Laiks rit. Gribas padziedāt kādu dziesmu, bet neviena nenāk prātā. Viņā uzbango un izdziest sena mūzika; viņš dzird vienīgi sitamos instrumentus. Varbūt varētu izdrāzt stabuli no kāda zara, stublāja vai vēl kaut kā, ja vien izdotos sameklēt nazi.
"Maza, spoža zvaigznīte," viņš ierunājas. Kā ir tālāk? Izkūpējis no prāta.
Mēness nav, šonakt ir mēness tumsa, kaut gan mēness, visviens, ir un patlaban droši vien ceļas augšup, milzīga, neredzama akmens lode, gigantisks gravitācijas pikucis, nedzīvs, bet varens tas velk okeānu uz savu pusi. Pievelk visus šķidrumus.
Deviņdesmit astoņus procentus no cilvēka ķermeņa sastāda ūdens, saka grāmata viņa galvā. Šoreiz tā ir vīrieša balss, enciklopēdijas balss; tādu viņš nepazīst, nav pazinis. Atlikušie divi procenti sastāv no minerāliem, svarīgākie ir dzelzs asinīs un kalcijs, no kura veidots skelets un zobi.
"Man par to nospļauties," noteic Sniegavīrs. Viņš nebēdā par dzelzi savās asinīs vai par kalciju skeletā; viņam ir apnicis būt pašam, gribas būt kādam citam. Apgriezt otrādi visas savas šūnas, transplantēt hromosomas, iemainīt savu galvu pret kādu citu, kurā mīt kas labāks. Piemēram, pirksti, kas slīd pār viņu, mazi pirkstiņi ar ovāliem nagiem, nolakotiem nobriedušu plūmju, tumšsarkana ezera vai rožlapiņu sārtā krāsā. Zvaigznīt, mani ieraugi, to, ko vēlos, izpildi. Pirksti, mute. Mugurkaula pamatnē iesmeldzās trula, smaga sāpe.
"Oriksa," viņš saka. "Es zinu, tu esi šeit." Viņš atkārto šo vārdu. Tas pat nav viņas īstais vārds, un īsto viņš nekad nav zinājis; tas ir tikai vārds. Tā ir mantra.
Reizēm izdodas viņu uzburt. Sākumā viņa ir bāla un ēnai līdzīga, bet, ja Sniegavīrs spēs atkārtot viņas vārdu vēl un vēlreiz, tad Oriksa varbūt ieslīdēs viņa ķermenī un būs kopā ar viņu šajā miesā, un Sniegavīra roka, kura skar viņu pašu, pārvērtīsies par Oriksas roku. Taču viņa vienmēr ir bijusi izvairīga, viņu nav iespējams notvert. Šonakt viņa liedzas materializēties, Sniegavīrs paliek vientuļš un, smieklīgi smilkstēdams, viens pats pa tumsu sit kulakā.
6
..
Oriksa
Sniegavlrs pēkšņi uztrūkstas no miega. Vai kāds ir viņam pieskāries? Taču nav neviena, nekā.
Ir pilnīgi tumšs, nespīd zvaigznes. Laikam savilkušies mākoņi.
Viņš pagriežas uz otriem sāniem, satinas palagā. Un trīc: vainīgs nakts vējš. Visticamāk, viņš vēl arvien ir apskurbis; reizēm to grūti noteikt. Viņš blenž tumsā un prāto, cik drīz pienāks rīts, un cer, ka izdosies aizmigt atkal.
Kaut kur ūjina pūce. Šī stiprā vibrācija, reizē tuva un tāla, ir kā peruāņu stabules zemākais tonis. Varbūt pūce medī. Ko tā medī?
Tagad viņš jūt, kā caur tumsu viņam tuvojas Oriksa, itin kā lidodama maigiem, pūkainiem spārniem. Nu viņa nolaižas, apguļas; viņa ir ļoti tuvu, izstiepusies uz sāniem, ādas slāņa attālumā. Brīnumainā kārtā viņai pietiek vietas uz platformas blakus Sniegavlram, lai gan platforma nav liela. Ja būtu svece vai lukturītis, tad varētu ieraudzīt Oriksu, viņas slaikās aprises, palso blāzmu uz tumsas fona. Ja izstieptu roku, varētu viņai pieskarties; taču tad viņa pagaistu.
"Ne jau tikai sekss," Sniegavīrs viņai saka. Viņa neatbild, taču Sniegavīrs jūt, ka viņa netic. Un skumst, jo viņš atņem kādu daļu viņas gudrības un varas. "Tas nebija tikai sekss." Tumšs smaids viņas lūpās; tas jau ir labāk. "Tu taču zini, es tevi mīlu. Tu esi vienīgā." Oriksa nav pirmā sieviete, kam viņš to teicis. Nebūtu vajadzējis dzīves sākumā tik gauži nolietot šos vārdus, izmantot tos kā darbarīku, kā ķīli, kā atslēgu, ar kuru atvērt sievietes. Kad viņš beidzot bija sacījis to no visas sirds, vārdi pašam bija likušies kā blēdība un viņš bija kaunējies tos izrunāt. "Nē, tiešām," viņš saka Oriksai.
Nekādas atbildes. Pat vislabvēlīgākajos brīžos viņa nebija diez cik atsaucīga.
"Pasaki man tikai vienu," viņš mēdza teikt tolaik, kad vēl bija Džimijs.
"ļautā," viņa atļāva.
