Pēc pazemojošas gaidīšanas, kuras laikā par smadzeņpodiem plēsās labākās IzglīTeritorijas, bet viduvējo skolēnu sekmju lapas tika šķirstītas, pavirši pārskatītas, aplietas ar kafiju vai nejauši nomestas zemē, Džimijs visbeidzot tika pa lēto atdots Martas Greiamas akadēmijai; un par tad tikai pēc ilgas un negribīgas vairāksolīšanas. Nemaz nerunājot par zināmu spiedienu — tādas aizdomas Džimijam bija —, ko izdarījis tēvs, kurš kopš mūžseniem laikiem, kopš kopīgas vasaras nometnes pazina Martas Greiamas akadēmijas prezidentu un droši vien arī šī prezidenta vājības. Kniebšanos ar mazākiem puikām, spekulēšanu ar melnā tirgus medikamentiem. Vismaz tādas aizdomas Džimijs juta, ņemot vērā, ar kādu nepatiku un pārmērīgu sparu viņam tika paspiesta roka.
"Sveicu tevi Martas Greiamas akadēmijā, dēls!" prezidents noteica ar tik viltotu smaidu kā vitaminizētu pārtikas piedevu tirgonis.
Kad es vienreiz izbeigšu būt dēls? — Džimijs nodomāja.
Vēl ne. (), vēl ne. "Ziķeris, Džimij!" vēlāk, dārza svētkos, sacīja tēvs un iedunkāja viņam pa plecu. Neglītā kaklasaite ar spārnotu cūciņu rakstu bija nošķiesta ar šokolādes soju. Tikai neapskauj mani, Džimijs klusībā lūdzās.
"Dārgumiņ, mēs tik ļoti lepojamies ar tevi," teica Ramona, uzcirtusies kā maukas abažūrs — kleitā ar dziļu dekoltē un rozā kruzuļiem. Kaut ko tamlīdzīgu Džimijs reiz bija redzējis Karstajos Zaķos, tiesa — mugurā astoņgadīgai meitenītei. Ramonas krūtis, ietērptas balstošā krūšturī, bija mūsainas no pārliecīgas sauļošanās, taču krūtis Džimiju vairs īpaši neinteresēja. Tagad viņš jau bija iepazinies ar piena dziedzeru balstīšanas ierīču tektoniku, turklāt viņam derdzās Ramonas jauniegūtais matronas izskars. Par spīti kolagēna injekcijām abpus viņas mutei veidojās sīkas rieviņas; bioloģiskais pulkstenis tikšķēja, un uz to viņai pašai ļoti patika norādīt. Pavisam drīz viņu gaidīs JaunĀdas SkaisToksiskā Kūre — Grumbas Paralizētas Uz Mūžu, Darbiniekiem Par Puscenu — plus vēl, teiksim, pēc pieciem gadiem, Niršana JaunAvotā, kas noberž visu epidermu. Ramona nobučoja viņu blakus degunam, atstādama ķiršsarkanas lūpukrāsas traipu; viņš juta to sev uz vaiga kā velosipēda eļļu.
Ramona drīkstēja sacīt mēs un bučot viņu, jo tagad oficiāli bija kļuvusi par viņa pamāti. īstā māte in absentia bija šķirta no Džimija tēva par "pamešanu", un drīz pēc tam tika svinēta — ja vien tas ir pareizais apzīmējums — viņa tēva kāzu fikcija. Bet īstā māte par to slaidi nospļautos, nodomāja Džimijs.
Viņai būt» vienalga. Viņa bija kaut kur citur un piedzīvoja bīstamas dēkas tālu prom no šīm skumjajām svinībām. Džimijs jau mēnešiem ilgi nebija saņēmis no viņas nevienu pastkarti; uz pēdējās bija Komodo pūķis un Malaizijas pastmarka, un nepagāja necik ilgi, kad atkal ieradās KopDroKorpuss.
Kāzās Džimijs piedzērās kā mārks. Atspiedās pret sienu un stulbi smaidīja, kamēr laimīgais pāris grieza glazēto torti, Tikai Dabīgas Sastāvdaļas, kā bija paziņojusi Ramona. Liela ķiķināšana par svaigajām olām. Tagad Ramona kuru katru brīdi var ieplānot bērnu, kas sniegs lielāku gandarījumu, nekā jebkad kādam sniedzis Džimijs.
"Vienalga, vienalga," viņš bija pie sevis čukstējis. Viņš tik un tā negribēja tēvu un arī pats nevēlējās būt tēvs, negribēja dēlu un nevēlējās būt dēls. Viņš gribēja būt pats, vientuļš, unikāls, pašradīts un pašpietiekams. Turpmāk viņš nevienu nemīlēs, darīs, kas tīk, plūks nogatavojušos dzīves augļus no dzīves kokiem, nokodīs kumosu vai divus, izsūks sulu, aizsviedīs mizu prom.
Uz istabu viņu aizveda Kreiks. Tobrīd Džimijs jau bija galīgi sadrūmis un knapi jaudāja paiet. "Izgulies kārtīgi," Kreiks noteica savā labsirdīgajā manierē. "Rīt es tev piezvanīšu."
Un te nu Kreiks bija absolventu dārza svētkos, iznira no pūļa, starodams savu panākumu spozmē. Nē, Sniegavīrs izlabo, viņš nestaroja. Taisnības labad jāpasaka vismaz tas. Viņš nemēdza demonstrēt triumfu.
