"Vai tad tev labāk nepatiktu drāzties?" Kreiks jautāja. Uz sevi viņš šo jautājumu neattiecināja: viņa tonī skanēja distancēta, bet ne sevišķi liela interese, it kā viņš patlaban izklāstītu pārskatu par cilvēku nepievilcīgākajiem personiskajiem ieradumiem, tādiem kā deguna urbināšana.
Džimijs juta, ka sašutumā par Kreiku seja pietvīkst un balss kļūst spiedzīgāka. Tas bija drausmīgi. "Ja kāda civilizācija sabirst pīšļos," viņš sacīja, "tad pāri paliek vienīgi māksla. Tēli, vārdi, mūzika. Iztēles struktūras. Tās definē jēgu — cilvēka jēgu. Tas tev jāatzīst."
"Pāri paliek ne jau tikai tas," Kreiks atteica. "Apgrauzti kauli, veci ķieģeļi un pārkaulojušies mēsli mūsdienu arheologus interesē tikpat stipri. Dažreiz pat vairāk. Viņi uzskata, ka cilvēka jēgu definē arī tie."
Džimijam būtu gribējies noprasīt: Kāpēc tu man vienmēr aizbāz mutif — taču viņš baidījās no iespējamām atbildēm, no kurām viena bija: Tāpēc, ka tas ir tik viegli. Un viņš sacīja: "Kas tev ir iebilstams?"
"Pret ko? Pret pārkaulotiem mēsliem?"
"Pret mākslu."
"Nekas," Kreiks slinki atbildēja. "Cilvēki drīkst izklaidēties tā, kā viņiem tīk. Ja viņi grib publiski spēlēties ar sevi, masturbēt, lasot visādus kricelējumus vai klausoties čīgāšanu, tad man nekas nav pretī. Turklāt tas kalpo bioloģiskam mērķim."
"Piemēram, kādam?" Džimijs saprata, ka viss atkarīgs no tā, vai viņš spēs saglabāt aukstasinību. Šie strīdi bija kā spēle: līdzko viņš sadusmosies, uzvarēs Kreiks.
"Varžu tēviņš pārošanās laikā taisa tik lielu troksni, cik vien spēj. Mātītes izraugās tēviņu ar visskaļāko un dobjāko balsi, jo tā liecina, ka šī ir visspēcīgākā varde, ar labākiem gēniem. Mazi varžu tēviņi — un tas ir fiksēts dokumentāri — atklāj, ka vajag tupēt tukšās notekcaurulēs, jo caurule darbojas kā balss pastiprinātāja un mazā varde šķiet daudz lielāka nekā patiesībā."
"Un tad?"
"Tas pats māksliniekam ir māksla," Kreiks sacīja. "Tukša notekcaurule. Pastiprinātājs. Aicinājums uz seksu."
"Tava analoģija sabrūk, ja runājam par māksliniecēm," Džimijs teica. "Ar savu mākslu viņas nebūt netiecas pēc seksa. Viņas negūst nekādu bioloģisku izdevīgumu, pastiprinot sevi, jo potenciālos tēviņus tāds pastiprinājums drīzāk atbaidītu, nevis piesaistītu. Vīrieši nav vardes, viņi negrib tādas sievietes, kas ir desmit reižu lielākas par pašiem."
"Mākslinieces ir bioloģiski apjukušas. Tagad tev jau vajadzētu to saprast." Tas bija zemisks mājiens par Džimija pašreizējo juceklīgo romānu ar tumšmatainu dzejnieci, kas bija pārdēvējusies par Morganu un atteicās izpaust viņam savu īsto vārdu; patlaban viņa ieturēja divdesmit astoņas dienas ilgu seksa gavēni par godu Dižajai Mēness Dievietei Estrai, sojas pupiņu un zaķīšu aizbildnei. Martas Greiamas akadēmija pievilka šāda tipa meitenes. Tomēr tā bija kļūda, ka Džimijs par savu romānu bija izstāstījis Krcikam.
Nabaga Morgana, domā Sniegavīrs. Diez, kas ar viņu noticis. Viņa nekad neuzzinās, cik lieti man noderējusi ar visām savām muļķīgajām pļāpām. Viņš jūtas mazliet nekrietns, jo no Morganas blēņām ir uzkonstruējis veselu kosmogoniju, ko iestāstījis kreikeriem. Bet liekas jau, ka tā viņiem ir gluži pa prātam.
Sniegavīrs atbalstās pret koka stumbru, ieklausās tālajos trokšņos. Mana mīla ir kā zila, zila roze. Mirdzi, rudens mēnes! Tātad nu viss ir noticis tā, kā vēlējies Kreiks, viņš nodomā. Urrā Krcikam! Vairs nav greizsirdības, neviens neslepkavo sievas, neviena neindē vīrus. Viss risinās apbrīnojami labdabīgi: nekādas stumdīšanās un grūstīšanās, drīzāk tas atgādina grieķu zelta laikmeta frīzi, kurā atainoti dievi, kas draiskojas ar gribīgām nimfām.
Tad kāpēc viņš jūtas tik nomākts, tik aplaupīts? Tāpēc, ka nespēj akceptēt šādu uzvedību? Tāpēc, ka tā sniedzas pāri viņa saprašanai? Tāpēc, ka pats nedrīkst piedalīties?
