Džimijs bija strīdējies ar Kreiku par šo īpatnību. Lai kā uz to raugās, viņš bija teicis, galu galā tu esi spiests ēst pats savus sūdus. Bet Kreiks bija tikai smaidījis. Un norādījis, ka dzīvniekiem, kas lielākoties pārtiek no nerafinētas augu valsts barības, šāds mehānisms ir nepieciešams, lai sašķeltu celulozi, un bez tā ļaudis aizietu bojā. Turklāt, tāpat kā zaķu dzimtas pārstāvjiem, fermentu spiras esot bagātinātas ar vitamīnu Bl, kā ari citiem vitamīniem un minerālvielām, četras vai piecas reizes vairāk nekā parasti ekskrementi. Fermentu spiras gluži vienkārši piederot pie barības un gremošanas un palīdzot maksimāli izmantot barības vielas, kas gadās pie rokas. Jebkuri iebildumi pret šo procesu esot tīri estētiskas dabas.
Tur jau tā jēga>, bija teicis Džimijs.
Kreiks bija attraucis: tad tā ir nejēdzīga jēga.
Sniegavīru tagad ielenc uzmanīgu klausītāju aplis. "Sveicināti, Kreika Bērni!" viņš saka. "Esmu atnācis jums pateikt, ka dodos ceļojumā." Pieaugušie to acīmredzot jau izsecinājuši — pēc garā spieķa un pēc tā, kā viņš ievīstījies palagā: jau agrāk viņš ir devies ceļojumos, kā dēvējis savus sirojumus uz treileru parkiem un tuvākajām plēbijām.
"Vai tu redzēsi Kreiku?" jautā viens no bērniem.
"Jā," Sniegavīrs atbild. "Centīšos viņu ieraudzīt. Un satikšu, ja viņš tur būs."
"Kāpēc?" vaicā kāds lielāks bērns.
"Man viņam šis tas jāpajautā," Sniegavīrs piesardzīgi paskaidro.
"Noteikti izstāsti viņam par lūsēnu," saka Ķeizariene Žozefīne. "Par to, kurš iekoda."
"Tā ir Oriksas, nevis Kreika darīšana," piezīmē Kirī Kundze. Pārējās sievietes māj ar galvu.
"Mēs arī gribam redzēt Kreiku!" sāk dīkt bērni. "Mēs arī, mēs arī! Mēs arī gribam redzēt Kreiku!" Tā ir viena no viņu iemīļotajām idejām — iet paskatīties uz Kreiku. Sniegavīrs vaino sevi: nevajadzēja pašā sākumā stāstīt viņiem tik aizraujošas pasaciņas. Kreiks viņa stāstos atgādināja Ziemassvētku vecīti.
"Neuzplij ieties Sniegavīram!" maigi aizrāda Eleonora Rūzvelta. "Viņš taču dodas šajā ceļojumā, lai palīdzētu mums. Mums viņam jāpateicas."
"Kreiks nav domāts bērniem," Sniegavīrs noteic, pūlēdamies izskatīties pēc iespējas bargs.
"Ļauj mums iet līdzi! Mēs gribam redzēt Kreiku!"
"Kreiku ieraudzīt var tikai Sniegavīrs," laipni paskaidro Ābrahāms Linkolns. Šķiet, jautājums nu ir izšķirts.
"Ceļojums būs garš," Sniegavīrs turpina. "Ilgāks nekā iepriekšējie. Varbūt es būšu prom veselas divas dienas." Viņš paceļ divus pirkstus. "Vai trīs," viņš piemetina. "Tāpēc neraizējieties.
Bet, kamēr būšu prom, visādā ziņā palieciet tepat savās mājās un dariet visu tā, kā mācījuši Kreiks un Oriksa."
Kori teikti "jā", sparīgi galvas mājieni. Sniegavīrs nepiemin iespēju, ka pašam var draudēt briesmas. Varbūt tas viņiem nekad nenāk prātā, un arī viņš nepieskaras šim tematam — jo neievainojamāks viņš šiem ļaudīm liksies, jo labāk.
"iVlēs iesim tev līdzi," saka Ābrahāms Linkolns. Vairāki vīrieši paraugās uz viņu, tad piekrītoši pamāj.
"Nē!" pārsteigts noskalda Sniegavīrs. "Jūs taču tik un tā nevarēsiet satikt Kreiku, tas nav atļauts." Viņš neparko negrib, lai tie velkas līdzi, nekādā gadījumā! Negrib, lai tic kļūst par lieciniekiem kādam viņa vājumam vai kļūmei. Turklāt dažas ainas, kas pavērsies pa ceļam, varētu slikti ietekmēt šo ļaužu garīgo līdzsvaru. Tie neizbēgami apbērtu viņu ar jautājumiem. Un piedevām viena diena viņu sabiedrībā nozīmētu, ka Sniegavīrs nogarlaikosies kā nabags.
