"Kā tu to izskaidro?" Džimijs noprasīja.
"Iztēle," Kreiks atbildēja. "Cilvēki spēj iztēloties savu nāvi, spēj sajust tās tuvošanos, un jau pati doma par nāves tuvumu iedarbojas kā afrodīzijs. Suns vai trusis tā neizturas. Piemēram, putni: liesā sezonā tie dēj mazāk olu vai nepārojas nemaz. Visu enerģiju veltī tam, lai izdzīvotu, līdz laiki uzlabosies. Bet cilvēki cer, ka spēs iepūst savu dvēseli kādam citam, kādam jaunam pašu variantam, un dzīvos mūžīgi."
"Tātad mūsu sugu iznīcībai lemj cerība?"
"To varētu saukt par cerību, jā. Vai par izmisumu."
"Bet mēs esam lemti bojāejai arī bez cerības," Džimijs iebilda.
"Tikai kā indivīdi," Kreiks līksmi attrauca.
"Nu — stulbi."
"Džimij, kļūsti taču pieaudzis!"
Kreiks nebija pirmais, kas Džimijam to sacījis.
Pulksteņvīrs kopā ar abiem saviem kalpiem un viņu šautenēm palika ciematā pa nakti, paēda un pēc tam iedzēra kopā ar vīriešiem. Dāsni izdalīja cigaretes zeltainās un sudrabainās papīra kārbās, no kurām nemaz nebija noplēsts celofāns. No rīta viņš apskatīja pies«lītos bērnus un uzdeva par tiem dažus jautājumus — vai tic ir slimojuši, vai ir paklausīgi. Un pārbaudīja tiem zobus. Zobiem jābūt labiem, viņš teica, jo vajadzēšot daudz smaidīt. Pēc tam viņš izraudzījās līdzņemamos, nauda pārgāja no rokas rokā, viņš atvadījās, visapkārt visi pieklājīgi māja ar galvu. Līdzi viņš paņēma trīs vai četrus bērnus, nekad ne vairāk; ar tādu skaitu viņš varēja tikt galā. Tas nozīmēja, ka var izvēlēties labākos no labākajiem. Tāpat viņš rīkojās pārējos savas teritorijas ciematos. Viņš bija izslavēts par gaumi un lietpratīgu vērtējumu.
Oriksa teica, ka bērns, kurš neticis izraudzīts, droši vien juties briesmīgi. Pasliktinājies arī tāda bērna stāvoklis ciematā, viņš zaudējis vērtību un saņēmis mazāk ēdiena. Viņa gan tikusi izraudzīta pati pirmā.
Reizēm raudāja mātes un arī bērni, bet mātes teica bērniem, ka viņi veicot labu darbu, palīdzot savai ģimenei, lai ejot vien tam vīram līdzi un darot visu, ko viņš liks. Mātes teica: kad bērni kādu laiku būšot pastrādājuši pilsētā un dzīve kļūšot labāka, viņi varēšot atgriezties ciematā. (Nekad neatgriezās neviens.)
Tas viss tika saprasts un, ja varbūt arī netika piedots, tad vismaz aizbildināts gan. Tomēr pēc vīrieša aiziešanas tās mātes, kas bija pārdevušas savus bērnus, jutās tukšas un skumjas. Likās, šī rīcība, ko viņas veikušas no brīva prāta (neviens nebija ne spiedis, ne draudējis), nav bijusi gluži labprātīga. Un viņas jutās arī apkrāptas, it kā samaksa būtu par mazu. Kāpēc viņas nebija prasījušas vairāk? Tak mātes sev teica, ka nav jau bijis citas izejas.
Oriksas māte pārdeva divus bērnus uzreiz un ne tikai tāpēc, ka dzīvoja lielā trūkumā. Viņa cerēja, ka abi atbalstīs un pieskatīs viens otru. Otrais bērns bija zēns, gadu vecāks par Oriksu. Zēnus pirka mazāk nekā meitenes, taču tāpēc viņi nebūt netika uzskatīti par vērtīgākiem.
(Šo dubulto pārdošanu Oriksa uztvēra kā pierādījumu tam, ka māte ir viņu mīlējusi. Viņai nebija nekādu atmiņu ainu par šo mīlestību. Nekādu atgadījumu, ko atstāstīt. Tas drīzāk bija ticējums, nevis atmiņas.)
Vīrietis sacīja, ka izdarot Oriksas mātei īpašu pakalpojumu, jo ar zēniem esot vairāk kreņķu, viņi esot nepaklausīgāki, biežāk aizbēgot, un kas tādā gadījumā maksāšot par viņa nepatikšanām? Turklāt šim zēnam esot nepareiza attieksme, tas nu esot skaidrs pirmajā acu uzmetienā, un viens priekšzobs esot nomelnējis un piešķirot puišelim noziedznieka sejas izteiksmi. Taču viņš zinot, ka mātei vajadzīga nauda, tāpēc būšot augstsirdīgs un atbrīvošot viņu no šī puikas.
Putna sauciens
Oriksa teica, ka neatceroties braucienu no ciemata uz pilsētu, toties atcerējās dažus notikumus. Tie bija kā gleznas pie sienas, uz tukša apmetuma fona. Tie bija kā ieskatīšanās svešos logos. Tie bija kā sapņi.
Vīrietis ar pulksteni paziņoja, ka viņu saucot par tēvoci Enu un ka bērniem vajagot saukt viņu tieši tā, citādi būšot ļoti lielas nepatikšanas.
