Džeks teica, ka no bojātā ēdiena un ūdens viņš slimotu vēl biežāk, ja viņam nebūtu dzelzs iekšas. Šajā biznesā esot nepieciešamas dzelzs iekšas. Viņš teica, ka videokamera esot sagrabējis amatieru krāms un gaismas pārāk vājas, tāpēc neesot nekāds brīnums, ka viss izskatās pēc lēta mēsla. Viņš priecātos, ja viņam būtu miljons dolāru, bet visu savu naudu viņš esot i/čurājis. Naudu viņš nekādi nespējot noturēt, tā noslīdot no viņa kā ūdens no ieeļļotas maukas. "Kad izaugsiet, nekļūstiet tādas kā es," viņš mēdza piekodināt. Un meitenes smējās, jo, lai nu kas ar viņām notiktu, viņas nemūžam nevarēja kļūt tādas kā Džeks — klaunam līdzīgs milzis ar virvjainiem matiem un ar tādu daiktu kā vecs, krunkains burkāns.
Oriksa teica, ka viņai bieži radusies izdevība aplūkot šo veco burkānu tuvumā, jo Džeks gribējis darīt ar viņu filmu lietas arī ārpus filmēšanās. Pēc tam viņš kļuvis skumīgs un sacījis, ka nožēlojot. Tas bija mīklaini.
"Tu to darīji par velti?" Džimijs jautāja. "Man likās, tu teici, ka visam ir cena." Viņš jutās kā zaudētājs strīdā par naudu, tāpēc vedināja uz otru raundu.
Oriksa mitējās lakot, pacēlusi krāsas otiņu. Viņa aplūkoja savu roku. "Es to iemainīju," viņa sacīja.
"Iemainīji — pret ko?" Džimijs vaicāja. "Ko tad tas nožēlojamais nīkulis varēja piedāvāt?"
"Kāpēc tu domā, ka viņš ir slikts?" Oriksa teica. "Viņš nekad nedarīja ar mani neko tādu, ko nedari tu. Ne jau nezin ko briesmīgu!"
"Es to nedaru pret tavu gribu," Džimijs tielējās. "Turklāt tagad tu esi pieaugusi."
Oriksa iesmējās. "Kāda tad ir mana griba?" viņa sacīja. Tad, laikam ieraudzījusi viņa sāpināto skatienu, pārtrauca smieties. "Viņš man iemācīja lasīt," viņa klusu noteica. "Runāt angliski un lasīt angļu vārdus. Vispirms runāt, tad lasīt, sākumā negāja tik labi, un es joprojām nerunāju diez cik labi, bet ar kaut ko taču ir jāsāk, vai tu tā nedomā, Džimij?"
"Tu runā nevainojami," Džimijs paziņoja.
"Nevajag man melot. Tad, lūk, tā tas notika. Vajadzēja ilgu laiku, bet viņš bija ļoti pacietīgs. Viņam bija viena grāmata, nezinu, kur ņemta, bet tā bija bērnu grāmata. Tajā darbojās meitene ar garām bizēm, zeķēs — zeķes, tas bija grūts vārds, — kas draiskojās un darīja visu, kas tīk. To mēs lasījām. Tā bija izdevīga apmaiņa, Džimij, jo, ja es nebūtu to darījusi, tad tagad nevarētu sarunāties ar tevi, vai ne?"
"Ko darījusi?" Džimijs noprasīja. Viņš nespēja izturēt. Ja šis Džeks, šis draņķis, tagad atrastos šajā istabā, Džimijs apgrieztu viņam kaklu kā tārpainu, vecu zeķi. "Ko tu darīji? Tu viņam sūkāji?"
"Kreikam ir taisnība," Oriksa salti sacīja. "Tavs prāts nav elegants."
Elegants prāts bija apzīmējums matemātikas žargonā, tajā vīzdegunīgajā valodā, ko savā starpā lietoja apsēstie matemātiķi, tomēr Džimiju tas sāpināja. Nē. Viņu sāpināja doma par to, ka Oriksa un Kreiks šādi apsprieduši viņu aiz muguras.
"Piedod," viņš noteica. Būtu bijis jāsaprot, ka ar Oriksu nedrīkst runāt tik klaji.
"Tagad es to varbūt nedarītu, bet toreiz es biju vēl bērns," Oriksa jau rāmākā tonī piezīmēja. "Kāpēc tu tā dusmojies?"
"Es neticu," Džimijs attrauca. Kur ir viņas niknums, cik dziļi tas aprakts,4cā lai viņš izrok to ārā?
"Kam netici?"
"Visam tam tavam sasodītajam stāstam. Ka viss bijis tik mīlīgi, tik mierīgi, visiem šitiem sūdiem."
"Ja tu negribi ticēt tam, Džimij," Oriksa teica, maigi lūkodamās viņā, "tad kam tu labprāt gribētu noticēt?"
