Tomēr tika šķindināti zvani. Tika skaitītas lūgšanas. Ugunskurā dedzinātas mazas figūriņas. Taču tas viss bija velti, jo tēvs nomira. Viss ciems zināja, kas notiks tālāk, jo, ja nebija vīrieša, kam strādāt tīrumos vai rīsa laukos, tad dzīves izejvielām vajadzēja nākt no kāda cita avota.
Oriksa bija viena no mazākajiem bērniem, nereti pastumta maliņā, bet te pēkšņi viņai tika veltīta neparasta uzmanība un pasniegts labāks ēdiens nekā parasti, un uzdāvināta īpaša zila jaciņa, jo citas ciemata sievas nāca palīgos un gribēja, lai mazā izskatās glīta un veselīga. Neglīti vai kroplīgi bērni, vai tādi bērni, kas nebija sevišķi gudri un nemācēja labi runāt, — par tādiem deva mazāk, un reizēm tādus nevarēja pārdot nemaz. Kas zina, varbūt ciemata sievām drīz būs jāpārdod savējie, un, ja viņas izpalīdzēs tagad, tad varēs rēķināties ar atbildes palīdzību.
Ciematā šis darījums netika dēvēts par "pārdošanu". Sarunās tas rika pieminēts kā sava veida amata mācība. Un izpušķots ar piezīmi, ka bērni mācās pelnīt sev iztiku plašajā pasaulē. Turklāt, ja viņi paliktu tepat, tad kādu nodarbošanos te varētu atrast? Sevišķi jau meitenes, sacīja Oriksa. Tās tikai apprecētos un saviestu vēl vairāk bērnu, kurus tad savukārt nāktos pārdot. Pārdot vai iemest upē, lai peld uz jūru; jo pārtikas jau tāpat bija par maz.
Reiz ciematā ieradās kāds vīrietis. Tas pats, kas ieradās vienmēr. Parasti viņš atbrauca ar auto, lēkājot pa zemesceļa bedrēm, bet šoreiz bija stipri lijis un ceļš kļuvis pārlieku dubļains. Katram ciematam bija viens šāds vīrs, kas ar neregulāriem starplaikiem veica bīstamo ceļojumu no lielpilsētas uz šejieni, un tomēr ikreiz jau iepriekš kļuva zināms, ka viņš ir devies ceļā.
"No kuras lielpilsētas?" Džimijs jautāja.
Bet Oriksa rikai smaidīja. Šīs runas uzkurina ēstgribu, viņa sacīja. Lai nu Džimijs esot tik mīļš, piezvanot un pasūtinot picu. Ar sēnēm, artišokiem, anšoviem, bez paprikas. "Vai tu ari vēlies?" viņa jautāja.
"Nē," Džimijs atbildēja. "Kāpēc tu negribi man teikt?"
"Kāpēc tas tevi interesē?" Oriksa attrauca. "Man ir vienalga. Es par to nekad nedomāju. Tas jau ir tik sen."
Tam vīrietim — teica Oriksa, pētīdama picu kā rādu mozaīku, tad nolasīja sēnes, kuras labprāt apēda pirmās, — līdzi parasti bija vēl divi citi; tie bija viņa kalpi, bruņojušies ar šautenēm, lai aizbiedētu bandītus. Viņš bija ģērbies dārgās drānās un, ja neņem vērā dubļus un putekļus, — ceļā uz ciemu visPnošķiedās ar dubļiem un apputēja, — izskatījās akurāts un labi kopts. Viņam bija pulkstenis, spīdīgs zelta krāsas pulkstenis, kurā viņš bieži raudzījās, pavilcis augstāk piedurkni, lai tas būtu redzams; šis pulkstenis radīja uzticību kā kvalitātes nozīmīte. Varbūt pat bija no īsta zelta. Daži tā apgalvoja.
Sis vīrietis tika uzlūkots nevis kā nez kāds noziedznieks, bet gan kā godājams biznesmenis, kas nekrāpjas vai, ja krāpjas, tad nedaudz un turklāt maksā skaidrā naudā. Tāpēc pret viņu izturējās goddevīgi un viesmīlīgi, jo neviens ciematnieks negribēja krist viņa nežēlastībā. Ja nu viņš vairs nebrauc šurp? Ja nu kādai ģimenei būs nepieciešams pārdot bērnu, bet viņš nepirks, jo iepriekšējā apmeklējuma reizē būs aizvainots? Viņš bija ciematnieku banka, apdrošināšanas polise, laipnais, bagātais tēvocis, vienīgais amulets, kas sargā no neveiksmes. Un nepieciešamība pēc viņa radās arvien biežāk, jo laiks bija kļuvis pavisam savāds un vairs nebija paredzams — lietus vai nu par daudz, vai par maz, par daudz vēja, par daudz svelmes —, un no tā cieta raža.