Un kas notiktu, ja viņš mēģinātu? Ja izbrāztos no krūmiem savā netīrajā, noskrandušajā palagā, smirdīgs, spalvains, uzblīdis, kārīgi glūnošs kā satīrs ar āža pautiem un šķeltiem nagiem vai kā vienacains jūras laupītājs no kādas vecas pirātu filmas — Āāā, dārgumiņi! — un lūkotu pievienoties mīlas pārņemtajam zilpakaļu mudžeklim? Var iztēloties izbīli — itin kā orangutans būtu izjaucis smalkas viesības un sācis gramstīties ap kādu pasteļtoņos zaigojošu princesi. Sniegavīrs var iztēloties ari paša izbīli. Kādas gan viņam tiesības ar savu piņņaino, pūžņojošo miesu un dvēseli uzmākties šiem nevainīgajiem radījumiem?
"Krcik!" viņš iesmilkstas. "Kādēļ es esmu uz šīs zemes? Kāpēc esmu viens? Kur ir mana Frankenšteina Līgava?"
Vajag izrauties no šīm drūmajām, uzmācīgajām domām, aizbēgt no šīs ainas, kas laupa drosmi. Ak, mīļais! čukst sievietes balss. Neesi tik bēdīgs! Skaties uz dzīves saulaino pusi! Tev ir jādomā pozitīvi!
Sniegavīrs neatlaidīgi soļo uz priekšu, pie sevis murminādams. Mežs uzsūc sevī viņa balsi, vārdus, kas plūst viņam pār lūpām kā bezkrāsainu bezskaņas burbuļu virtene, kā gaiss no slīcēja mutes. Smiekli un dziedāšana izdziest aiz muguras. Drīz viņš to nedzird vairs nemaz.
8
...
TiGards
VeselViedas vidusskolu Džimijs un Kreiks absolvēja kādā siltā, mitrā dienā februāra sākumā. Agrāk ši ceremonija parasti notika jūnijā, kad laiks ir saulains un mēreni silts. Taču tagad līdz pat austrumu krastam jūnijs bija mitrā sezona, un pērkona negaisu dēļ nebija iespējams rīkot nekādus pasākumus brīvā dabā. Pat februāra sākums jau bija bīstams: vienu vienīgu dienu pirms svinībām bija uznācis virpuļviesulis.
VeselViedas vidusskolā bija pieņemts visu darīt pa vecam — ar markīzēm un nojumēm, ar mātēm puķotās cepurēs un tēviem panamas platmalēs, ar punšu, kam ir augļu garša un, iespējams, pievienots alkohols, ar Priekafiju un plastmasas toverīšiem, pilniem ar TiGards saldējumu, VeselViedas Speciālo, ar šokolādes sojas, mango sojas, grauzdētu pieneņu un zaļās tējas sojas garšu. Aina tiešām bija svinīga.
Kreiks bija labākais klasē. Studentu izsolē konkurējošās IzglīTeritorijas bezmaz plūcās par viņu, un par pamatīgu cenu viņu nokampa Votsona-Krika institūts. Tādam, kas tika tur, nākotne bija nodrošināta. Tas bija tas pats, kas senāk studēt Hārvardā, kad tā vēl nebija applūdināta.
Turpretī Džimijs bija vidēja līmeņa skolnieks ar labām sekmēm vārdiskajos priekšmetos, bet tik tikko viduvējs visā, kas saistīts ar skaitļiem. Un pat pieticīgās atzīmes matemātikā bija nopelnītas ar Kreika palīdzību, viņš bija mācījis Džimiju nedēļas nogalēs, atraudams sagatavošanās laiku pats sev. Tiesa, viņam neko nevajadzēja iekalt papildus, viņš bija kaut kāds mutants, kas diferenciālvienādojumus spēj risināt pat miegā.
"Kādēļ tu to dari?" Džimijs jautāja kādas nogurdinošas mācību nodarbības vidū. (Paskaties uz to no citas puses! Apjēdz, cik tas skaisti! Kā šahs. Še — pamēģini šo. Redzi? Tu saskati sistēmu f Tagad viss atrisinās. Bet Džimijs neko nesaskatīja un neko nejaudāja atrisināt.) "Kādēļ tu man palīdzi?"
"Tāpēc, ka es esmu sadists," Kreiks atbildēja. "Man patīk noraudzīties tavās ciešanās."
"Lai nu kā, paldies," Džimijs sacīja. Viņš tiešām jutās pateicīgs vairāku iemeslu dēļ, sevišķi jau tāpēc, ka Džimija tēvs tagad zināja par šīm mācībstundām pie Kreika un vairs neatrada iemeslu piesieties.
Ja Džimijs mācītos Moduļa skolā vai — vēl labāk — kādā no tām miskastēm, kas joprojām tika dēvētas par "sabiedrisko sistēmu", tad mirdzētu kā briljants notekā. Taču Teritorijas skolās atliku likām pietika spožu gēnu, kādus viņš nebija mantojis no saviem stulbajiem, gļēvajiem vecākiem, tāpēc viņa talanti salīdzinājumā ar citiem saruka. Un viņš nebija nopelnījis papildpunktus arī ar savu asprātību. Turklāt tagad viņš ākstījās mazāk, jo bija zaudējis interesi par plašu publiku.