Nākamajā rītā, nosoļojuši vēl gabalu, viņi nonāca tur, kur bija atstāta tēvoča Ena automašīna — dažu vīru apsardzībā mazā ciematiņā: vēl mazākā par viņējo un netīrākā. Pa durvīm uz viņiem skatījās sievietes un bērni, bet nesmaidīja. Viena sieviete pacēla roku žestā, kas atvaira ļauno.
Tēvocis Ens pārliecinājās, vai no mašīnas nekas nav pa'zudis, samaksāja vīriem un lika bērniem kāpt iekšā. Oriksa vēl nekad nebija sēdējusi mašīnā, un viņai nepatika smaka. Tas bija nevis solārauto, bet gan benzīna vāģis, turklāt ne sevišķi jauns. Viens vīrietis apsēdās pie stūres, tēvocis Ens viņam blakus; otrais vīrietis sēdēja aizmugurē, viņam līdzās saspiedās visi četri bērni. Tēvocis Ens bija sliktā omā un piekodināja, lai bērni neuzdod jautājumus. Ceļš bija grambains, mašīnā valdīja karstums. Oriksa juta nelabumu un nodomāja, ka būs jāvemj, taču tad iesnaudās.
Viņi acīmredzot bija braukuši ilgi; apstājās tikai tad, kad atkal bija nakts. Tēvocis F.ns un vīrietis, kas bija sēdējis priekšā, iegāja kādā zemā ēkā, varbūt viesnīcā; otrais vīrietis izstiepās priekšējā sēdeklī un drīz sāka krākt. Bērni gulēja mašīnas aizmugurē, kā nu varēdami. Aizmugures durtiņas bija aizslēgtas: lai tiktu ārā no mašīnas, viņiem būtu jārāpjas pāri svešajam vīram, un to darīt bija bail, jo tad tas nodomātu, ka viņi grib aizbēgt. Pa nakti kāds saslapināja bikses, Oriksa to saoda, taču vainīgā nebija viņa. No rīta visi barā tika aizvesti aiz ēkas, kur atradās vaļēja ateja. Pie tās stāvēja cūka un noskatījās, kamēr viņi tupēja.
Vairākas stundas kratījušies pa bedraino ceļu, viņi nobremzēja pie barjeras ar vārtiem, ko apsargāja divi zaldāti. Tēvocis Ens pateica zaldātiem, ka šie bērni esot viņa māsasmeitas un māsasdēli: viņu māte esot nomirusi, un nu viņš vedot bērnus uz savu māju, pie savas ģimenes. Viņš atkal smaidīja.
"Jums nu gan ir pulka radubērnu," smīnēdams noteica viens no zaldātiem.
"Tāda nu man tā nelaime," tēvocis Ens sacīja.
"Un visiem apmirst mātes."
"Tāda ir tā skumjā patiesība."
"Diez vai mēs varam jums ticēt," tāpat smīnēdams, teica otrais zaldāts.
"Tad skatieties," sacīja tēvocis Ens un izvilka no mašīnas Oriksu. "Kā mani sauc?" viņš smaidot noprasīja, pieliecies viņai tuvu klāt.
"Tēvocis Ens," viņa atbildēja. Abi zaldāti iesmējās, tēvocis Ens viņiem piebalsoja. Paplikšķināja Oriksai pa plecu, aizsūtīja atpakaļ uz mašīnu, sarokojās ar zaldātiem, iepriekš iebāzis roku sev kabatā, un pēc tam zaldāti atvēra vārtus. Līdzko automašīna atkal ripoja pa ceļu, tēvocis Ens iedeva Oriksai cietu konfekti, kas izskatījās pēc maza citroniņa. Viņa brīdi to sūkāja un tad izņēma no mutes, lai noglabātu vēlākam. Kabatu nebija, un viņa turēja to lipīgajos pirkstos. Tonakt viņa mierināja sevi, laizīdama sev roku.
Bērni raudāja visu nakti, bet ne skaļi. Raudāja pie sevis. Viņiem bija baiclass="underline" viņi nezināja, uz kurieni brauc, un bija aizvesti projām no visa, ko pazina. Turklāt, sacīja Oriksa, viņiem vairs nebija mīlestības, ja pieņem, ka tāda vispār bijusi. Taču viņiem bija naudas vērtība: citiem viņi nozīmēja peļņu skaidrā naudā. To viņi acīmredzot juta — juta, ka ir kaut ko vērti.
Protams (sacīja Oriksa), naudas vērtība nespēja aizstāt mīlestību. Katram bērnam, katram cilvēkam vajag mīlestību. Viņa pati labprātāk būtu izvēlējusies savas mātes mīlestību — to, kurai vēl arvien ticēja, to, kas putna veidolā bija sekojusi viņai caur džungļiem, lai viņa pārāk stipri nebaidītos un nejustos vientuļa, — taču uz mīlestību nevarēja paļauties, tā nāca un pēc tam aizgāja, tāpēc laba bija arī naudas vērtība, jo tad vismaz tie, kas grib gūt no tevis peļņu, gādā, lai tu dabū pietiekami daudz ēdamā un neciet pārāk smagi. Turklāt bija daudz tādu, kuriem nav nedz mīlestības, nedz naudas vērtības, un, ja tev pieder viena no abām, tas ir labāk nekā tad, ja nav ne vienas, ne otras.
