Tauki nav ogļhidrāti. Tauki ir tauki. Sniegavīrs iebliež sev pa pieri, uzrauj plecus, noplāta rokas. "Nu tad, prātvēder," viņš saka, "nākamais jautājums?"
Neatstājiet nepamanītu bagātīgu barības vielu avotu, kas varbūt atrodas tepat jums pie kājām, ierunājas kāda cita balss kaitinošā, pamācošā tonī, kas pazīstams no izdzīvošanas rokasgrāmatas, kuru viņš reiz pāršķirstījis svešā tualetē. Lecot no tilta, vajag sasprindzināt dibenu, lai ūdens neiekļūst anālajā atverē. Slīkstot plūstošajās smiltīs, vajag satvert rokās slēpju nūju. Lielisks padoms! Tas ir tas pats zellis, kas apgalvoja, ka aligatoru iespējams noķert ar nosmailinātu nūju. Našķoties viņš ieteica ar tārpiem un kūniņām. Ja grib, tās var apcept.
Sniegavīrs iztēlojas, kā apveļ otrādi kritalas — tomēr vēl ne. Vispirms viņš izmēģinās ko citu: dosies atpakaļ pa savām pēdām, atgriezīsies AtjaunEsmes Teritorijā. Ceļš ir garš, tik garu viņš vēl nekad nav mērojis, tomēr tas būs iešanas vērts, ja vien viņš nonāks galā. Nav šaubu, ka tur būs palicis visa kā diezgan: ne tikai konservi, bet arī sīvais. Līdzko aptvēruši, kas notiek, Teritorijas iemītnieki bija visu pametuši un aizbēguši. Nekādā ziņā nebija pakavējušies tik ilgi, lai pagūtu iztīrīt lielveikalus.
Bet patiesībā viņam vajag vīruspistoli — ar to varētu šaut uz cūkaniem, atgaiņāt vilkuņus — un, ideja! spuldzīte virs galvas! — viņš skaidri zina, kur tādu var atrast. Kreika burbuļkupolā ir vesels arsenāls, kam vajadzētu atrasties turpat, kur viņš to atstājis. To vietu viņi bija nosaukuši par Parodīzi Viņš ir bijis viens no eņģeļiem, kas, tā teikt, apsargāja vārtus, tāpēc zina, kur kas atrodas, un spēs dabūt rokā nepieciešamās lietas. Žigli iekšā un ārā, paķert un nogrābt. Un tad viņš būs nodrošinājies ar visu vajadzīgo, lai nāk kas nākdams.
Bet tu taču negribi tur atgriezties, iečukstas klusa balstiņa.
"Ne sevišķi." Kāpēc?
"Tāpat vien."
Nu, saki laukā!
"Man aizmirsies."
Nav vis. Tev nekas nav aizmirsies.
"Es esmu slims," viņš tielējas. "Es mirstu no skorbuta! Ej prom!"
Vajag koncentrēties. Atrast galveno. Saskatīt pašu svarīgāko. Un svarīgākais ir: ja tu neēdīsi, tad nomirsi. Kur nu vairs svarīgāk.
AtjaunEsmes Teritorija ir pārāk tālu, lai turp varētu tikt vienas dienas pārgājienā: tā drīzāk būs ekspedīcija. Būs jāpārnakšņo pa ceļam. Šī doma nav tīkama — kur viņš nakšņos? — taču, ja viņš rīkosies piesardzīgi, visam vajadzētu izdoties, kā nākas.
Ar Slaiduma desiņām vēderā un ar mērķi acu priekšā Sniegavīrs sāk justies gandrīz normāli. Viņam ir uzdevums: viņš pat gatavojas tam ar prieku. Varbūt izdosies atrast visvisādas lietas. Ķiršus brendijā; grauzdētus zemesriekstus; un, ja uznāks atradēja iedvesma, tad pat kādu nenovērtējami dārgu Spam erzacgaļas konservu bundžiņu. Veselu furgonu dzeramā. Teritorijas jau nebija liegušas sev neko, tur bija pieejamas visas iespējamās preces un pakalpojumi, arī tad, kad visur citur valdīja deficīts.
Viņš pieceļas, izstaipās, pakasa muguru ap vecajām krevelēm — pieskaroties tās atgādina nevietā izaugušus kāju nagus —, tad pa taku aiziet aiz sava koka un paceļ tukšo viskija pudeli, ar kuru naktī sviedis vilkuņiem. llgpilni to aposta un pēc tam kopā ar Slaiduma bundžu iemet atkritumu kaudzē pie citām bundžām, pa kurām dzīro apreibis mušu bars. Naktīs viņš dažreiz dzird, kā pa viņa privāto izgāztuvi tipina skunnoti, meklēdami bezmaksas maltīti starp katastrofas atlūzām — tāpat kā bieži darījis un atkal grasās darīt arī viņš pats.
Pēc tam viņš sāk gatavoties. No jauna ietinas palagā — kārtīgi uzsedz to uz pleciem, atlikumu izvelk starp kājām un aizbāž aiz jostas, ko priekšā izveidojis mezgls, un vienā stūrī iesien savu pēdējo šokolādes enerģijas batoniņu. Sameklē nūju, garu un samērā taisnu. Viņš nolemj ņemt līdzi tikai vienu ūdens pudeli: visticamāk, ūdens pa ceļam atradīsies. Ja ne, tad vienmēr var savākt lietus ūdeni pēcpusdienas lietusgāzē.