Džeks bija izdomājis nosaukumu namam, kur risinājās filmēšana. Viņš dēvēja to par Piksilendu. Neviena meitenīte nesaprata, ko nozīmē Piksilenda, jo tas bija angļu vārds, kas apzīmēja laumiņu zemi, tīri anglisku priekšstatu, un Džeks to neprata izskaidrot. "Tā, laumiņas, celieties nu augšā," viņš mēdza sacīt. "Laiks našķoties!" Reizēm viņš mēdza uzcienāt meitenes ar konfektēm. "Gribi konfektīti, konfektīt?" viņš jautāja. Arī tas bija joks, un arī to meitenes nesaprata.
Džeks rādīja viņām filmas ar pašu piedalīšanos, ja viņam uznāca tāds noskaņojums vai ja viņš tikko bija salietojies narkotikas. Meitenes uzreiz pamanīja, ka viņš ir dūries vai šņaucis, jo tad viņš bija priecīgāks. Strādājot Džekam patika klausīties ritmisku popmūziku. Tos viņš dēvēja par foršajiem gabaliem. Elvisu Presliju un tamlīdzīgi. Viņš sacīja, ka labākie esot vecie gabali no tiem laikiem, kad dziesmām vēl bijuši vārdi. "Varat saukt mani par sentimentālu," viņš pavēstīja, radīdams apmulsumu. Viņam patika arī Frenks Sinatra un Dorisa Deja: Oriksa zināja no galvas visu I.ove Me or Leave Me jau tolaik, kad viņai vēl nebija ne jausmas, ko tas nozīmē. "Uzdziedi mums Piksilendas džezu!" uzaicināja Džeks, un tad Oriksa dziedāja šo. Džeku tā vienmēr iepriecināja.
"Kā to zelli sauca?" Džimijs vaicāja. Kāds maita šis Džeks. Preteklis Džeks, kulakā sitējs. Apsaukāšanās palīdz, Džimijs nodomāja. Viņam gribējās noraut tam draņķim galvu.
"Par Džeku. Fs jau tev teicu. Viņš noskaitīja mums vienu angļu dzejoli par savu vārdu. Džeks ir ašs, un Džeks ir spics, Džekam gruntīgs svečturis."
"Es runāju par viņa uzvārdu."
"Uzvārda viņam nebija."
Strādāšana — tā Džeks dēvēja to, ko viņi darīja. Strādniecītes, tā viņš sauca meitenes. Viņš mēdza sacīt: Strādājot vajag svilpot. Viņš mēdza sacīt: Strādājiet cītīgāk! Viņš mēdza sacīt: Vairāk asuma! Viņš mēdza sacīt: Izliecieties tā, lai ir kā pa īstam, vai varbūt gribat norauties? Viņš mēdza sacīt: Ei, seksa knīpas, jūs varat labāk! Viņš mēdza sacīt: Jaunība ir tikai vienu reizi mūžā.
"Tas ir viss," Oriksa noteica.
"Kā tā — viss?"
"Tas ir viss, kas bija," viņa sacīja. "Vairāk nebija nekā."
"Bet… vai viņi nekad…"
"Ko — nekad?"
"Nē, to viņi nebūs darījuši. Tu biji tik maziņa. Nevar būt."
"Lūdzu, Džimij, paskaidro savu jautājumu." O, kāda aukstasinība! Viņam gribējās Oriksu sapurināt.
"Vai viņi tevi izvaroja?" Viņš tik tikko spēja dabūt to pār lūpām. Kādu atbildi viņš gaidīja, ko viņš gribēja?
"Kāpēc tu gribi runāt par nejaukajām lietām?" Oriksa attrauca. Balss viņai bija tik sudrabaina, it kā plūstu no mūzikas šķirstiņa. Vienu roku viņa vicināja gaisā, lai nožāvētu laku. "Mums būtu jādomā vienīgi par skaistajām lietām, cik iespējams. Pasaulē ir tik daudz skaistuma, ja vien paskaties apkārt. Bet tu, Džimij, skaties tikai uz dubļiem zem kājām. Tas tev nenāk par labu."
Uz jautājumu Oriksa neatbildēja nekad. Kāpēc Džimiju tas tik ļoti tracināja? "Tas taču nebija īsts sekss, vai ne?" viņš vaicāja. "Filmās. Tā bija tikai tēlošana. Vai ne?"
"Bet, Džimij, tev nudien būtu jāzina. Jebkurš sekss ir īsts."
7
..
Slaidums
Sniegavīrs atver acis, aizver tās, atver, atstāj vaļā. Nakts ir bijusi briesmīga. Nav pat saprotams, kas ir sliktāks: pagātne, kuru viņš nespēj atgūt, vai tagadne, kas viņu iznīcinās, ja viņš paraudzīsies uz to pārāk skaidri. Un vēl ir nākotne. Pilnīgi galva reibst.
Saule ir virs apvāršņa, ceļas augšup vienmērīgi kā trīša vilkta; debesīs ap to sastinguši ieplakani mākoņi, augšpusē sārti violeti, apakšpusē zeltaini. Viļņi viļņo augšup lejup, augšup lejup. Doma par tiem uzdzen nelabumu. Neganti slāpst, galva sāp, starp ausīm plešas dobums, kā piebāzts ar vati. Viņam vajag kādu brīdi, lai apjēgtu, ka tās ir paģiras.