Un viņš pajautāja, un tad viņa, iespējams, sacīja: "Nezinu. Man aizmirsies." Vai: "To es tev negribu teikt." Vai: "Džimij, tu esi tik neciešams, tā nav tava darīšana." Reiz viņa sacīja: "Tavā prātā ir daudz bilžu, Džimij. Kur tu tās ņem? Kāpēc tu domā, ka tajās bildēs esmu redzama es?"
Viņam tolaik šķita, ka viņš saprot Oriksas nenoteiktību, izvairību. "Ir jau labi," viņš bija teicis, glāstīdams viņai matus. "Tu pie tā nebiji vainīga."
"Pie kā, Džimij?"
Cik daudz laika viņam bija vajadzējis, lai saliktu kopā Oriksu no tām lauskām, ko viņš tik rūpīgi krājis un glabājis? Tur bija Kreika stāsts par viņu un arī Džimija stāsts par viņu, romantiskāka versija; un vēl tur bija pašas Oriksas stāsts par sevi, tas atšķīrās no abiem iepriekšējiem un it nemaz nebija īpaši romantisks. Sniegavīrs prātā pāršķirsta visus trīs stāstus. Reiz noteikti ir pastāvējušas vēl kādas citas versijas par viņu: tas, ko stāstījusi viņas māte, vīrietis, kas viņu nopircis, vīrietis, kas nopircis viņu pēc tam, un vēl trešais vīrietis — visļaunākais no visiem, tas tur, Sanfrancisko, svētulīgs, glaimīgs muldoņa; taču šīs versijas Džimijs nekad nebija dzirdējis.
Oriksa bija tik smalcina. Filigrāna, viņš mēdza domāt, iztēlodamies kauliņus šai mazajā ķermenī. Seja viņai bija trīsstūraina — lielas acis, šaurs zods, lapsenes seja, dievlūdzēja seja, Siāmas kaķa seja. Āda ļoti gaiši dzeltena, gluda un caurspīdīga kā vecs, dārgs porcelāns. Skatoties uz viņu, kļuva skaidrs, ka tik daiļai un trauslai sievietei, turklāt agrāk nabadzīgai, noteikti ir bijusi grūta dzīve — tomēr tajā viņa nekādā gadījumā nav mazgājusi grīdas.
"Vai tu jebkad esi mazgājusi grīdas?" Džimijs reiz ievaicājās.
"Grīdas?" Viņa brītiņu padomāja. "Mums nemaz nebija grīdu. Kad es tiku līdz mājai ar grīdām, tās vairs nebija jāmazgā man." Viņa piebilda: tiesa, tajos agrīnajos laikos, kad vēl neesot bijis grīdu, klons ik dienu bijis spodri jānoslauka. Uz tā ļaudis sēdējuši ēdot un arī gulējuši pa nakti, tāpēc tīrība bijusi svarīga. Neviens negribējis aplipt ar veca ēdamā krikumiem. Neviens negribējis dabūt blusas.
Kad Džimijam bija septiņi, astoņi vai deviņi gadi, piedzima Oriksa. Kur tieši? Grūti pateikt. Kādā tālā, svešā vietā.
Tas bija ciemats, teica Oriksa. Ciemats ar kokiem visapkārt un tīrumiem tuvumā — vai varbūt ar rīsa laukiem. Būdas apjumtas ar kaut kādām lapām — palmu lapām? — bet labākajām bijuši skārda jumti. Ciemats Indonēzijā vai varbūt Birfnā? Nē, tur ne, teica Oriksa, lai gan droši nezināja. Arī Indija tā nebija. Vjetnama? — Džimijs minēja. Kambodža? Oriksa raudzījās lejup uz savām rokām, pētīja nagus. Tas nebija svarīgi.
Viņa nespēja atcerēties valodu, kādā runājusi bērnībā. Bijusi par mazu, lai saglabātu šo visagrāko valodu: visi vārdi izskaloti no galvas. Taču tā atšķīrās no valodas rajā pilsētā, uz kuru viņa tika aizvesta pirmo reizi; vismaz dialekts bija cits, jo viņai bija vajadzējis mācīties citādi runāt. To viņa atcerējās: vārdu neveiklo valstīšanos mutē, sajūtu, ka viņa kļuvusi mēma.
Tajā ciematā visi dzīvoja nabadzībā un bija daudz bērnu, teica Oriksa. Viņa pati tika pārdota vēl pavisam maziņa. Mātei bija vairāki bērni, to vidū divi vecāki dēli, gandrīz jau gana lieli, lai strādātu tīrumos, un tas bija labi, jo tēvs slimoja. Klepoja un klepoja; šis klepus ik pa brīdim atskan Oriksas agrīnākajās atmiņās.
Kaut kāda plaušu vaina, bija ieminējies Džimijs. Skaidrs, ka viņi visi droši vien smēķēja kā traki, kad vien izdevās tikt pie cigaretēm: smēķēšana notrulināja bēdas. (Viņš bija uzslavējis sevi par tik dziļu izpratnes spēju.) Ciematnieki tēva slimībā vainoja sliktu ūdeni, ļaunu likteni, ļaunus garus. Slimībai piemita kaut kas no kauna; neviens negribēja aplipt ar cita slimību. Tāpēc Oriksas tēvs tika žēlots, bet reizē arī vainots, un no viņa vairījās. Sieva viņu kopa mēmā pārmetumā.