Sākumā viņš soļo koku pavēnī pa bijušo parku. Gabaliņu tālāk atskan lūsēna rejošais klepus. Šāda skaņa nozīmē brīdinājumu: varbūt tas ir tēviņš, kas sastapies ar otru tēviņu. Sāksies cīņa, uzvarētājs iegūs visu — visas mātītes un teritoriju, un, ja vien varēs, nobeigs svešos mazuļus, lai atbrīvotu vietu pats savam ģenētiskajam komplektam.
Tamlīdzīgas lietas tika ieviestas kā kontroles pasākums, pēc tam kad lielie, zaļie truši pārvērtās par gaužām produktīvu un izturīgu sērgu. Mazāki par lūšiem, ne tik agresīvi — tāds bija oficiālais lūsēnu raksturojums. Tiem bija jāiznīcina savvaļas kaķi, lai tādējādi palielinātos gandrīz izmirusi dziedātājputnu populācija. Rija paredzēts, ka par putniem lūsēni pārāk neinteresēsies, jo tiem trūks viegluma un veiklības, kas nepieciešama, lai putnus ķertu. Tāda bija teorija.
Un viss piepildījās, tikai kontrolei drīz vairs nepakļāvās lūsēni paši. No pagalmiem pazuda mazi suņuki, no ratiņiem — zīdaiņi; tika apskādēti veselības skrējēji. Protams, ne jau Teritorijās un tikai retumis Moduļos, toties plēbiju iemītnieki kurnēja vienā laidā. Derētu vērot pēdas un sargāties no nokareniem zariem: Sniegavīram nemaz nebūtu pa prātam, ja kāds no šiem radījumiem uzlēktu viņam uz galvas.
Paliek jau vēl vilkuņi, par ko raizēties. Bet vilkuņi ir nakts mednieki: dienas tveicē tie labprātāk guļ — kā vairums kažokzvēru.
Ik pa brīdim kļūst klajāks — tur, kur reiz bijis kāds autobraucēju atpūtas laukums ar piknika galdu un ugunskura vietu, tomēr tās vairs netika necik izmantotas, kad kļuva tik silts un sāka līt katru pēcpusdienu. Vienai tādai vietai Sniegavīrs uzduras tagad, no trunošā galda spraucas sēnes, cepamās restes aizauduši tīteņi.
Nomaļāk, no turienes, kur senāk droši vien bijis klajums treileriem un teltīm, skan smiekli un dziedāšana, sajūsmas un uzmundrinājuma saucieni. Tur acīmredzot notiek pārošanās, visai reta parādība šo ļaužu vidū: Kreiks aplēsa datus un izlēma, ka viena reize trijos gados vienai mātītei būs vairāk nekā pietiekama.
Tur noteikti ir parastais piecats — četri vīrieši un sieviete, ko pārņēmis meklēšanās drudzis. Viņas stāvoklis visiem ir skaidri saredzams, jo gurni un vēders ir spilgti zilā krāsā, — šis triks panākts ar mainīgu pigmentāciju, iegūtu no paviāniem, un ar astoņkāja hromoforiem, kas spēj izplatīties šūnās. Kā mēdza sacīt Kreiks: Iedomājies pielāgošanos, jebkuru pielāgošanās veidu, un izrādīsies, ka pirmajam tas jau būs ienācis prātā kādam dzīvniekam.
Tā kā tēviņus uzbudina vienīgi zilie audi un to ražotie fcromoni, tad šajos laikos vairs nepastāv nedz nelaimīga mīlestība, nedz apspiesta iekāre; starp vēlmi un rās īstenojumu nekrīt nekāda ēna. Aplidošana sākas līdz ar pirmo dvesmu, ar pirmo vāro, debeszilo tvlkumu, un tēviņi vispirms pasniedz mātītēm ziedus — tāpat kā pingvīnu tēviņi dāvina apaļus oļus, teica Kreiks, vai kā sudrabainās zvīņenes tēviņš dāvina spermas devu. Reizē viņi ļaujas muzikāliem uzplūdiem, gluži kā dziedātājputni. Peņi kļūst spilgti zili, pieskaņojoties mātīšu zilajiem vēderiem, un viņi laižas tādā kā zildiņķu dejā, ereģētie locekli unisonā šūpojas šurpu turpu, vienā ritmā ar soļiem un dziedāšanu: uz šādu ideju Kreiku uzvedināja krabju seksuālie signāli. No ziedu veltēm mātīte izraugās četras puķes, un nesekmīgo kandidātu seksuālā degsme acumirklī noplok, neatstājot ne mazāko aizvainojumu. Tad, kad mātītes vēders ieguvis vistumšāko zilās krāsas toni, viņa kopā ar savu kvartetu uzmeklē kādu nomaļu vietu, un tur tie vālē vaļā, līdz sieviete kļūst grūta un zilā krāsa izbalē. Un viss.
