Istaba, kur meitenes ieveda, atradās blakus virtuvei. Varbūt tas bija pieliekamais kambaris vai bijis tāds agrāk: tur oda pēc rīsiem un pēc maisiem, kuros tie sabērti, kaut gan pašu rīsu istabā nebija. Viņām iedeva ēst — labāku ēdienu nekā parasti, teica Oriksa, klāt bija arī vistas gaļa, — un piekodināja netrokšņot. Pēc tam viņas ieslēdza istabā. Mājā bija suņi; varēja dzirdēt, kā tie rej ārā, pagalmā.
Nākamajā dienā dažas meitenes aizbrauca ar kravas mašīnu, segtā kravas kulbā. Palika vēl divas meitenes, tikpat mazas kā Oriksa. Viena nupat bija atvesta no ciemata un ilgojās pēc savējiem, un daudz raudāja, klusiņām, slēpdama seju. Viņas iecēla kravas furgonā un ieslēdza tur, bija tumšs un karsts, gribējās dzert, un čurāt vajadzēja turpat furgonā, jo tas neapstājās. Taču augstu kulbā bija mazs lodziņš, tāpēc iekšā ieplūda mazliet gaisa.
Pagāja tikai pāris stundu, bet likās vairāk, jo bija tik karsts un tumšs. Kad ceļamērķis bija sasniegts, meitenes tika atdotas kādam citam vīrietim, un furgons devās tālāk.
"Vai uz tā kaut kas bija rakstīts? Uz tā furgona?" Džimijs jautāja, pūlēdamies dzīt pēdas.
"Jā. Ar sarkaniem burtiem."
"Un kas tieši?"
"Kā es to varēju zināt?" Oriksa pārmetoši attrauca.
Džimijs jutās ka muļķis. "Un vai kāds attēls tur bija?"
"Jā. Attēls bija," Oriksa pēc mirkļa atbildēja.
"Kāds?"
Oriksa padomāja. "Papagailis. Sarkans papagailis."
"Tas lidoja vai stāvēja?"
"Džimij, tu nu gan esi jocīgs!"
Džimijs pietvērās pie šī sarkanā papagaiļa. Turēja to prātā. Dažreiz tas rādījās viņam sapņos, pilns noslēpumainības un slēptas nozīmes, simbols, brīvs no jebkādiem kontekstiem. Tā droši vien bija preču zīme, logo. Viņš internetā sameklēja vārdus Papagailis, Papagaiļa brends, SIA Papagailis, Sarkanais Papagailis. Atrada korķarieksta papagaili Alekšu, kas bija teicis: Es tagad eju prom, — taču tas neko nelīdzēja, jo Alekss bija nepareizā krāsā. Viņš gribēja, lai sarkanais papagailis ir saikne starp stāstu, ko Oriksa viņam izstāstījusi, un tā dēvēto reālo pasauli. Viņš gribēja, lai notiek tā, ka viņš iet pa ielu vai vandās pa Tīmekli, un, heirēka, tur tas ir, sarkanais papagailis, šifrs, parole, un tad daudz kas kļūtu skaidrs.
Nams, kur rika uzņemtas filmas, atradās citā pilsētā vai varbūt tai pašā, rikai citā rajonā, jo pilsēta bija ļoti liela, teica Oriksa. Tajā namā bija istaba, kur apmetās viņa un pārējās meitenes. Viņas tikpat kā nekad negāja ārā, ja nu vienīgi uzkāpa uz plakanā jumta, ja filma bija jāuzņem tur. Daži no vīriešiem, kas nāca uz to namu, filmēšanas laikā gribēja atrasties svaigā gaisā. Gribēja būt redzami un reizē apslēpti: jumtu iejoza mūris. "Varbūt viņi gribēja, lai viņus redz Dievs," Oriksa sacīja. "Kā tu domā, Džimij? Vai viņi izrādījās Dievam? Manuprāt, jā."
Visiem šiem vīriešiem bija idejas par to, kam jābūt viņu filmā. Viņi vēlējās fona priekšmetus, krēslus vai kokus, vai virves un kliedzienus, vai kurpes. Dažreiz viņi teica: Dari, kā lieku, es par to maksāju, vai tamlīdzīgi, jo visam šajās filmās bija sava cena. Katrai matu lentei, katram ziedam, katram priekšmetam, katram žestam. Ja vīrieši izgudroja kaut ko jaunu, notika pārrunas par to, cik šim jaunumam būtu jāmaksā.
"Tā es mācījos, kas ir dzīve," teica Oriksa.
"Ko tu mācījies?" Džimijs jautāja. Nevajadzēja ēst to picu un pa virsu vēl pīpēt zāli. Viņam bija drusku nelabi.
"To, ka visam ir cena."
"Ne jau visam. Tas nevar būt tiesa. Nav iespējams nopirkt laiku. Nav iespējams nopirkt…" Viņš gribēja sacīt mīlestību, taču sastomījās. Izklausītos pārāk sentimentāli.
