"Bet ar Kreiku tu taču runā caur savu spīdīgo lietiņu! Vai tā salūzusi?"
Sniegavīrs paceļ kreiso roku, rāda pulksteni. "Ar to es klausos Kreikā. Runāšana ir kas cits."
"Kāpēc tu runā ar viņu par zvaigznēm? Ko ru saki Kreikam, o Sniegavīr?"
Tiešām, ko? — Sniegavīrs nodomā. Saskarsmē ar iezemiešu tautām, vēstī grāmata viņa galvā — šoreiz modernāka grāmata, sarakstīta divdesmitā gadsimta nogalē, balss pieder pašapzinīgai sievietei, — jācenšas cienīt to tradīcijas, paskaidrojumi jāsniedz vienkāršoti, lai būtu saprotami iezemiešu priekšstatu sistēmas ietvaros. Kaut kāda nopietna palīdzības darbiniece haki krāsas džungļu tērpā, kam padusēs ventilācijas caurumiņi un visriņķī simt kabatu. Augstprātīgā, paštaisnā govs, iedomājas, ka zina atbildi uz visiem jautājumiem. Tādas meičas viņš ir pazinis koledžā. Ja šitā atrastos te, tad būtu spiesta ieraudzīt iezemiešus pavisam citādā gaismā.
"Es viņam sacīju," Sniegavīrs attrauc, "ka jūs uzdodat pārāk daudz jautājumu." Viņš pieliek pulksteni pie auss. "Un viņš man saka — ja jūs neizbeigsiet, tad tiksiet pārvērsti par grauzdiņiem."
"Lūdzu, o Sniegavīr, kas ir grauzdiņi?"
Arkai kļūda, Sniegavīrs nodomā. Ir jāvairās no neizprotamām metaforām. "Grauzdiņš," viņš saka, "ir kaut kas ļoti, ļoti slikts. Tik slikts, ka es nemaz nespēju to aprakstīt. Un tagad jums laiks gulēt. Ejiet prom."
"Kas ir grauzdiņš?" Sniegavīrs jautā pats sev, kad bērni aizskrējuši. Grauzdiņu gatavo no maizes… Kas ir maize? Maizi gatavo no miltiem… Kas ir milti? So da[u izlaidīsim, tā ir pārāk sarežģīta. Maize ir ēdamais, gatavots no sasmalcināta auga, pēc formas līdzīgs akmenim. To cep… Lūdzu, kādēļ to cep? Kāpēc vienkārši neēd to augu? Tā, šo daļu liksim mierā… Klausieties uzmanīgP. To izcep, tad sagriež šķēlēs, šķēli ieliek grauzdētajā, tā ir tāda metāla kastīte, ko sakarsē elektrība… Kas ir elektrība? Par to jūs nelauziet galvu. Kamēr šķēle ir grauzdētājā, paņem sviestu — sviests ir tādi dzelteni tauki, taisīti no tā, kas rodas piena dziedzeros go… lai nu paliek sviests. Tātad grauzdētājs samelnina maizes šķēli no abām pusēm, laukā nāk dūmi, un tad šis "grauzdētājs " izšauj šķēli gaisā un tā nokrīt uz grīdas…
"Tas neder," Sniegavīrs saka. "Sāksim no sākuma." Grauzdiņš bija bezjēdzīgs viduslaiku izgudrojums. Grauzdiņš bija spīdzināšanas paņēmiens, kas lika cilvēkiem verbālā formā atvemt visus grēkus un noziegumus, ko viņi pastrādājuši iepriekšējā dzīvē. Grauzdiņš bija rituāla priekšmets, ko ēda fetišisti, ticēdami, ka tas vairos viņu kinētisko un seksuālo spēju. Grauzdiņu nav iespējams izskaidrot ne ar kādiem racionāliem līdzekļiem.
Grauzdiņš esmu es.
Es esmu grauzdiņš.
Zivs
Debesis satumst no ultramarīna līdz indigo. Lai dievs svētī tos, kas izdomājuši nosaukumus eļļas krāsām un augstākās šķiras sieviešu apakšveļai, domā Sniegavīrs. Rožlapiņu sārtums, Tumšsarkanais ezers. Dzidrā migla, Dedzināta umbra, Nobriedusi plūme, Indigo, Ultramarīns — tādi vārdi un frāzes ir fantāzijas pašas par sevi. Ir mierinoši atcerēties, ka Homo sapiens sapiens reiz tik atjautīgi rīkojies ar valodu un ne tikai ar valodu vien. Rīkojies atjautīgi visos virzienos uzreiz.
Mērkaķu smadzenes — tāds bija Kreika uzskats. Mērkaķu ķepas, mērkaķu ziņkārība, kāre izārdīt, izgriezt ar oderi uz āru, ošņāt, apgramstīt, mērīt, uzlabot, sadauzīt, izmest ārā, — tas viss savienots ar mērkaķa smadzenēm, uzlabots mērkaķa smadzeņu modelis, tomēr mērkaķa smadzenes tik un tā. Kreiks diez cik augstu nevērtēja cilvēka atjautību, lai gan liels tās apjoms piemita viņam pašam.
No ciemata puses vai, pareizāk sakot, no tā, kas būtu ciemats, ja tur bijušas mājas, skan balsu murdoņa. Precīzi noteiktajā laikā šurp nāk vīrieši ar lāpām, aiz viņiem — sievietes.
