Sādi tā kļuva par viņas spēli. Vīriešu viņai bija mazliet žēclass="underline" kaut gan tēvocis Ens apgalvoja, ka viņi to esot pelnījuši un lai priecājoties, ka netikusi izsaukta policija, viņa tomēr drusku nožēloja, ka jātēlo šāda loma. Taču reizē tā sagādāja viņai prieku. Viņa jutās stipra, zinādama, ka vīrieši uzskata viņu par bezpalīdzīgu, bet viņa tāda nav. Bezpalīdzīgi bija viņi paši, jo jau pēc mirkļa bija spiesti stomīgi atvainoties ar savu muļķīgo akcentu, uz vienas kājas lēkāt apkārt pa savām greznajām viesnīcas istabām, iesprūduši biksēs ar dibenu ārā, ar gludu vai spalvainu dibenu, ar visādu krāsu un formu dibenu, kamēr tēvocis Eds viņus rāja. Laiku pa laikam kāds pat apraudājās. Kas attiecas uz naudu — viņi iztukšoja kabatas, pasvieda tēvocim Enam visu, cik bija, pateicās, ka viņš to pieņēmis. Viņi negribēja sēdēt cietumā, tikai ne šajā pilsētā, kur cietumi nebija nekādas viesnīcas un kur vajadzēja ļoti ilgu laiku, lai apsūdzība tiktu celta un tiesa to izskatītu. Viņi gribēja pēc iespējas drīzāk sēsties taksometrā, kāpt lielā lidmašīnā un laisties prom debesīs.
"Mazā Susū," tēvocis Ens mēdza sacīt, nolicis Oriksu zemē pie viesnīcas. "Tu esi gudra meitene! Man gribētos tevi precēt. Vai tev tas patiktu?"
Tā toreiz bija lielākā mīlestības izpausme, kāda Oriksai pieejama, un viņa jutās laimīga. Bet kāda bija pareizā atbilde — jā vai nē? Viņa zināja, ka tas ir nevis nopietns jautājums, bet gan joks: viņai bija tikai pieci gadi vai seši, vai septiņi, tāpēc viņa nemaz nedrīkstēja precēties. Turklāt citi bērni stāstīja, ka tēvocim Enam esot sieva, pieaugusi sieviete, kas dzīvojot kādā citā mājā, un viņam esot arī citi bērni, īstie bērni. Tie gāja skolā.
"Vai drīkstu paklausīties tavu pulksteni?" Oriksa jautāja ar savu biklo smaidu. Un nevis, viņa domāja. Un nevis precēties ar tevi, nevis atbildēt uz taviem jautājumiem, nevis būt par tavu īsto bērnu. Un viņš iesmējās atkal un ļāva Oriksai paklausīties pulksteni, taču viņa tajā nedzirdēja nekādu sīku balsti ņu.
Piksilendas džezs
Kādu dienu atnāca cits vīrietis, agrāk neredzēts, — garš un tievs, garāks par tēvoci Enu, ar slikti piegulošām drēbēm un bakurētainu seju, — un paziņoja, ka visiem bērniem būšot jānāk viņam līdzi. Tēvocis Ens esot pārdevis savu puķu biznesu, šis vīrietis sacīja; gan puķes, gan puķu tirgotājus, gan visu pārējo. Pats aizbraucis, pārcēlies uz citu pilsētu. Tāpēc šis garais vīrietis tagad bija boss.
Apmēram pēc gada kāda meitene, kas pirmajās nedēļās kopā ar Oriksu bija dzīvojusi matraču istabā un no jauna uzpeldējusi viņas jaunajā dzīvē, filmēšanās dzīvē, pastāstīja viņai, ka patiesībā tā nemaz neesot bijis. Patiesībā esot bijis tā, ka tēvocis Ens atrasts peldam vienā no pilsētas kanāliem, ar pārgrieztu rīkli.
Šī meitene bija viņu redzējusi. Nē, nav tiesa — nebija viņu redzējusi, toties pazina kādu, kurš bija redzējis. Nepalika šaubu par to, ka tas ir viņš. Vēders viņam bija uzpūties kā spilvens, seja uzblīdusi, tomēr tas bija tēvocis Ens. Kails; drēbes kāds acīmredzot pievācis. Varbūt kāds cits, ne tas, kurš pārgriezis viņam rīkli, vai varbūt tomēr tas pats, jo kāda mironim jēga no tik labām drēbēm?»Nebija arī pulksteņa. "Un arī naudas ne," meitene bija piebildusi un iesmējusies. "Ne kabatu, ne naudas!"
"Tajā pilsētā bija kanāli?" Džimijs jautāja. Viņš cerēja, ka tā varētu izdoties uzminēt, kas tā bijusi par pilsētu. Tolaik viņam gribējās uzzināt visu iespējamo par Oriksu, par vietām, kur viņa bijusi. Gribējās sadzīt pēdas un personiski atriebties katram, kurš viņai jebkad nodarījis pāri vai licis bēdāties. Viņš spīdzināja sevi ar sāpīgām zināšanām: katru baltkvēlē kaistošu faktu, ko izdevās atrast, viņš iedzina sev zem nagiem. Jo stiprāk sāpēja, jo vairāk viņš mīlēja Oriksu un pats par to nešaubījās ne mirkli.
