Beidzis ēst, Sniegavīrs aplaiza pirkstus, noslauka tos palagā, saliek asakas atpakaļ lapu ietinumā, atdodamas jūrai. Viņš ir tiem pateicis, ka tā grib Oriksa — savu bērnu kauli viņai ir vajadzīgi, lai no tiem darinātu citus bērnus. To viņi ir pieņēmuši bez iebildēm, tāpat kā visu, ko Sniegavīrs saka par Oriksu. Patiesībā tā ir viena no viņa veiklākajām viltībām: nav nekādas jēgas atstāt atliekas uz sauszemes, jo tur tās pievilinātu skunnotus, vilkuņus, cūkanus un citus maitēdājus.
Ļaudis pienāk tuvāk, gan vīrieši, gan sievietes, sapulcējas apkārt, zaļās acis pustumsā fosforescējoši spīd gluži kā pirmīt trusis: tas pats medūzas gēns. Šādi sasēdušies pulciņā, viņi smaržo kā citrusaugļu pilna kaste, — arī šo īpašību ieviesa Kreiks, domādams, ka tādas ķimikālijas atbaidīs odus. Varbūt viņam bijusi taisnība, jo šķiet, ka visi odi jūdzēm plašā apkārtnē dzeļ vienīgi Sniegavīram. Viņš valda tieksmi sist: svaigas asinis tos tikai uzbudinātu. Viņš pavirzās pa kreisi, dziļāk lāpu dūmos.
"Sniegavīr, lūdzu, pastāsti mums par Kreika varoņdarbiem."
Viņi grib stāstu — apmaiņā pret katru nogalētu zivi. Nu jā, es tiešām esmu viņiem parādā, domā Sniegavīrs. Muldēšanas dievs, neatstāj mani nelaimē!
"Par ko jūs gribētu dzirdēt šovakar?" viņš jautā.
"Iesākumā," mudina kāda balss. Viņiem patīk atkārtojumi, viņi visu mācās no galvas.
"Iesākumā bija haoss," viņš saka.
"Parādi mums haosu, lūdzu, o Sniegavīr!"
"Parādi mums haosa bildi!"
Sākumā viņiem bija gaužām grūti apjēgt attēlus — puķes uz krastā izskalotām losjona pudelēm, augļus uz sulas bundžām. Vai tas ir īsts1 Nē, tas nav īsts. Kas ir šis neīstais? Neīstais var pastāstīt mums par īsto. Un tā tālāk. Bet tagad viņi laikam ir aptvēruši ideju.
"Jā! Jā! Haosa bildi!" viņi skubina.
Sniegavlrs jau iepriekš ir zinājis, ka atskanēs šī prasība — visi stāsti sākas ar haosu —, un tāpēc ir sagatavojies. Pasniedzies aiz betona slēptuves, viņš paņem vienu no saviem atradumiem — oranžu plastmasas spainīti, izbalējušu līdz sārtumam, bet citādi neskartu. Viņš pūlas nedomāt par to, kas noticis ar bērnu, kam spainītis reiz piederējis. "Atnesiet ūdeni," viņš saka, pacēlis spainīti. Lāpu loks sarosās: sniedzas rokas, tumsā aizdip kājas.
"Haosā viss bija sajaucies kopā," viņš turpina. "Ļaužu bija pārāk daudz, tāpēc visi ļaudis sajaucās ar dubļiem." Spainītis šļakstēdams atgriežas un tiek nolikts gaismas aplī. Sniegavīrs ieber tajā sauju zemes, apmaisa ar sprunguli. "Tā," viņš saka. "Haoss. To nevar dzert…"
"Jā!" Koris.
"To nevar ēst…"
"Jā, to nevar ēst!" Smiekli.
"Tajā nevar peldēt, uz tā nevar stāvēt…"
"Jā! Jā!" Šo vietu viņi dievina.
"Ļaudis haosā paši bija pilni ar haosu, un haoss lika viņiem darīt sliktas lietas. Viņi visus laiku nogalināja citus cilvēkus. Un apēda visus Oriksas Bērnus — pretēji Oriksas un Kreika gribai. F.da tos katru dienu. Galināja un galināja, ēda un ēda. Pat tad, ja nebija izsalkuši."
Skaļi ierauta elpa, ieplestas acis: tas vienmēr ir dramatisks mirklis. Tāds ļaunums! Viņš turpina: "Un Oriksai bija tikai viena vēlēšanās — viņa gribēja, lai ļaudis ir laimīgi un dzīvo mierā, un izbeidz ēst viņas bērnus. Taču ļaudis nespēja būt laimīgi — haosa dēļ. Un tad Oriksa teica Kreikam: Tiksim vaļā no haosa! Un Kreiks paņēma haosu un izlēja to ārā." Sniegavīrs to parāda, izliedams ūdeni kaut kur sāņus, tad apgriež spainīti otrādi. "Tā. Tukšs. Un šādi Kreiks paveica Lielo Pārkārtojumu un radīja Lielo Tukšumu. Viņš aizvāca dubļus, attīrīja telpu…"
"Saviem bērniem! Kreika Bērniem!"
"Pareizi. Un…"
"Un arī Oriksas Bērniem!"
"Pareizi," Sniegavīrs saka. Vai viņa nekaunīgajiem izdomājumiem tiešām nav gala? Viņam nāk raudiens.
