Oriksa ieturēja pauzi. Savilka lūpas īsā, skarbā smaidā, kas lika viņai izskatīties daudz vecākai, un noslaucīja no tām putukrējumu. Pēc tam pār plecu paraudzījās atpakaļ, tieši acīs vērotājam — tieši acīs Džimijam, tam cilvēkam, kurš viņā slēpās. Es tevi redzu, teica šis skatiens. Es redzu, ka tu skaties. Es tevi pazīstu. F.s zinu, ko tu gribi.
Kreiks ieslēdza reversu, pēc tam apturēja kadru, tad ielādēja to cietajā diskā. Kadrus viņš apturēja ik pa brīdim; nu viņam jau bija sakrājies neliels arhīvs. Lāgiem viņš tos izdrukāja un vienu kopiju atdeva Džimijam. Tas varēja būt bīstami — atstāt pavedienu kādam, kuram varbūt izdotos sadzīt viņiem pēdas labirintā, — tomēr Kreiks kopēja tik un tā. Un tagad viņš nokopēja šo vienu mirkli, to mirkli, kad Oriksa atskatījās.
Džimiju šis skatiens apsvilināja — ieēdās viņā kā skābe. Meitene bija pa raudzījušies viņā tik nicinoši. Cigaretē, kuru Džimijs tobrīd smēķēja, laikam nebija nekā cita kā vien mauriņa pļāvuma pabiras: ja tur būtu kas stiprāks, tad būtu izdevies apmest līkumu ap vainas sajūtu. Tomēr tagad viņš pirmo reizi apjauta, ka tas, ko abi dara, nav labi. Agrāk tas vienmēr bija nozīmējis tikai izklaidi vai atradies tālu ārpus Džimija kontroles robežām, bet tagad viņš jutās vainīgs. Un reizē — kā zivs, kam caur žaunām iztriecies āķis: ja šajā mirklī kāds piedāvātu teleportēt viņu uz turieni, kur atrodas Oriksa, viņš būtu piekritis bez apdomāšanās. Būtu lūgšus lūdzies uz turieni. Tas viss bija pārlieku sarežģīti.
"Šito paturēsim?" jautāja Kreiks. "Tu gribi?"
"Jā," Džimijs atbildēja, tik tikko izdabūdams šo vārdu pār lūpām. Un cerēja, ka balss skan kā parasti.
Tā nu Kreiks bija to izdrukājis — attēlu, kurā Oriksa atskatās, — un Sniegavīrs to bija glabājis un glabājis. Pēc daudziem gadiem viņšHbija parādījis to Oriksai.
"Nez vai tā esmu es," viņa sākumā iebilda.
"Tai jābūt tev!" Džimijs apgalvoja. "Skaties! Tās ir tavas acis!"
"Acis ir daudzām meitenēm," viņa sacīja. "Un daudzas nodarbojās ar šādām lietām. Ļoti daudzas." Tad, redzēdama viņa vilšanos, piezīmēja: "Var jau būt, ka tā esmu es. Varbūt esmu arī. Vai tādā gadījumā tu būtu laimīgs, Džimij?"
"Nē," Džimijs atbildēja. Vai tie bija meli?
"Kāpēc tu to glabā?"
"Par ko tu domāji?" Džimijs atbildes vietā jautāja.
Cita sieviete viņas vietā būtu saņurcījusi attēlu, raudājusi, apsūdzējusi Džimiju noziegumā, sacījusi, ka viņš neko nesaprot no viņas dzīves, sarīkojusi pamatīgu scēnu. Bet Oriksa tikai nogludināja papīru, ar pirkstiem liegi noglauzdama maigo, nicīgo bērna sejiņu, kura — noteikti — reiz bijusi viņas seja.
"Tu domā, ka es tai brīdī domāju?" viņa teica. "Ak, Džimij! Tu vienmēr domā, ka visi domā. Varbūt es nedomāju neko."
"Es zinu, tu domāji gan," viņš sacīja.
"Tu gribi, lai es izliekos? Gribi, lai es kaut ko izgudroju?"
"Nē. Vienkārši pastāsti."
"Kāpēc?"
Par to Džimijam bija jāpadomā. Viņš atcerējās, kā bija skatījies. Kā viņš varējis to Oriksai nodarīt? Un tomēr tas nebija Oriksu sāpinājis, vai tad ne? "Jo man vajag, lai tu pastāsti." Nebija jau diez kāds pamatojums, taču neko citu viņš nespēja izdomāt.
Viņa nopūtās. "Es domāju," viņa sacīja, ar nagu vilkdama Džimijam uz ādas mazu aplīti, "ja tik man kādreiz rastos izdevība, tad tā, kas tup uz ceļiem, nebūtu es."
"Bet gan kāda cita? Kas? Kāda cita?"
"Tu nudien gribi zināt visu," Oriksa attrauca.
5
..