"O jā, kanāli tur bija," Oriksa atbildēja. "Lauksaimnieki un puķu audzētāji pa tiem tika uz tirgiem. Pietauvoja laivas un pārdeva savu preci turpat krastmalās. No attāluma izskatījās skaisti. Tik daudz puķu." Viņa lūkojās uz Džimiju: bieži viņa spēja uzminēt, ko viņš domā. "Tomēr kanāli ir daudzās pilsētās," viņa sacīja. "Un arī upes. Upes tik labi noder atkritumiem, līķiem un jaundzimušajiem, kas tiek izmesti ārā, un visādiem sūdiem." Kaut gan Oriksai nepatika, ja Džimijs runāja rupjības, viņa pati ik pa laikam labprāt lietoja to, ko dēvēja par sliktiem vārdiem, jo Džimiju tas šokēja. Kad Oriksa uzņēma apgriezienus, atklājās pamatīgs slikto vārdu krājums. "Neraizējies tik daudz, Džimij," viņa piebilda jau laipnāk. "Tas bija sen." Nereti viņa izturējās tā, it kā gribētu pasargāt Džimiju no sevis — tādas, kāda bijusi pagātnē. Un centās rādīt viņam tikai savu gaišo pusi. Viņai patika mirdzēt.
Tā nu tēvocis Ens bija dabūjis galu kanālā. Viņam nebija paveicies. Viņš nebija samaksājis vajadzīgajiem ļaudīm vai varbūt bija samaksājis par maz. Vai varbūt tie gribēja nopirkt viņa biznesu, bet piedāvāja pārāk zemu cenu un viņš nepiekrita. Vai arī viņu bija pārdevuši paša cilvēki. Ar viņu varēja būt noticis daudz kas. Vai varbūt tas nemaz nebija plānots — varbūt tas bija nelaimes gadījums, nejauša slepkavība, parasts zaglis.
Tēvocis Ens bija bezrūpīgi staigājis apkārt viens pats. Kaut gan būtībā nebija bezrūpīgs cilvēks.
"Es apraudājos, kad to uzzināju," teica Oriksa. "Nabaga tēvocis Ens."
"Kāpēc tu viņu aizstāvi?" Džimijs noprasīja. "Viņš bija parazīts, gatavais asinssūcējs!"
"Es viņam patiku."
"Viņam patika nauda!"
"Protams, Džimij," Oriksa piekrita. "Nauda patīk visiem. Taču viņš būtu varējis izrīkoties ar mani daudz sliktāk, tomēr tā nedarīja. Es apraudājos, kad uzzināju, ka viņš ir miris. Raudāju un raudāju."
"Kā — sliktāk? Kā — daudz sliktāk?"
"Džimij, tu raizējies par daudz."
Bērnus izveda no istabas ar pelēkajiem matračiem, un Oriksa to nekad vairs neredzēja. Nekad vairs neredzēja arī vairumu pārējo bērnu. Viņus izšķīra, un katrs aizgāja savu ceļu. Oriksu pārdeva kādam vīrietim, kurš uzņēma filmas. Viņa vienīgā no visiem bērniem aizgāja līdzi kinovīram. Viņš sacīja Oriksai, ka viņa esot smuka meitenīte, pajautāja, cik viņai gadu, taču viņa nezināja atbildēt. Vīrietis jautāja, vai Oriksa gribot filmēties. Oriksa nekad nebija redzējusi nevienu filmu, tāpēc nezināja, gribēt vai negribēt; taču tas izklausījās tā, it kā tiktu piedāvāts kas patīkams, tāpēc viņa teica jā. Ap to laiku viņa jau lieliski uzķēra situācijas, kurās gaidītā atbilde ir jā.
Vīrietis veda viņu automašīnā kopā ar dažām citām meitenēm, trim vai četrām, tās viņa nepazina. Pa nakti visi palika mājā, lielā mājā. Tā bija bagātu ļaužu māja; ap to pacēlās augsts mūris ar stikla lauskām un dzeloņstieplēm augšmalā, un iekšā viņi tika pa vārtiem. Iekšā smaržoja bagāti.
"Kā tas ir -»smaržoja bagāti?" Džimijs jautāja, bet Oriksa neprata paskaidrot. Bagāti — to gluži vienkārši iemācās konstatēt. Mājā smaržoja kā labākajās viesnīcās, kur viņai gadījies būt: pēc daudziem un dažādiem ēdieniem, kas patlaban tiek gatavoti, pēc koka mēbelēm, spodrināmiem līdzekļiem un ziepēm, un visas šīs smaržas sajaucās kopā. Kaut kur tuvumā droši vien bija arī puķes, ziedoši koki vai krūmi, jo arī tie veidoja daļu no smaržas. Grīdu sedza paklāji, bet bērni pa tiem nestaigāja; paklāji bija lielā istabā, viņi gāja garām vaļējām durvīm, ieskatījās iekšā un tos ieraudzīja. Tie bija zili, sārti un sarkani, tāds skaistums.