Vīrietis daudz smaidīja, daudzus ciemata vīrus uzrunāja vārdā. Un allaž noturēja mazu runu, ikreiz vienu un to pašu. Viņš vēloties, lai visi ir laimīgi. Vēloties, lai abas puses būtu apmierinātas. Nevēloties, lai kāds tur ļaunu prātu. Vai tad viņš neesot darījis ciematnieku labā neiespējamo, izpatikdams viņiem, ņemdams bērnus, kuri bijuši neglīti un stulbi, gatavā nasta? Ja viņiem esot kādas kritiskas piezīmes par darījumu manieri, tad lai sakot droši. Taču kritika neatskanēja nekad, lai gan viņam aiz muguras tika kurnēts: runāja, ka viņš nekad nemaksājot ne graša vairāk, nekā nepieciešams. Tomēr tieši par to viņu apbrīnoja: tas liecināja, ka viņš savā jomā ir sekmīgs un ka bērni nonāks lietpratīgās rokās.
Ikreiz, ieradies ciematā, vīrietis ar zelta pulksteni aizveda sev līdzi vairākus bērnus, kam pārdot puķes tūristiem lielpilsētas ielās. Darbiņš esot viegls, pret bērniem izturēšoties labi, viņš apliecināja mātēm: viņš neesot nekāds zemisks rīkļurāvējs vai melis, viņš neesot suteners. Bērni būšot labi paēduši un nakšņošot drošībā, tikšot rūpīgi uzraudzīti un saņemšot naudas summu, ko pēc vēlēšanās varēšot nosūtīt uz mājām ģimenei. Šo summu sastādīšot procenti no viņu nopelnīta, atskaitot izdevumus par istabu tin ēdienu. (Uz ciematu nauda netika atsūtīta nevienu vienīgu reizi. Visi zināja, ka arī netiks.) Apmaiņā pret jauno mācekli viņš došot tēvam vai mātei atraitnei labu cenu, vismaz viņš pats sauca to par labu cenu; un tā bija gana pieklājīga samaksa, ja ņem vērā, pie kādas šie ļaudis bija pieraduši. Par šo naudu mātes, kas bija pārdevušas bērnus, varēja sagādāt atlikušajiem bērniem labākas dzīves izredzes. Tā viņas apgalvoja cita citai.
Džimijs sašuta, dzirdējis šo stāstu pirmo reizi. Tas notika viņa sašutuma laikos. Tajos laikos, kad viņš zaudēja galvu par visu, kas attiecās uz Oriksu.
"Tu nesaproti," Oriksa iebilda. Viņa joprojām sēdēja gultā un ēda picu; klāt dzēra kolu un piekoda ceptus kartupeļus. Ar sēnēm viņa jau bija tikusi galā un tagad mielojās ar artišokiem. Garozu viņa neēda nekad. Teica, ka jūtoties ļoti bagāta, ja varot izmest ārā ēdienu. "Tā darīja daudzi. Tā bija paraža."
"Stulba paraža," Džimijs noteica. Viņš sēdēja krēslā pie gultas un vēroja Oriksas sārto kaķa mēlīti, kas aplaizīja pirkstus.
"Džimij, tu esi slikts, nelamājies! Gribi papriku? Tu neprasīji, bet viņi, vienalga, ir pielikuši klāt. Laikam būs pārklausijusies.
"Stulba — tā nav lamāšanās, tas ir tikai tēlains raksturojums."
"Nu, man tomēr liekas — tev tā nevajadzētu runāt." Tagad viņa ēda anšovus: tos viņa allaž pataupīja uz beigām.
"Man gribētos to vīru nosist."
"Kādu vīru? Gribi kokakolu? Nevaru izdzert."
"To vīru, par kuru tu man tikko stāstīji."
"Ak, Džimij, varbūt tev labāk patiktu, ja mēs visi būtu nomiruši badā?" Oriksa noprasīja un īsi, zvārguļaini iesmējās. No šiem smiekliem viņš baidījās visvairāk, jo tie slēpa uzjautrinātu nicinājumu. Tie viņu saldēja: vēsa brīze pār mēnesnīcas apmirdzētu ezeru.
Pats par sevi saprotams, ka viņš ar savu sašutumu bija aizdrasējis taisnā ceļā pie Kreika. Un bliezis ar dūri pa mēbelēm: tajos laikos viņš mēdza bliezt pa mēbelēm. Kreikam bija sakāms, lūk, kas: "Džimij, paraugies uz to reālistiski. Nav iespējams bezgalīgi apvienot minimālus pārtikas resursus ar augošu iedzīvotāju skaitu. Homo sapiens acīmredzot nav spējīgs pārtraukt savu atražošanu. Tā ir viena no retajām sugām, kas neierobežo vairošanos pat tad, kad zūd resursi. Citiem vārdiem sakot — un, protams, runājot par lietas būtību, — jo mazāk mēs ēdam, jo vairāk drātējamies."