Ieraugot ārzemnieku, it sevišķi kopā ar ārzemnieci, vajadzēja steigties klāt, sniegt pretī rozes un smaidīt. Nedrīkstēja lūrēt virsū vai smieties par viņu ērmīgajiem ārzemju matiem un acīm ūdens krāsā. Ja viņi paņēma vienu puķi un prasīja, cik maksā, vajadzēja smaidīt vēl platāk un pacelt roku. Ja viņi sāka runāt un uzdot jautājumus, vajadzēja tēlot, ka nesaproti. Tas bija viegli. Ārzemnieki vienmēr iedeva vairāk — dažreiz daudz vairāk — par puķes īsto vērtību.
Nauda bija jāieliek maisiņā, kas iekārts zem drēbēm; tas tāpēc, lai pasargātu to no kabatzagļiem un nejaušiem ielas zeņķiem, tiem nabadziņiem, kuriem nav tēvoča Ena, kas par viņiem rūpētos. Ja kāds — īpaši jau vīrietis — mēģināja satvert tevi aiz rokas un kaut kur vest, roku vajadzēja izbrīvēt. Ja viņš turēja pārāk cieši, vajadzēja apsēsties. Tas bija signāls, pēc kura ierastos kāds no tēvoča Ena vīriem vai tēvocis Ens pats. Neparko nedrīkstēja kāpt mašīnā vai iet iekšā viesnīcā. Ja kāds vīrietis to pieprasīja, par to pēc iespējas ātrāk vajadzēja paziņot tēvocim Enam.
Tēvocis Ens bija devis Oriksai jaunu vārdu. Jaunus vārdus viņš deva visiem bērniem. Viņiem bija likts aizmirst vecos, un drīz viņi tos tiešām aizmirsa. Oriksa tagad bija Susū. Rožu pārdošana viņai sekmējās labi. Viņa bija tik maza un trausla, ar tik skaidriem 4.111 dzidriem vaibstiem. Viņai tika iedota pārāk liela kleita, un tajā viņa izskatījās pēc eņģelim līdzīgas lelles. Pārējie bērni viņu lutināja, jo viņa bija vismaziņākā. Naktīs viņi pārmaiņus gulēja viņai blakus; viņa pārgāja no vienām rokām citās.
Kurš gan spēja viņai pretoties? Tikai retais ārzemnieks. Viņas smaids bija pati pilnība — ne vīzdegunīgs vai agresīvs, bet tramīgs, bikls, kā bērnam, kurš neko neuzskata par pašsaprotamu. Smaids bez nelabvēlības: tajā nemanīja ne ļauna prāta, ne skaudības, tajā bija vienīgi izjustas pateicības solījums. "Burvīgi," murmināja ārzemju dāmas, un viņu pavadoņi nopirka rozi un sniedza to dāmai, tādējādi kļūstot burvīgi arī paši; un Oriksa ielaida monētas maisiņā uz krūtīm zem kleitas un jutās drošībā vēl vienu dienu, jo savu tiesu bija iztirgojusi.
Toties brālis ne. Viņam neveicās. Viņš negribēja tirgot puķes kā meitene, viņam nepatika smaidīt; un, ja viņš smaidīja, tad nomelnējušā zoba dēļ iespaids nebija labs. Tāpēc Oriksa mēdza paņemt no viņa dažas pārpalikušās rozes, lai mēģinātu tās iztirgot. Tēvocis F,ns sākumā neiebilda — nauda ir nauda —, taču tad sacīja, ka Oriksai nevajadzētu pārāk daudz grozīties vienās un tajās pašās vietās, jo nedrīkst pieļaut, ka viņa cilvēkiem apnīk.
Brālim atradīšoties kas cits — kāda cita nodarbošanās. Viņu vajadzēšot pārdot uz citurieni. Vecākie bērni istabā šūpoja galvu: brālis tikšot pārdots suteneram, viņi teica; suteneram, kurš apkalpo spalvainus, baltus ārzemniekus vai bārdainus, brūnus vīriešus, vai resnus, dzeltenus vīriešus, jebkurus vīriešus, kam patīk mazi zēni. Viņi visos sīkumos aprakstīja to, ko šie vīrieši darīs; un smējās. Brālis būšot melones pakaļa, Viņi teica: tā šitādus saucot. Tvirts un apaļš ārpusē, mīksts un maigs iekšpusē; jauka melones pakaļiņa ikvienam, kas maksā. Vai nu tā, vai arī viņš tikšot pataisīts par izsūtāmo, trenkāts no ielas uz ielu, pildot spēlmaņu uzdevumus, un tas esot grūts un ļoti bīstams darbs, jo konkurējošie spēlmaņi tādu puiku var nožmiegt. Bet varbūt viņš būšot gan izsūtāmais, gan meloņpuika reizē. Tas esot visticamāk.
Oriksa redzēja, ka brāļa seja satumst un nocietinās, un nemaz nejutās pārsteigta, kad viņš aizbēga; Oriksa nekad neuzzināja, vai viņš ir notverts un sodīts. Un arī nejautāja, jo no jautāšanas — tagad viņa to zināja — nebūtu nekāda labuma.
