Vajag tik spert soli ugunskura gaismas aplī, un pretim pavēršas sejas, no kurām pēkšņi pazudusi jebkāda izteiksme. Iestājas klusums kā senās traģēdijās, kad uz skatuves uznāca bojāejai lemtais galvenais varonis, kā apmetnī ietinies sliktās ziņās, kuras izplatās vēja ātrumā. Kaut kādā zemapziņas līmenī Sniegavīrs šiem ļaudīm noteikti kalpo par atgādinājumu, turklāt nepatīkamu: viņš it tāds, kādi reiz varbūt bijuši viņi. Es esmu jūsu pagātne, viņš varētu skandēt. Es esmu jūsu sencis, ieradies no mirušo zemes. Tagad esmu apmaldījies, vairs nevaru tikt atpakaļ, esmu izmests šajā krastā, palicis pilnīgi viens. Laidiet mani iekšā!
O Sniegavīr, saki, kā lai mēs tev palīdzam! Lēnprātīgie smaidi, pieklājīgais izbrīns, apmulsusi labā griba.
Nē, nekas, viņš attrauktu. Viņi nevar palīdzēt nekādi.
Pūš salts vējš; palags ir mikls; viņš notrīc. Kaut jel šeit būtu termostats! Varbūt izdotos izgudrot, kā lai sakur mazu ugunskuru — te augšā, kokā.
"Guli!" viņš sev pavēl. Veltīgi. Ilgi vārtījies, grozījies un kasījies, viņš norāpjas zemē, lai no paslēptuves paņemtu viskija pudeli. Zvaigznes spīd pietiekami gaiši, tāpēc viņš orientējas daudzmaz ciešami. Šo ceļu viņš vairākkārt ir mērojis jau agrāk: pirmo pusotru mēnesi, pēc tam kad bija juties tikpat kā drošs, ka drīkst atslābināt modrību, katru nakti bija uznākušas ārprātīgas bailes. Protams, viņš nebija rīkojies nedz gudri, nedz atbilstoši nobriedušam prātam, bet kāds viņam tagad labums no gudrības un prāta brieduma?
Tāpēc katru nakti viņam bija ballīte — ballīte vienam. Vismaz katru nakti bija krājumi — kamēr vien izdevās uziet vēl kādu alkoholu tuvākajās pamestajās plēbijas ēkās. Sākumā viņš bija sirojis pa tuvīnajiem bāriem, pēc tam — pa restorāniem, pēc tam — pa mājām un treileriem. Viņš bija dzēris klepus zāles, skūšanās losjonu, ierīvējamo spirtu; aiz kāda nomaļa koka ir sakrājusies iespaidīga tukšu pudeļu izgāztuve. Lāgiem viņš uzdūrās zālītes krājumiem un izlietoja arī tos, kaut gan tā nereti bija sapelējusi; tomēr no tās vēl gadījās apskurbt. Citreiz laimējās atrast tabletes. Bet ne kokaīnu, krcku vai heroīnu — tas viss bija patērēts jau agrāk, sagrūsts vēnās un degunos pēdējā carpe diem uzbangojumā; tajos apstākļos bija derējis jebkas, lai tikai gūtu atelpu no realitātes. Visur bija mētājušies tukši LaimePluss flakoni — viss, kas vajadzīgs bezgalīgai orģijai. Dzīrotāji nebija jaudājuši patērēt visu, tomēr Sniegavīrs savās medībās un sirojumos nereti ir atklājis, ka tur pirms viņa jau bijuši citi, jo atstātas tikai stikla lauskas. Visi droši vien bija uzvedušies tik trakulīgi, cik vien iespējams iztēloties, līdz beigu beigās vairs nepalika neviena, kam to turpināt.
Zemes līmenī ir tumšs kā padusē. Derētu kabatas lukturītis, tāds uzgriežams. Būs jāpameklē. Viņš taustās un steberē pareizajā virzienā, cieši skatīdamies lejup, lai laikus pamanītu pavīdam negantos, baltos zemes krabjus, kuri pa tumsu izlien no savām alām un skraidelē apkārt — tic var pamatīgi iekniebt; īsi iemaldījies krūmu pudurī, viņš beidzot atrod savu cementa paslēptuvi, nodauzīdams pret to kājas pirkstu. Viņš apvalda lāstu: nevar jau zināt, kas vēl vazājas riņķī pa nakts tumsu. Viņš atver slēptuvi, akli gramstās pa to, atrod pudeli ar trešdaļu viskija.
To viņš ir taupījis, pretojies vēlmei iedzert, glabājis pudeli kā sava veida amuletu, — zinot, ka tā atrodas paslēptuvē, ir bijis vieglāk paciest laiku. Var gadīties, ka šis ir pēdējais krājums. Sniegavīrs nešaubās, ka vienas dienas gājiena rādiusā no šī koka ir pārmeklējis visas iespējamās vietas. Taču nu ir uznākusi pārgalvība. Kāpēc glabāt dzeramo? Kāpēc gaidīt? Ko tad viņa dzīve vairs vērta, un kuram gar to kāda daļa? Jel dziesti, īsā svece. Viņš ir veicis savu evolucionāro uzdevumu, un nolādētais Kreiks zināja, ka viņš to veiks. Viņš ir izglābis bērnus.