Ikreiz, kad parādās sievietes, Sniegavīrs atkal jūtas pārsteigts. Āda viņām visās iespējamās krāsās no vistumšāk melnās līdz visbaltāk baltajai, viņas ir dažāda garuma, bet katra apbrīnojami proporcionāli veidota. Visām veseli zobi, gluda āda. Nekādu tauku riepu ap vidukli, ne kunkuļu, ne celulīta apelsīnmizas grumbuļu uz stilbiem. Uz ķermeņa ne spalviņas, nekādu cekulu. Viņas atgādina retušētas fotogrāfijas no modes žurnāliem vai dārgas vingrošanas programmas reklāmām.
Varbūt tieši tāda iemesla dēļ šīs sievietes nemodina Sniegavīrā ne mazāko iekāres dzirksteli. Senāk viņu saviļņoja cilvēcisko nepilnību pazīmes, trūkumi veidolā: greizs smaids, kārpiņa līdzās nabai, dzimumzīmīte, nobrāzums. Tādas vietas viņš izcēla īpaši, piekļaudams tām lūpas. Vai viņam prātā bija mierinājums, kad viņš skūpstīja brūci, lai to dziedinātu? Seksam vienmēr piemita ari kaut kas no grūtsirdības. Pēc pusaudža neizvēlības gadiem viņš bija devis priekšroku skumjām sievietēm, smalkām un trauslām, aizlauztām, kurām nepieciešams viņš. Bija tik jauki viņas mierināt, sākumā glāstīt vieglītēm, iedrošināt. Padarīt viņas laimīgākas kaut vai uz mirkli. Un arī sevi, protams; tas bija atalgojums. Pateicīga sieviete labprāt bija ar mieru pacensties vairāk.
Taču šīs jaunā veida sievietes nav ne greizas, ne skumjas: tās ir mierpilnas kā atdzīvinātas statujas. Un stindzina viņu.
Sievietes nes viņam iknedēļas zivi, izceptu tā, kā viņš mācījis, un ietītu lapās. Viņš sajūt tās smaržu, mutē sariešas siekalas. Sievietes pienes zivi klāt, noliek zemē viņam pie kājām. Tā noteikti ir piekrastes zivs, pārāk nenozīmīga un bezgaršīga suga, lai to būtu vērts iekārot, iztirgot un iznīcināt, vai ari tāda, kas pārtiek no nogulsnēm un ir vienās pumpās no toksīniem, taču Sniega vīram tas nerūp it nemaz, viņš ir gatavs ēst jebko.
"Te ir tava zivs, o Sniegavīr," saka viens no vīriešiem, tas, kuru sauc par Ābrahāmu. Tāpat kā Linkolnu; Kreiks uzjautrinājās, dodams saviem kreikeriem izcilu vēsturisku personību vārdus. Tolaik tas viss bija šķitis gluži nekaitīgi.
"Šī ir zivs, kas šovakar izraudzīta tev," saka sieviete, kas turējusi zivi; Ķeizariene Žozefīne vai varbūt Kirī Kundze, vai Sadžēnera Trūta, viņa stāv ēnā, tāpēc to nav iespējams noteikt. "Šo zivi tev dāvā Oriksa."
Nu, lieliski, nodomā Sniegavīrs. Dienas Loms.
Katru nedēļu saskaņā ar mēness fāzēm — vecs, pirmais ceturksnis, pilns, otrais ceturksnis — sievietes stāv lāmās, ko atstājis bēgums, un sauc nelaimīgo zivi vārdā — vienkārši par zivi, ne precīzāk. Pēc tam norāda uz to, un vīrieši ar akmeņiem un nūjām to nosit. Tādā veidā nepatīkamajā pasākumā ir iesaistīti visi un nevienam atsevišķam cilvēkam nav jāuzņemas vaina par zivs asiņu izliešanu.
Ja viss būtu ritējis pēc Kreika prāta, tad šādas nogalēšanas vairs nebūtu — cilvēki vairs nebūtu plēsoņas —, taču viņš nebija rēķinājies ar Sniegavīru un viņa zvērīgo ēstgribu. Sniegavīrs nevar pārtikt no āboliņa. Šie ļaudis paši nemūžam neēstu zivis, tomēr reizi nedēļā ir spiesti atnest vienu Sniegavīram, jo viņš ir tiem pateicis, ka tā pavēlējis Kreiks. Viņi ir samierinājušies ar to, ka Sniegavīrs ir briesmonis, jau no paša sākuma zinājuši, ka viņš pieder pie atsevišķas sugas, tāpēc arī šāda prasība viņus nepārsteidza.
Idiots, viņš domā. Būtu vajadzējis pieprasīt trīs zivis dienā. Viņš iztin silto zivi no lapām, pūlēdamies apvaldīt roku trīcēšanu. Nedrīkst pārāk aizrauties. Tomēr viņš vienmēr aizraujas.
Ļaudis turas pa gabalu un novēršas, kamēr viņš pilnām saujām bāž mutē šo zivīgumu, izsūc acis un vaigus, baudā stenēdams. Varbūt līdzīgi jutās tie, kas klausījās, kā barību aprij lauva zooloģiskajā dārzā, tolaik, kad zooloģiskie dārzi vēl bija, tolaik, kad vēl bija lauvas — plosīja un grauza, šaušalīgi rija un šņakstināja, — un līdzīgi šiem sen zudušajiem zooloģiskā dārza apmeklētājiem arī kreikeri nevar nociesties nepalūrējuši. Izvirtības izrāde, šķiet, interesē pat viņus — kaut gan viņus šķīstījis hlorofils.