Būs jāpasaka Kreika Bērniem, ka viņš dodas prom. Citādi ieraudzīs, ka viņa nav, un ies meklēt. Viņi varētu iekulties kādās briesmās vai apmaldīties. Par spīti viņu kaitinošajām īpašībām — pie kurām Sniegavīrs pieskaita naivo optimismu, klajo draudzīgumu, mieru un ierobežoto vārdu krājumu — viņš tomēr jūtas kā šo bērnu sargs. Tīši vai netīši, tie ir atstāti viņa gādībā, par ko pašiem nav ne jausmas. Ne jausmas, piemēram, par to, cik nepietiekama patiesībā ir šī gādība.
Ar nūju rokā, domās atkārtodams savu sakāmo, Sniegavīrs pa taku dodas uz viņu nometni. Šo taku viņi dēvē par Sniegavīra Zivju Taku, jo pa to ik nedēļu nes viņam zivi. Taka ved pa liedaga malu, palikdama pavēnī; tomēr tā viņam šķiet pārāk gaiša, un viņš novelk beisbola cepurīti zemāk uz pieres, lai sargātos no saules stariem. Tuvodamies bērniem, viņš svilpo kā allaž, lai tie zinātu, ka viņš nāk. Viņš negrib bērnus nobiedēt, prasīt par daudz no viņu pieklājības, šķērsot viņu robežas bez uzaicinājuma — piepeši uzklupt viņiem no krūmiem kā grotesks mētelīša virinātājs, kas izrādās skolasbērniem.
Šī svilpošana ir kā spitālīgā zvaniņš: visi, kam riebjas kropļi, var no viņa izvairīties. Nē, viņš nepārnēsā nekādu infekciju: bērni nevar aplipt ar to, kas ir viņam. Pret Sniegavīru viņi ir imūni.
Murrašana
Vīrieši veic savu ikrīta rituālu, stāvēdami sešu pēdu atstatumā cits no cita, garā rindā, kam abi gali ielīkumo koku puduros. Viņi skatās taisni uz priekšu kā bildēs redzēti muskusvērši un čurā uz neredzamās līnijas, kura iezīmē viņu teritoriju. Sejas izteiksme nopietna, kā piedien šī uzdevuma svarīgumam. Sniegavīram viņi atsauc atmiņā paša tēvu, kad viņš no rītiem izgāja pa durvīm ar portfeli rokā, ar nopietni sarauktām uzacīm, dodamies pretim mērķim.
Vīrieši to dara divreiz dienā, kā mācīts: tas ir nepieciešams, lai saglabātu līmeni un atjaunotu smaku. Kreika paraugs bija suņu dzimta un sermuļu dzimta, un vēl dažas citas dzimtas un sugas. Viņš bija apgalvojis, ka iezīmēšana ar smaku esot plaši izplatīts zīdītāju uzvedības vadmotīvs un nebūt neaprobežojoties tikai ar zīdītājiem vien. Vairāki reptiļi, dažas ķirzakas..'.
"Lai nu paliek ķirzakas," iebilda Džimijs.
Ja tic Kreikam — un Sniegavīrs līdz šim nav pamanījis neko tādu, kas liktu viņam neticēt, — tad ķīmiskās vielas, kas ieprogrammētas cilvēka urīnā, efektīvi atvaira vilkuņus un skunnotus, mazākā mērā arī lūsēnus un cūkanus. Vilkuņi un lūsēni reaģē uz sev līdzīga zvēra smaku un droši vien iztēlojas milzīgu vilkuni vai lūsēnu, no kura gudrāk turēties pa gabalu.
Skunnoti ii 11 cūkani iztēlojas lielus plēsoņas. Vismaz tā vēstīja teorija.
Speciālo čurāšanu Kreiks lēma vienīgi vīriešiem; viņš sacīja, ka tiem būšot vajadzīgs kāds svarīgs uzdevums, kaut kas tāds, kas nav saistīts ar bērnu dzemdēšanu, lai tie nejustos nostumti malā. Kokapstrāde, medības, lielās finanses, karš un golfs vairs nederēšot, viņš bija pajokojis.
Tagad, kad šis plāns tiek īstenots, parādās daži trūkumi — apčurātā robeža smird kā reti tīrīts zvērudārzs —, tomēr aplis ir pietiekami liels, lai iekšpusē pietiktu vietas bez kādām smakām. Turklāt tagad Sniegavīrs jau ir pie tā pieradis.
Viņš pieklājīgi nogaida, līdz vīrieši beigs. Viņi neaicina Sniegavīru piebiedroties, jo jau zina, ka Sniegavīra čurās nekam neder. Turklāt viņi ir ieraduši klusēt, veicot savu uzdevumu: ir jākoncentrējas, jāgādā, lai urīns trāpa precīzi īstajā vietā. Katram ir trīs pēdas no robežzemes, sava atbildības teritorija. Tas ir lielisks skats: tāpat kā sievietes, arī šie vīrieši — ar gludu ādu, stipriem muskuļiem — izskatās pēc skulptūrām un, šādi sagrupējušies, atgādina īstu baroka strūklaku. Trūkst tikai dažu vāravu, delfīnu un ķerubu, lai aina būtu pilnīga. Sniegavīra prātā ataust aplī sastājušies, kaili automehāniķi, katrs ar uzgriežņu atslēgu rokā. Vesela meistaru komanda. Geju žurnāla centrālais atvērums. Noraugoties šajā sinhronajā rutīnā, viņš teju vai gaida, ka tie uzsāks kādu piedauzīgu piedziedājumu no krietni draņķīga naktskluba repertuāra.