"Nopirkt to nevar, taču cena tam ir," Oriksa attrauca. "Cena ir visam."
"Man nav," Džimijs lūkoja pajokot. "Man nav cenas."
Garām, kā vienmēr.
Filmēties, stāstīja Oriksa, nozīmēja darīt to, ko tev liek. Ja viņi gribēja, lai tu smaidi, tev bija jāsmaida, ja viņi gribēja, lai raudi, tev bija jādara arī tas. Lai kas tas būtu, tas tev bija jādara, un tu darīji, jo baidījies nedarīt. Ko tev lika, to tu darīji tiem vīriešiem, kas bija atnākuši, un dažreiz šie vīrieši darīja kaut ko tev. Tā bija filmēšanās.
"Ko tu darīji?" Sniegavīrs jautāja.
"Tu jau zini," Oriksa atbildēja. "Tu redzēji. Tev ir tā bilde no filmas."
"Esmu redzējis tikai to vienu filmu," Sniegavīrs teica. "Tikai vienu, kurā esi tu."
"Varu derēt, ka tu esi redzējis vairāk. Tikai neatceries. Es varēju izskatīties citādi, būt citās drēbēs un parūkā, es varēju būt kāda cita, darīt kaut ko citu."
"Piemēram, ko? Ko vēl viņi lika tev darīt?"
"Tās filmas visas bija vienādas," Oriksa atbildēja. Viņa bija nomazgājusi rokas un tagad lakoja nagus, savus skaistos, ovālos nagus, tik ideāli veidotus. Firziķu krāsā, pieskaņotā puķainajai rītakleitai, kas viņai mugurā. Neizsmērejas neviena kontūra. Vēlāk viņa nolakos nagus kājām.
Bērnus mazāk garlaikoja filmēšanās nekā tas, ko viņi darīja pārējā laikā, un nekas daudz tas nebija. Pa vecu DVD aparātu vienā no istabām varēja skatīties animācijas filmas, tajās peles un putnus trenkāja citi dzīvnieki, nekādi nespēdami tos noķert; citkārt meitenes sukāja un pina cita citai matus vai arī ēda un gulēja. Reizēm ieradās citi cilvēki, lai izmantotu telpu un uzņemtu citādas filmas. Ieradās pieaugušas sievietes — sievietes ar krūtīm un pieauguši vīrieši, aktieri. Bērni drīkstēja noraudzīties, kā viņi filmējas, ja vien nemaisījās pa kājām. Tomēr dažkārt aktieri iebilda, jo mazās meitenītes ķiķināja par viņu peņiem — tik lieliem un reizumis pēkšņi tik maziem —, un tad viņas tika aizsūtītas uz savu istabu.
Viņas bieži mazgājās — tas bija svarīgi. Dušas vietā kalpoja spainis. Viņām bija jāizskatās tīrām. Sliktās dienās, kad nebija darba, viņas apgura un kļuva nemierīgas, un tad sāka ķīvēties un plēsties. Lāgiem viņām, lai nomierinās, iedeva kādu dūmu vai glāzīti — iespējams, alu —, bet ne smagās narkotikas, no tām viņas sačokurotos; un smēķēt viņām bija noliegts. Atbildīgais — lielais vīrs, nevis tas ar kinokameru — piekodināja, lai viņas nesmēķējot, citādi zobi kļūšot brūni. Tomēr reizēm viņas uzsmēķēja, ja kameras vīrs uzcienāja ar savām cigaretēm.
Kameras vīrs bija baltais, vārdā Džeks. Viņu meitenes redzēja visbiežāk. Mati viņam bija kā apsvilušas auklas, un viņš oda pārāk stipri, jo bija gaļēdājs. Viņš ēda tik daudz gaļas! Zivis viņam negaršoja. Rīsi arī ne, toties garšoja nūdeles. Nūdeles ar lielu daudzumu gaļas.
Džeks teica, ka tur, no kurienes esot viņš, filmas esot lielākas un labākas, vislabākās pasaulē. Viņš nemitīgi daudzināja, ka gribot uz mājām. Tā esot tikai cūkas laime, ka viņš vēl neesot beigts un pagalam — ka šī sūda valsts neesot nobeigusi viņu ar savu draņķīgo ēdmaņu. Viņš gandrīz atstiepis kājas no kādas kaites, ko dabūjis no ūdens, un izglābies vienīgi tāpēc, ka drausmīgi dzēris, jo alkohols nonāvējot baciļus. Nu viņam bija jāizskaidro, kas ir baciļi. Meitenītes smējās par baciļiem, jo tiem neticēja; toties viņas ticēja stāstam par slimību, jo bija redzējušas, kā slimo citi. Slimības radās no gariem, to zināja visi. No gariem un neveiksmes. Džeks nebija noskaitījis vajadzīgās lūgšanas.