labojums: profesionāla seksa paņēmienu lietpratēja. Trapeces artiste, gumijas mugurkauls, āda aplīmēta ar spīguļiem kā ar zivs zvīņām. Viņš nevar ciest šīs atbalsis. Tādas mēdza dzirdēt svētie, jukuši, utu apsēsti vientuļnieki savās alās un tuksnešos. Drīz viņš sāks redzēt daiļus dēmonus, kas laizīsies un aicinoši mās, tiem būs uzbudināti krūšgali un zibošas, sārtas mēlītes. Tur, aiz brūkošajiem torņiem, no viļņiem iznirs nāras, un viņš dzirdēs to burvīgās dziesmas un peldēs pie tām, un viņu aprīs haizivis. Radījumi ar sievietes galvu un krūtīm, ar ērgļa nagiem metīsies viņam virsū no gaisa, un viņš atvērs tiem savas skavas, un tās būs beigas. Smadzenēs notiks īssavienojums.