"Vai tas En bija vārds vai iniciālis — kā N?" Džimijs jautāja.
"Nezinu," Oriksa atbildēja.
"Vai tu kādreiz redzēji to rakstiskā veidā?"
"Neviens mūsu ciematā neprata lasīt," Oriksa sacīja. "Še, Džimij! Atver muti. Atdošu tev pēdējo gabaliņu."
Atceroties Sniegavīrs gandrīz spēj atkal to sagaršot. Picu, pēc tam Oriksas pirkstus savā mutē.
Pēc tam kokakolas bundžu, kas aizripoja pa grīdu. Pēc tam prieku, kas sagrāba visu viņa auguma žņaudzējčūskas tvērienā.
Ak, zagtie, slepenie pikniki! Ak, saldā bauda! Ak, skaidrā atmiņa, ak, dzidrās sāpes! Ak, bezgalīgā nakts.
Tas vīrietis — Oriksa turpināja vēlāk tajā pašā vai citā naktī — tas vīrietis teica, ka kopš šī brīža esot viņu tēvocis.
Tagad, kad ciemats bija nozudis skatienam, viņš vairs tik daudz nesmaidīja. Esot jāiet ļoti ātri, viņš sacīja, jo mežs visapkārt esot pilns ar plēsīgiem zvēriem, kam acis sarkanas un zobi gari un asi, un, ja viņi tagad ieskriešot mežā vai soļošot pārāk lēni, šie zvēri atnākšot un saplosīšot viņus gabalos. Oriksa izbijās un gribēja turēties pie rokas brālim, taču tas nebija iespējams.
"Vai tur bija tīģeri?" Džimijs jautāja.
Oriksa noliedzoši papurināja galvu. Nekādu tīģeru.
"Tad kādi zvēri tur bija?" Džimijs gribēja zināt. Tādējādi viņš cerēja iegūt kādas norādes par notikuma vietu. Varētu ieskatīties areālu kartē, tas varbūt palīdzētu.
"Tiem nebija nosaukumu," Oriksa atbildēja, "bet es zināju, kas tie ir."
Sākumā viņi rindā gāja pa dubļaino ceļu, pa to pusi, kura augstāka, un uzmanījās no čūskām. Pa priekšu soļoja vīrs ar šauteni, tad tēvocis Ens, tad brālis, tad divi citi pārdotie bērni — abas meitenes, abas vecākas, — un pēc tam Oriksa. Beigās gāja otrais ar šauteni. Viņi apstājās, lai paēstu pusdienas — aukstus rīsus, ko līdzi iedevuši cicmatnieki, — un tad soļoja atkal. Kad viņi nonāca pie upes, viens bruņotais pārnesa Oriksu tai pāri. Viņš teica, Oriksa esot tik smaga, ka laikam vajadzēšot iemest viņu ūdenī un tur viņu apēdīšot zivis, taču tas bija joks. Viņš oda pēc sasvīdušām drānām, dūmiem un kaut kāda parfīma vai eļļas, kas bija ieziesta matos. Ūdens sniedzās viņam līdz ceļiem.
Pēc tam saule sāka spīdēt slīpi, taisni viņai acīs — tātad viņi acīmredzot gājuši uz rietumiem, nodomāja Džimijs, — un viņa galīgi apgura.
Saulei laižoties arvien zemāk, sāka dziedāt un sasaukties putni, neredzami, paslēpušies meža zaros un vīteņos: aizsmakuši ķērcieni un svilpieni, četras skaidras skaņas cita pēc citas, kā zvans. Tie bija tie paši putni, kas šādi sasaucās allaž, kad tuvojās tumsa, un arī rītausmā pirms saullēkta, un šīs skaņas
Oriksu mierināja. Putnu balsis bija pazīstamas, daļa no tā, kas viņai tuvs. Viņa iztēlojās, ka viens no tiem — tas, kam balss kā zvans, — ir viņas mātes gars, putna veidolā atsūtīts viņu sargāt, un ka tas saka: Tu atgriezīsies.
Tajā ciematā, viņa stāstīja Džimijam, daži cilvēki prata šādi aizsūtīt prom savu garu jau tad, kad vēl nebija miruši. Tas bija labi zināms. To varēja apgūt, vecās sievas varēja to iemācīt, un tad cilvēks ieguva spēju aizlidot uz jebkuru vietu, ieraudzīt, kas gaidāms nākotnē, nest vēstis un rādīties citiem sapņos.
Putns sauca un sauca un tad apklusa. Pēc tam strauji norietēja saule un kļuva tumšs. Tonakt viņi gulēja kādā šķūnī. Iespējams, tā bija lopu kūts; vismaz tā tur oda. Čurāt vajadzēja krūmos, visiem rindā, viens vīrs ar šauteni stāvēja sardzē. Vīrieši ārpusē sakūra ugunskuru, smējās un sarunājās, un iekšā ieplūda dūmi, bet Oriksai tas netraucēja, jo viņa jau bija aizmigusi. Vai viņi gulējuši uz zemes, guļamtīklos vai uz lāviņām, jautāja Džimijs, bet viņa atteica, ka tas neesot svarīgi. Brālis bija viņai līdzās. Agrāk viņš nebija pievērsis māsai nekādu lielo uzmanību, bet tagad vēlējās atrasties viņas tuvumā.