"Apsveicu!" Džimijs ar piespiešanos pateica. Šo uzdevumu vieglāku darīja tas, ka viņš šai pulkā bija vienīgais, kas Kreiku labi pazinis ilgāku laiku. Klāt bija arī tēvocis Pīts, bet viņš neskaitījās. Turklāt turējās pēc iespējas tālāk no Kreika. Varbūt beidzot bija sapratis, kura dēļ viņam pienāk tik milzīgi rēķini par internžta lietošanu. Kreika mātes šeit nebija, viņa iepriekšējā mēnesī bija nomirusi.
Tas bija nelaimes gadījums, vismaz tā runāja. (Nevienam negribējās lietot vārdu sabotāža, zināms taču, ka tas kaitē biznesam.) Slimnīcā viņa laikam bija sev iegriezusi — lai gan Kreiks teica, ka viņai neesot bijis jāstrādā ar skalpeļiem, — vai ieskrāpējusi, vai varbūt nepiesardzīgi novilkusi lateksa cimdus un viņai pie kādas skrambiņas pieskāries pacients, baciļu nēsātājs. Tas bija iespējams: viņa mēdza kodīt nagus, viņai varēja būt tā dēvētais epidermiskais ieejas punkts. Jebkurā gadījumā viņa bija inficējusies ar krīzes bioformu, kas izgrauzās viņai cauri kā solārais zāles pļāvējs. Kāds laborants paziņoja, ka tas bijis transģenētisks stafilokoks, jaukts ar viltīgu gēnu no gļotupelējumu dzimtas; bet, kad tas bija konstatēts un uzsākta, kā visi cerēja, efektīva ārstēšana, viņa jau atradās Izolatorā un strauji zaudēja formu. Kreiks, protams, nedrīkstēja tur ieiet, lai māti apmeklētu, — to nedrīkstēja neviens, tur viss tika darīts ar robotu rokām gluži kā kodolmateriālu procedūrās, — taču varēja paskatīties uz viņu pa novērošanas logu.
"Tas bija iespaidīgi," Kreiks stāstīja Džimijam. "Ārā nāca putas."
"Putas?"
"Tu kādreiz esi uzbēris sāli gliemim?"
Džimijs atbildēja, ka ne.
"Labi. Nu, tad tā, kā tīrot zobus."
Kreiks stāstīja: bijis paredzēts, ka māte pa mikrofonu sistēmu pateikšot viņam pēdējos vārdus, bet atgadījusies digitāla kļūme; tāpēc viņš gan redzējis mātes lūpas kustamies, bet nedzirdējis nenieka. "Citiem vārdiem sakot, taisni kā ikdienas dzīvē," Kreiks sacīja. Bet viņš neko lielu neesot palaidis garām, jo tajā fāzē viņa jau runājusi nesakarīgi.
Džimijs nesaprata, kā Kreiks var būt tik vienaldzīgs, — bija šausmīgi iedomāties, kā Kreiks šādi vērojis izkustam savu māti. Viņš pats nebūtu to spējis. Bet varbūt Kreiks tikai tēloja. Saglabāja cieņu, jo citādi būtu nācies to zaudēt.
Priekafija
Brīvdienās, kas sekoja izlaidumam, Džimijs bija ielūgts uz Musonijas VeselViedas Norobežoto Brīvdienu Kopienu, kas atradās Hudzonas līča rietumu krastā, kurp patverties no tveices devās VeselViedas augstākās aprindas. Tēvocim Pītam tur bija jauka mājiņa, un šī "jaukā mājiņa" bija viņa apzīmējums. Patiesībā tas bija kaut kas vidējs starp mauzoleju un paslēptuvi, kur pavadīt izlaidīgu nedējas nogali: daudz akmens kalumu, milzīgas gultas ar vibromasāžu, bidē katrā vannas istabā, — kaut gan bija grūti iedomāties, ka tēvocis Pīts šeit darītu kaut ko sevišķi interesantu. Džimijs nešaubījās, ka ir ielūgts tādēļ, lai tēvocim Pītam nebūtu jāpaliek divatā ar Krciku. I.ielāko daļu laika tēvocis Pīts pavadīja golfa laukumā, bet pārējo — karstā vannā, un Džimijam un Kreikam bija brīv darīt, ko vien sirds kāro.
Lai atpūstos pēc gala eksāmeniem, viņi droši vien būtu atkal ķērušies pie interaktīvajām spēlēm, skatījušies valsts sponsorētas slepkavības vai pornofilmas, taču tajā vasarā gāja vaļā modificēto gēnu kafijas kari, tāpēc viņi skatījās tos. Karots tika par jaunajām Priekafijas pupiņām, kas bija izgudrotas kādā VeselViedas filiālē. Senāk kafijas pupiņas katrā krūmā bija nogatavojušās dažādos laikos, tās vajadzēja novākt ar rokām, .i pstrādāt un piegādāt mazos daudzumos, turpretī Priekafijas krūms bija konstruēts tā, lai visas pupiņas nogatavotos vienlaikus, kafiju varētu audzēt lielās plantācijās un novākt ar mašīnām. Tas izmeta sīkos kafijas audzētājus no biznesa un lēma gan viņus, gan viņu strādniekus bada līmeņa nabadzībai.