Vienu dienu kāds vīrietis satvēra Oriksu aiz rokas un aicināja sev līdzi uz viesnīcu. Viņa bikli pasmaidīja, skatījās sāņus un klusēja, izbrīvēja roku un pēc tam visu izstāstīja tēvocim linam. Tad tēvocis Ens pateica kaut ko pārsteidzošu. Viņš teica: ja tas vīrietis saukšot atkal, lai viņa ejot tam līdzi uz viesnīcu. Viņš gribēšot vest Oriksu uz savu istabu, un lai viņa ejot. Lai darot visu, ko vīrietis prasīšot, bet lai neraizējoties, jo tēvocis Ens visu redzēšot un atnākšot viņai pakaļ. Nekas slikts viņai nenotikšot.
"Vai es būšu melone?" Oriksa jautāja. "Melones pakaļa?" — un tēvocis Ens smējās un jautāja, kur viņa dzirdējusi tādu vārdu. Nē, viņš piebilda. Ne jau tas tagad notikšot.
Nākamajā dienā vīrietis parādījās un jautāja, vai Oriksa gribot dabūt naudu, daudz vairāk naudas nekā par rožu tirgošanu. Tas bija garš, balts, spalvains vīrs ar stipru akcentu, tomēr vārdus viņa saprata. Šoreiz Oriksa gāja viņam līdzi. Vīrietis turēja viņu pie rokas, un abi brauca augšā ar liftu — tas bija baisi, tāda maza istabiņa ar durvīm, kas aizveras, un, kad durvis atvērās, tu atradies pavisam citur, un par to tēvocis Ens nebija brīdinājis. Viņa juta, kā dauzās sirds. "Nebaidies," vīrietis sacīja, domādams, ka Oriksa baidās no viņa. Taču bija otrādi, viņš baidījās no Oriksas, jo roka viņam trīcēja. Viņš atslēdza kādas durvis, abi iegāja iekšā, viņš atkal aizslēdza durvis, un viņi atradās gaišsārti violetā un zeltainā telpā ar milzīgu gultu, domātu milžiem, un vīrietis teica, lai Oriksa noģērbj kleitu.
Oriksa bija paklausīga un darīja, kā likts. Viņai bija vispārējs priekšstats par to, ko vēl šis vīrietis varētu gribēt, — pārējie bērni jau zināja par tādām lietām, apsprieda tās bez kautrēšanās un smējās. Ļaudis maksāja lielu naudu par tādām lietām, kādas gribēja šis vīrietis, un pilsētā bija speciālas vietas, kurp doties tādiem kā viņš; taču daži turp negāja, jo tas bija pārāk publiski un viņi kaunējās un muļķīgā kārtā vēlējās visu nokārtot paši, un šis vīrietis bija viens no tādiem. Tāpēc Oriksa zināja, ka vīrietis tagad novilks ari savas drēbes, vismaz dažas, un viņš tā arī darīja un šķita priecīgs, kad Oriksa skatījās uz viņa peni, kas bija garš un spalvains kā viņš pats, ieliekts kā mazs elkonis. Tad viņš nometās ceļos un atradās ar seju pret Oriksas seju.
Kāda šī seja izskatījās? Oriksa neatcerējās. Viņa atcerējās peņa īpatnību, bet ne sejas īpatnību. "Tā nemaz nebija kā seja," viņa teica. "Visa mīksta kā klimpa. Un liels deguns kā burkāns. Garš, balts peņa deguns." Viņa iesmējās, piespiedusi abas plaukstas pie mutes. "Ne tāds kā tavs deguns, Džimij," viņa piemetināja — gadījumam, ja Džimijs būtu sakautrējies. "Tavs deguns ir skaists. Burvīgs deguns, tici man."
"Es tev nedarīšu pāri," vīrietis sacīja. Akcents bija tik smieklīgs, ka Oriksai gribējās ķiķināt, taču viņa saprata, ka tas būtu nepareizi. Viņa tikai bikli smaidīja, un vīrietis saņēma vienu viņas roku uiļ uzlika to sev virsū. Pietiekami maigi, tomēr reizē šķita dusmīgs. Dusmīgs un steidzīgs.
Un tad istabā pēkšņi iebrāzās tēvocis Ens — kā? Viņam noteikti bija atslēga, atslēgu viņam noteikti bija iedevis kāds, kas strādāja viesnīcā. Viņš satvēra Oriksu, apskāva viņu, sauca par mīļo mazulīti un kliedza uz vīrieti, kas likās gaužām pārbijies un pūlējās uzraut mugurā drēbes. Sapinās biksēs un lēkāja uz vienas kājas, ar savu smago akcentu pūlēdamies kaut ko paskaidrot, un Oriksa nemaz nejutās labi. Tad vīrietis iedeva tēvocim Enam naudu, daudz naudas, visu, cik bija makā, un tēvocis Ens izgāja no istabas, nesdams Oriksu kā dārgu vāzi, joprojām nikni purpinādams. Taču, ticis uz ielas, viņš iesmējās, pajokoja par vīrieti, kas bija lēkājis savās sapenterētajās biksēs, un teica Oriksai, ka viņa ir laba meitene un vai viņa vēlreiz negribētu uzspēlēt šādu spēlīti.