Nu, toties nav vairs nekādu Nē patiesībā nozīmē jā, nodomā Sniegavīrs. Nav vairs prostitūcijas, bērnu seksuālas izmantošanas, kaulēšanās par cenu, nav suteneru un seksa verdzeņu. Vairs nenotiek izvarošana. Visi šie pieci plosīsies stundām ilgi, trīs vīrieši stāvēs sardzē, dziedās un klaigās, kamēr ceturtais koposies, un tā uz riņķi vien, uz riņķi vien. Kreiks ir apgādājis šīs sievietes ar superizturīgām vulvām — ar papildu ādas slāņiem, ar papildu muskuļiem —, lai viņas spētu izturēt šos maratonus. Vairs nav svarīgi, kurš būs neizbēgamā bērna tēvs; jo nav vairs privātīpašuma, ko mantot, nav tēva/dēla lojalitātes, kas nepieciešama karam. Sekss vairs nav noslēpumains rituāls, uzlūkojams ar ambivalenci vai klaju nosodījumu, veikts tumsā; tas vairs nepamudina uz pašnāvībām un slepkavībām. Tagad tā drīzāk ir sportiska izrāde, bezbēdīga draiskošanās.
Varbūt Kreikam bijusi taisnība, domā Sniegavīrs. Vecās kārtības ietvaros seksuālā konkurence bija nerimstoša un nežēlīga: uz katru laimīgu mīlētāju pāri bija viens atraidīts skatītājs, kas izslēgts no spēles. Mīlestība bija caurspīdīgs stikla kupols pati sev: tu redzi tos abus tajā, bet pats nevari tikt iekšā.
Maigākais paveids bija tāds, ka vientulīgs vīrietis sēd pie loga un piedzeras līdz aizmirstībai, skanot sērīgiem tango akordiem. Taču tādas lietas varēja izvērsties arī par varmācību. Galējas emocijas varēja kļūt nāvējošas. Ja tu negribi piederēt man, tad nepiederēsi nevienam, un tā tālāk. Varēja iestāties nāve.
"Cik daudz nelaimju," Kreiks ierunājās kādā pusdienlaikā — droši vien toreiz, kad abiem bija tikko pāri divdesmit gadiem un Kreiks jau strādāja Votsona-Krika institūtā, "cik daudz nevajadzīga izmisuma radījusi virkne bioloģisku nesaskanību, nepareizu hormonu un feromonu savienojumu! Un rezultātā tas, kuru tu tik kaislīgi mīli, negrib vai nespēj mīlēt tevi. Kā suga mēs šai ziņā esam nožēlojami: nepilnīgi monogāmi. Ja mēs varētu veidot pārus uz mūžu kā giboni vai arī izraudzītos pilnīgi brīvas seksuālās attiecības bez kādas vainas apziņas, tad nepastāvētu vairs nekādas seksuālas mokas. Vēl labāks plāns — padarīt šīs attiecības cikliskas un neizbēgamas, kā citiem zīdītājiem. Tad neviens nemūžam neiekārotu tādu partneri, kuru nespēj dabūt."
"Tiesa gan," piekrita Džimijs. Vai Džims, kā viņš tagad lika sevi saukt, tomēr bez panākumiem: visi turpināja dēvēt viņu par Džimiju. "Bet padomā, no kā mēs atteiktos."
"Piemēram?"
"No aplidošanas uzvedības. Saskaņā ar tavu plānu mēs būtu tikai bars hormonālu robotu." Džimijs uzskatīja, ka jāizsakās Kreika terminoloģijā, tāpēc teica aplidošanas uzvedība. Patiesībā viņš domāja izaicinājumu, uzbudinājumu, medības. "Nepastāvētu brīva izvēle."
"Manā plānā ietilpst aplidošanas uzvedība," Kreiks iebilda, "taču tāda, kas vienmēr ir sekmīga. Un mēs jau tāpat esam hormonāli roboti, tikai ar trūkumiem."
"Bet māksla?" Džimijs mazliet izmisīgi ieminējās. Galu galā viņš studēja Martas Greiamas akadēmijā, tāpēc juta zināmu nepieciešamību aizstāvēt mākslas un radošo izpausmju lauciņu.
"Ko — māksla?" Kreiks jautāja, smaidīdams tikpat rāmi kā allaž.
"Visa šī nesaskanība, par kuru tu runā. Tā ir radījusi iedvesmu, vismaz tā tiek uzskatīts. Padomā par dzeju — padomā par Petrarku, par Džonu Donnu, par Vita Nitova, par…"
"Māksla," Kreiks noteica. "I.aikam jau tur, kur tu mācies, par to joprojām tiek daudz muldēts. Kā sacījis Bairons? Kurš gan rakstītu, ja spētu nerakstīt? Apmēram tādā garā."
"Tieši par to es runāju," Džimijs apstiprināja. Viņu uztrauca šī atsauce uz Baironu. Kādas gan Kreikam tiesības ielauzties viņa trauslajā, panīkušajā teritorijā? Lai Kreiks paliek pie savas zinātnes, bet nabaga Baironu atstāj Džimijam!
"Par ko tu īsti runā?" Kreiks noprasīja, kā mācīdams pareizu valodu stostīklim.
"Nu, ja nav iespējams cits variants, tad…"