Bet tu jau esi nabags, viņa galvā ierunājas balstiņa — šoreiz sīka, skumja bērna balstiņa. Joks! Joks! Nesit mani nost!
Lūdzu, tikai ne tagad, Sniegavīrs domā. Tikai ne citiem klātesot. Citiem klātesot, viņš nedrīkst runāt pretī.
"Mēs ietu tev līdzi, lai tevi sargātu," saka Bendžamins Franklins, raudzīdamies uz Snicgavīra garo nūju. "No lūsēniem, kas kož, no vilkuņiem."
"Tava smaka nav diez cik stipra," piebilst Napoleons.
Sniegavīru tāda pašapmierinātība aizskar. Turklāt tas nu ir pa pusei eifēmisms: viņi visi zina, ka Snicgavīra smaka ir stipra diezgan, tikai nav pareizā. "Man nekas nenotiks," viņš saka. "Palieciet vien tepat."
Vīriešu acīs vīd šaubas, tomēr Sniegavīrs domā, ka viņi paklausīs. Lai pastiprinātu savu autoritāti, viņš pieliek pie auss pulksteni. Un paziņo: "Kreiks saka, viņš jūs pieskatīšot. Lai jūs būtu drošībā." Drošs paliek nedrošs, saka bērna balstiņa. Tā ir vārdu spēle, tu korķarieksts!
"Krciks mūs pieskata pa dienu, un Oriksa mūs pieskata pa nakti," apzinīgi noskaita Ābrahāms Linkolns. Necik pārliecināts viņš gan neizklausās.
"Kreiks mūs pieskata vienmēr," rāmi noteic Simona dc Bovuāra. Šī dzeltenbrūnā sieviete atgādina Sniegavīram Doloresu, viņa aukli filipīnieti, jau sen zudušu; lāgiem viņš ir spiests pretoties tieksmei nokrist ceļos un apvīt rokas šai sievietei ap vidukli.
"Viņš labi rūpējas par mums," piebalso Kirī Kundze. "Visādā ziņā pasaki viņam, ka mēs esam pateicīgi."
Sniegavīrs soļo atpakaļ pa Sniegavīra Zivju Taku. Viņš jūtas sentimentāls: nekas nesatricina viņu tā kā šo ļaužu augstsirdība, cenšanās būt izpalīdzīgiem. Un arī pateicība pret Kreiku. Tas ir tik aizkustinoši — un tik nevietā.
"Krcik, tu stulbeni!" Sniegavīrs saka. Viņam gribas raudāt. Tad viņš izdzird balsi — pats savējo! — kas dīc ūhūhū; viņš to redz kā drukātu vārdu komiksa bildītē, runas burbulī. Pār vaigiem plūst ūdens.
"Tikai ne to!" viņš noņurd. Kāda tad ir sajūta? Ne gluži dusmas; drīzāk nīgrums. Vecs, bet lietderīgs vārds. Nīgrums attiecas uz ko vairāk par Kreiku, un patiesi — kālab gan vainot tikai Kreiku vienu?
Varbūt Sniegavīram vienkārši skauž. Atkal skauž. Arī viņš vēlētos būt neredzams un dievināms. Arī viņš vēlētos atrasties kaut kur citur. Bet nekādu cerību: viņš līdz pat kaklam ir iestrēdzis šeit un tagad.
Viņš pagausina gaitu un pēdīgi apstājas. O, ūhūhū! Kāpēc viņš nespēj savaldīties? Tomēr — kālab uztraukties, ja neviens neskatās? Bet troksnis, ko viņš rada, pašam atgādina pārspīlētu klauna gaudošanu, bēdas, kas tiek tēlotas, lai izpelnītos aplausus.
Beidz pinkšķēt, dēls, ierunājas viņa tēva balss. Saņemies! Tu taču esi vīrietis.
"Pareizi!" Sniegavīrs ieaurojas. "Un ko tu tādu ieteiktu? Tu taču biji tik lielisks paraugs!"
Taču apkārtējie koki nesaprot ironiju. Ar brīvo roku noslaucījis degunu, Sniegavīrs soļo tālāk.
Zila krasa
Ir deviņi rītā pēc saules pulksteņa, kad Sniegavīrs nogriežas no Zivju Takas, lai dotos tālāk zemes iekšienē. Līdzko viņš tiek prom no jūras vēja, gaisa mitrums pieņemas spēkā un viņš pievilina sīku, zaļu, dzēlīgu mušiņu spietu. Kājas viņam basas — kurpes pirms kāda laika izjukušas, turklāt rajās tik un tā krājās pārliecīgs karstums un valgums, — bet tagad tās vairs nav vajadzīgas, jo kāju pēdas sarepējušas kā veca gumija. Tik un tā viņš soļo piesardzīgi: var gadīties stikla lauskas vai šķautņains metāla gabals. Vai čūskas, vai vēl kas cits, kas var sāpīgi sadzelt, un viņam nav nekādu ieroču, tikai nūja.