"Kreiks radīja Lielo Tukšumu…" atkārto vīrieši.
"Mums! Mums!" sauc sievietes. Tas kļūst par liturģiju. "O, labais, žēlsirdīgais Kreiks!"
Šāda Kreika slavināšana sanikno Sniegavīru, kaut arī to ir izraisījis viņš pats. Tas Kreiks, ko viņi cildina, ir Sniegavīra izdomājums, kam piejaukusies ļaunprātība: Kreiks bija pret Dievu, pret jebkāda veida dieviem, un viņam noteikti riebtos šī izrāde, kurā viņš pats tiek pakāpeniski dievišķots.
Ja viņš būru šeit. Bet viņa šeit nav, un Sniegavīru kaitina visa šī aplamā pieglaimošanās. Kāpēc viņi neapjūsmo Sniegavīru pašu? Labo, žēlsirdīgo Sniegavīru, kas pelnījis apjūsmošanu vairāk — daudz vairāk —, jo kurš tad dabūja viņus laukā, kurš atveda viņus uz šejieni, kurš visu šo laiku ir viņus uzraudzījis? Nu — gandrīz uzraudzījis. Kreiks jau nu tas nebija nekādā ziņā. Kāpēc lai Sniegavīrs nepārlabotu mitoloģiju? Pateicieties man, nevis viņam! Laiziet manu ego, nevis viņējo!
Taču pagaidām šis rūgtums ir jānorij. "Jā," viņš saka. "Labais, žēlsirdīgais Kreiks." Un savelk lūpas tā, lai šī grimase — cerams — izskatītos pēc laipna un labvēlīga smaida.
Sākumā Sniegavīrs bija improvizējis, bet viņi tagad pieprasa dogmu: novirzes no ortodoksijas novestu postā. Dzīvību viņš varbūt nezaudētu — šie ļaudis nav varmācīgi un nesliecas uz asinskāru atmaksu, vismaz pagaidām ne, — toties zaudētu klausītājus. Viņi pagrieztu muguru un aizietu. Sniegavīrs tagad ir Kreika pravietis, vai nu pašam tas patīk, vai ne; un arī Oriksas pravietis. Vai nu tas, vai nekas. Un Sniegavīrs nespētu izturēt to, ja viņš nebūtu nekas, ja pats zinātu, ka nav nekas. Viņam ir nepieciešams, lai viņu uzklausa, lai sadzird. Nepieciešama vismaz ilūzija par to, ka viņš tiek saprasts.
"O Sniegavīr, pastāsti par Kreika piedzimšanu!" ierunājas kāda sieviete. Tā nu ir jauna prasība. Tai Sniegavīrs nav gatavs, kaut arī būtu vajadzējis to paredzēt: šīs sievietes ļoti interesē bērni. Uzmanies, viņš sevi brīdina. Līdzko būs aprakstīta aina ar māti, piedzimšanu un mazo Kreiku, viņi pieprasīs detajas. Gribēs zināt, kad Kreikam izdīdzis pirmais zobiņš, kad viņš izrunājis pirmo vārdu un apēdis pirmo sakni, un tamlīdzīgas banalitātes.
"Kreiks nemaz nav piedzimis," Sniegavīrs saka. "Viņš ir nācis no debesīm kā pērkons. Un tagad, lūdzu, ejiet prom, es esmu noguris." Šo pasaku viņš papildinās vēlāk. Varbūt piešķirs Kreikam ragus, ugunīgus spārnus un piedevām arī asti.
Pudele
Pēc tam kad Kreika Bērni ir aizgājuši visi rindiņā, aiznesdami līdzi lāpas, Sniegavirs uzrāpjas kokā un mēģina aizmigt. Visapkārt dzirdami trokšņi: viļņu šļurksti, kukaiņu čirksti un tirkšķi, putnu svilpieni, abinieku kurcieni, lapu šalkas. Ausis viņu viļ: viņš domājas saklausām džeza trompeti un tai cauri ritmiskus bungu dārdus, kā apslāpētu mūziku no naktskluba. Kaut kur tālāk liedagā skan duna un rēkoņa: kas tad nu? Viņš nespēj iedomāties nevienu dzīvnieku, kas radītu tādas skaņas. Varbūt kāds krokodils izbēdzis no sagruvušas kubiešu rokassomiņu fermas un tagad pa liedagu rāpo uz ziemeļiem. Tā nu būtu slikta ziņa bērneļiem, kam patīk plunčāties. Viņš ieklausās atkal, bet skaņa ir pagaisusi.
No ciemata skan tāla, rāma murdoņa: cilvēku balsis. Ja viņus vispār var saukt par cilvēkiem. Tikmēr, līdz viņi sāk dziedāt. Nekad savā zudušajā dzīvē Sniegavīrs nav dzirdējis neko līdzīgu viņu dziedāšanai: tā atrodas virs vai zem cilvēciskā līmeņa. It kā dziedātu kristāli; nē, arī tas nav tas. Drīzāk tā, it kā vaļā ritinātos paparžu lapas — kaut kas mūžsens, karbonisks, bet reizē jaunpiedzimis, smaržīgs, zaļojošs. Tā viņu nospiež, ar varu modina pārlieku daudz negribētu emociju. Viņš jūtas atstumts — kā no ballītes, uz kuru nekad netiks ielūgts.