Grauzdiņš
Sniegavīrs, ietinies noskrandušajā palagā, sakumpis sēd koku pavēni, kur zāle, vīķi un mētras iekūst smiltīs. Tagad, kad kļuvis vēsāks, viņš vairs nejūtas tik nomākts. Un viņam gribas ēst. Izsalkumam nudien ir viena laba īpašība: tas vismaz ļauj sajust, ka esi vēl dzīvs.
Viegls vējiņš sašūpo lapotni virs galvas; čirkst un sisina kukaiņi; rietošās saules sarkanā blāzma ūdenī apmirdz torņu blokus, šur tur izgaismodama pa nesaplēstai rūtij, itin kā vietumis būtu iedegtas lampas. Vairākām no šīm ēkām reiz bijuši jumta dārzi, un tagad to virsotni rotā pārauguši krūmāji. Uz to pusi pār debesīm traucas simtiem putnu, steigdamies uz ligzdām. Ibisi? Gārņi? Tie melnie ir jūras kraukļi, to viņš zina skaidri. Ķērkdami un ķīvēdamies tie nolaižas satumsušajās lapotnēs. Ja kādreiz savajadzēsies gvano, Sniegavīrs zinās, kur to atrast.
Pār klajumu no dienvidu puses ļepato trusis, palec, ieklausās, apstājas, lai ar milzīgajiem zobiem pagrauztu zāli. Mijkrēslī tas spīd ar zaļganu gaismu, kādā senā eksperimentā nočieptu no dziļjūru medūzas iridicītiern. Puskrēslā trusis izskatās maigs un gandrīz caurspīdīgs kā turku saldumu gabaliņš; it kā tā kažociņu varētu nosūkāt kā cukuru. Fosforescējoši zaļi truši bija jau Sniegavīra bērnībā, tiesa — ne tik lieli, vēl neizbēguši no būriem, nesajaukušies ar vietējo populāciju un nekļuvuši par traucēkli.
Šis nebaidās no Sniegavīra, lai gan ir iedvesis viņam gaļēdāja kāri: gribas nosist trusi ar akmeni, kailām rokām saplosīt to un sagrūst sev mutē ar visu kažoku. Taču truši pieder Oriksas Bērniem un ir svēti Oriksai pašai, un aizvainot sievietes nebūtu labi.
Pats vainīgs. Laikam bija sadzēries, kad izstrādāja likumus. Trušus būtu vajadzējis atstāt ēdamus, vismaz ēdamus viņam pašam, taču to vairs nav iespējams mainīt. Viņš gandrīz vai dzird, kā Oriksa smejas par viņu — iecietīgā, drusku (aunā priekā.
Oriksas Bērni, Kreika Bērni. Viņam bija kaut kas jāizdomā. Stāsti mierīgi, vienkārši, nestomies: šo lietpratīgo padomu advokāti deva noziedzniekiem uz apsūdzēto sola. Kreika Bērnu kaulus Kreiks darināja no liedaga koraļļiem, bet miesu — no mango augļa. Oriksas Bērni izšķīlās no olas, no milzīgas olas, kuru izdēja Oriksa pati. Pavisam viņa izdēja divas olas: vienu pilnu ar dzīvniekiem, putniem un zivīm, otru — pilnu ar vārdiem. Bet vārdu ola pār šķilās pirmā, Kreika Bērni tad jau bija radīti un apēda visus vārdus, jo bija izsalkuši, un vārdu vairs nebija palicis, kad pāršķīlās otrā ola. Un tāpēc dzīvnieki neprot runāt.
Iekšējā konsekvence ir tas labākais. To Sniegavīrs ir apguvis jau agrāk, kad melošana padevās grūtāk. Tagad, pat pieķerts sīkās pretrunās, viņš māk tās pamatot, jo šie cilvēki viņam tic. Viņš ir palicis vienīgais, kurš vēl pazinis Kreiku personiski, tāpēc var droši apgalvot, ka pārzina iekšējās norises. Viņam virs galvas pland neredzamais Kreikisma, Kreikiskuma, Kreikības karogs, svētīdams katru viņa rīcību.
Parādās pirmā zvaigzne. "Maza, spoža zvaigznīte," viņš noņurd. Kaut kāda pamatskolas skolotāja. Sallija ar lielo pakaļu. Tagad cieši aizmiedziet acis. Ciešāk! Pavisam cieši! Tā! Vai redzat burvju zvaigznīti? Tagad mēs visi vēlēsimies to, ko gribam vairāk par visu, visu pasaulē. Bet — kušš! — nevienam to neizpaudiet, citādi vēlēšanās nepiepildīsies!
Sniegavīrs sparīgi aizmiedz acis, aizspiež tās ar dūrēm, sažņaudz visu seju. Jā, burvju zvaigzne ir klāt: tā ir zila. "Zvaigznīt, mani ieraugi," viņš saka. "To, ko vēlos, izpildi."
Gaidi ar maisu.
"O Sniegavīr, kāpēc tu runā ar neko?" atskan kāda balss. Sniegavīrs atver acis: teju vai rokas stiepiena attālumā stāv trīs no lielākajiem bērniem un ar interesi lūkojas viņā. Laikam piezagušies klāt pustumsā.
"Es runāju ar Kreiku," viņš atbild.