"Nolādētais Kreiks!" — viņš nespēj apvaldīt šo kliedzienu.
Vienā rokā sažņaudzis pudeli, ar otru taustīdamies uz priekšu, viņš atgriežas pie koka. Lai uzrāptos augšā, vajadzīgas abas rokas, tāpēc pudeli viņš rūpīgi iesien palagā. Ticis augšā, apsēžas uz platformas, kāri dzer viskiju un gaudo uz zvaigznēm — Arū! Arū! — līdz viņu izbiedē atbildes koris tepat netālu no koka.
Vai tur gail acis? Sniegavīrs dzird elšanu.
"Sveiki, mani pūkainie čomi!" viņš sauc lejup. "Kurš grib būt cilvēka labākais draugs?" Par atbildi atskan lūdzoši smilksti. Tas jau ir pats trakākais: vilkuņi joprojām izskatās pēc suņiem, joprojām izturas kā suņi, smailē ausis, rotaļīgi lēkā un draiskojas kā kucēni, luncina asti. Pievilina — un tad klūp virsū. Nav vajadzējis daudz laika, lai pagrieztu cilvēku un suņveidīgo attiecības par piecdesmittūkstoš gadiem atpakaļ. īstajiem suņiem nepalika nekādu izredžu izdzīvot: vilkuņi gluži vienkārši ir nokoduši un aprijuši visus tos, kas izrādījuši rudimentāras piejaucētu dzīvnieku pazīmes. Sniegavīrs ir redzējis, kā vilkuns draudzīgi tuvojas vaukšķošam pekinietim, aposta tam pakaļgalu, tad krīt pie rīkles, sapurina vaukšķi kā lupatu un aizrikšo, zobos turēdams ļengano līķi.
Kādu laiku apkārt vēl klaiņoja daži nobēdājušies mājas mīluļi, izdēdējuši un klibi, ar savēlušos, nespodru spalvu, ar apjukuma pilnām acīm izmisīgi lūgdamies, lai tos pieņem kāds cilvēks, jebkurš cilvēks. Kreika Bērni tādam nolūkam nebija derējuši: suņiem droši vien šķita, ka viņi ož dīvaini, pēc tādiem kā staigājošiem augļiem, sevišķi tumsā, kad sāka darboties kukaiņu inde ar citrusu smaržu, — un jebkurā gadījumā viņi nebija izrādījuši nekādu interesi par kucēniem un suņiem kā tādiem, tāpēc šie klaidonīši bija pievērsušies Sniegavīram. Pāris reižu viņš gandrīz bija padevies, tik grūti bija pretoties, kad tie pieglaimīgi luncinājās, žēli smilkstēja, — tomēr viņš nevarēja atļauties tos barot; un piedevām no šiem dzīvniekiem nebija nekāda labuma. "Katram sava dzīvība dārga," Sniegavīrs tiem parasti teica. "Piedod, veco zēn." Un tad aizdzina tos, mezdams ar akmeņiem, juzdamies kā pēdīgais mēsls, un pēdējā laikā tie vairs nebija rādījušies.
Kāds muļķis viņš bijis! Ļāvis tiem aiziet zudībā. Būtu vajadzējis tos apēst. Vai vienu pieņemt un izdresēt, lai medī trušus. Vai lai aizstāv viņu. Vai lai dara vēl kaut ko.
Vilkuņi neprot rāpties kokos, un tas ir viens, kas labi. Ja tie pietiekami savairosies un kļūs uzmācīgi, Sniegavlram būs jālec no liānas uz liānu kā Tarzānam. Tāda doma uzjautrina, un viņš iesmejas. "Jūs gribat tikai manu miesu!" viņš tiem uzkliedz. Tad iztukšo pudeli un nosviež to zemē. Skaļš smilksts, čaboņa: vismaz pret mestiem priekšmetiem šie vēl jūt kādu cieņu. Bet cik vairs ilgi? Tie ir gudri; pavisam drīz tie sajutīs, cik viņš neaizsargāts, un sāks viņu medīt. Un, kad būs sākuši, viņš vairs nespēs nekur tikt, vismaz ne uz tādām vietām, kur nav koku. Tiem tikai vajag izdzīt viņu klajā laukā, ielenkt un tad brukt virsū. Ar akmeņiem un nosmailinātām nūjām nekas liels nav panākams. Nudien, vajag sameklēt jaunu vīruspistoli.
Kad vilkuņi aizvākušies, Sniegavīrs atgulstas uz platformas un caur liegi līganajām lapām raugās zvaigznēs. Tās šķiet tik tuvu, bet patiesībā ir tālu prom. To gaisma ir atpalikusi no laika par miljoniem, miljardiem gadu. Tās ir vēstis bez nosūtītāja.