Rozes
Lielpilsēta bija haoss, pilna ar ļaudīm, mašīnām, troksni, sliktām smakām un valodu, kuru grūti saprast. Četrus jaunos bērnus tas viss sākumā šokēja, it kā viņi būtu iemesti katlā ar karstu ūdeni — it kā pilsēta sagādātu fiziskas sāpes. Taču tēvocim Enam bija pieredze: pret jaunajiem bērniem viņš izturējās kā pret kaķiem, deva laiku pierast pie apkārtnes. Iemitināja mazā istabiņā trīsstāvu namā, trešajā stāvā, ar aizrestotu logu, pa kuru varēja skatīties, bet ne izkāpt, un pēc tam sāka pamazām vest viņus ārā, sākumā īsās pastaigās, ne ilgākās par stundu. Istabā jau dzīvoja pieci bērni, tāpēc tagad tā bija pārpildīta; tomēr vietas pietika, lai vakaros izklātu pa plānam matracītim, kur katram gulēt, un tad visu grīdu aizpildīja matrači un bērni, bet pa dienu guļvietas saritināja. Matrači bija nolietoti, traipaini un oda pēc urīna; taču akurāti tos saritināt — tas bija pirmais, ko jaunajiem bērniem lika iemācīties.
No tiem otrajiem, pieredzējušiem bērniem viņi uzzināja ko vairāk. Vispirms to, ka tēvocis Ens viņus pastāvīgi novēros, pat tad, kad liksies, ka pilsētā viņi atstāti vieni. Viņš vienmēr zinās, kur bērni atrodas: viņam vajag tikai pielikt pie auss savu spīdīgo pulksteni, un tas visu izstāstīs, jo tajā mīt sīka balstiņa, kas visu zina. Tas radīja drošības sajūtu, jo tādā gadījumā nevienam citam netiks ļauts darīt bērniem pāri. Taču tēvocis Ens redzēs tevi arī tad, ja tu nestrādāsi pietiekami cītīgi vai mēģināsi aizbēgt, vai paturēsi sev daļu no naudas, ko dos tūristi. Tad tu saņemsi sodu. Tēvoča Ena vīri tevi piekaus, un tev paliks zilumi. Viņi var tevi arī svilināt. Daži bērni apgalvoja, ka ir pārcietuši tādus sodus, un lepojās ar to: viņiem bija rētas. Ja tu pietiekami bieži darīsi to, kas ir aizliegts, — slinkosi, zagsi, bēgsi, — tevi pārdos kādam daudz sliktākam par tēvoci Enu, — tā stāstīja. Vai varbūt nogalinās un izmetīs atkritumu kaudzē, un neviens par to nebēdās, jo neviens nezinās, kur tu esi.
Oriksa teica, ka tēvocis Ens tiešām bijis sava amata meistars, jo bērni taču tic citu bērnu stāstiem par soda veidiem daudz vairāk, nekā ticētu pieaugušajiem. Pieaugušie draud, bet savus draudus neizpilda, toties bērni stāsta par to, kas notiks. Vai par to, no kā baidās, ka tas varētu notikt. Vai par to, kas jau noticis ar viņiem vai ar citiem bērniem, kurus viņi pazinuši.
Nedēļu pēc tam, kad Oriksa ar brāli ieradās matraču istabā, trīs vecākie bērni tika aizvesti prom. Tie braukšot uz citu valsti, sacīja tēvocis Ens. To valsti saucot par Sanfrancisko. Vai tas tāpēc, ka viņi slikti uzvedušies? Nē, tēvocis Ens atbildēja, tas esot atalgojums par labu uzvedību. Tur reiz varot nonākt visi, kas ir paklausīgi un čakli. Oriksa negribēja nonākt nekur citur kā vien atpakaļ mājās, taču "māju" tēls pamazām aizmiglojās. Viņa joprojām dzirdēja, kā mātes gars sauc: Tu atgriezīsies, — taču šī balss kļuva arvien vārāka un neskaidrāka. Tā līdzinājās ne vairs zvanam, bet gan čukstam. Tas tagad drīzāk bija jautājums, nevis apgalvojums; jautājums bez atbildes.
Oriksa kopā ar brāli un divām pārējām jaunpienācējām tika aizvesta paskatīties, kā vairāk pieredzējušie bērni pārdod puķes. Tās bija rozes, sarkanas, baltas un sārtas; rīta agrumā tās tika iegādātas puķu tirgū. No kātiem bija novākti ērkšķi, lai rozes varētu pasniegt no rokas rokā nesaduroties. Vajadzēja grozīties ap greznāko viesnīcu ieejām — labas vietas bija arī bankas, kur var iemainīt ārzemju naudu, un dārgie veikali — un uzmanīt, vai nenāk policists. Ja policists tuvojās vai sāka cieši blenzt, vajadzēja steigšus iet prom pretējā virzienā. Pārdot puķes tūristiem drīkstēja tikai ar oficiālu atļauju, un tādas atļaujas maksāja pārāk dārgi. Tomēr neesot par ko uztraukties, sacīja tēvocis lins: policistiem viss esot zināms, viņiem tikai esot jāizliekas, ka viņi nezina neko.