"Nē," tēvs atteica. "Šoreiz ne, čomiņ." Un paplikšķināja Džimijam pa stilbu.
"Uzpūš cenas," sacīja vīrietis. "Šitā izkauj paši savējos."
"Izkauj jau gan," Džimija tēvs ar riebumu teica. "Bet varbūt tā ir tikai acu aizmālēšana. Kaut kāds kults, nekad jau nevar zināt."
"Kāpēc ne?" jautāja Džimijs. Ragi nevienam citam nebija vajadzīgi. Taču šoreiz tēvs viņā neklausījās.
"Jautājums ir — kā viņiem tas izdevies?" viņš noprasīja. "Man likās — mūsējie strādā tā, ka ne pele netiek cauri."
"es jau arī domāju tāpat. Mēs bleķojam pietiekami daudz. Ar ko tie zeļļi nodarbojas? Viņiem nemaksā par gulēšanu!"
"Varbūt piekukuļoti," Džimija tēvs ieminējās. "Tiks pārbaudīti banku pārskaitījumi, kaut gan jābūt galīgi stulbam, lai tādu naudu laistu bankā. Tomēr galvas ripos."
"Un ķemmēts tiks smalki. Es negribētu būt viņu ādā," vīrietis noteica. "Kas nāk iekšā no ārpuses?"
"Visādi remontstrādnieki. Piegādes furgoni."
"To visu vajadzētu nodrošināt uz vietas."
"Cik dzirdu, tā esot iecerēts," tēvs sacīja. "Tomēr šis vīruss ir kaut kas jauns. Mums ir biomatrica."
"To spēlīti var spēlēt divatā," vīrietis piezīmēja.
"Spēlētāju daudzums tur nemaz nav ierobežots," Džimija tēvs noteica.
"Kāpēc tās govis un aitas dega?" Džimijs nākamajā dienā jautāja tēvam. Viņi ēda brokastis visi trīs, tātad droši vien bija svētdiena. Svētdienās pie brokastgalda bija gan māte, gan tēvs.
Džimija tēvs dzēra otro tasi kafijas. Reizē viņš kaut ko piezīmēja uz lapas, kas bija izraibināta ar skaitļiem. "Vajadzēja sadedzināt," viņš atbildēja, "lai tā neizplatītos." Viņš nepacēla acis; niekojās ar kabatas kalkulatoru, švīkāja ar zīmuli.
"Kas neizplatītos?"
"Slimība."
"Kas tas ir — slimība?"
"Slimība ir, piemēram, tad, ja tev ir klepus," paskaidroja māte.
"Ja man būs klepus, mani sadedzinās?"
"Visticamāk," atteica tēvs, pāršķirdams lapu.
Džimijs nobijās, jo iepriekšējā nedēļā bija klepojis. Klepus varēja atsākties kuru katru brīdi: rīklē jau kaut kas strēga.
Viņš iztēlojās, kā aizdegas mati, nevis dažas šķipsnas apakštasē, bet gan visi, kas aug uz galvas. Viņš negribēja gulties kaudzē pie govim un cūkām. Viņš sāka raudāt.
"Cik reižu tev jāsaka?" iesaucās māte. "Viņš vēl ir par mazu!"
"Tētis atkal izrīkojies briesmīgi," teica Džimija tēvs. "Tas bija tikai joks, draudziņ. Saproti — joks. Ha ha."
"Tādus jokus viņš nesaprot."
"Saprot gan. Vai ne, Džimij?"
"Jā," Džimijs šņaukādamies atbildēja.
"I.iec tētim mieru," māte sacīja. "Tētis domā. Par to viņam maksā algu. Patlaban viņam nav laika runāties ar tevi."
Tēvs nometa zīmuli. "Nolādēts, vai tu vienreiz nevari rimties?"
Māte nodzēsa cigareti pustukšajā kafijas tasē. "Nāc, Džimij, iziesim pastaigāt!" Satvērusi aiz plaukstas locītavas, viņa piecēla Džimiju kājās un, izgājusi pagalmā, ar pārspīlētu rūpību aizvēra durvis. Abiem pat nebija mēteļu. Ne mēteļu, ne cepuru. Viņa bija rītakleitā un čībās.
Debesis bija pelēkas, vējš auksts; māte soļoja, noliekusi galvu, matiem plīvojot. Abi, sadevušies rokās, divreiz straujākā solī nekā parasti apgāja ap mājas stūri un sāka iet pa slapjo mauru. Džimijs jutās tā, it kā viņu kāds ar dzelžainu ķetnu vilktu pa dziļu ūdeni. Tik satricināts, it kā visa apkārtne tūdaļ draudētu salūzt gabalos un aizvirpuļot prom. Tomēr reizē viņš juta priecīgu satraukumu. Un vēroja mātes čības: tās jau bija notraipījusi mitrā zeme. Viņš nu gan dabūtu pamatīgu brāzienu, ja šādi izrīkotos ar savām čībām.
Abi sāka iet lēnāk, tad apstājās. Tad māte ierunājās klusā, mīlīgā televīzijas skolotājas balsī, un tas nozīmēja, ka viņa ir pārskaitusies. Slimība, viņa teica, nav saredzama, jo ir tik maza. Tā var lidot pa gaisu vai slēpties ūdenī vai uz maza puikas netīrajiem pirkstiem, un tāpēc nedrīkst bāzt pirkstus degunā un pēc tam mutē, tāpēc vienmēr ir jānomazgā rokas pēc tualetes, tāpēc nevajag slaucīt…
"Es zinu," Džimijs iejaucās. "Vai drīkstu iet iekšā? Man ir auksti."
Māte izturējās tā, it kā nebūtu to dzirdējusi. Slimība, viņa turpināja tajā pašā rāmajā, saspringtajā balsī, slimība iekļūst cilvēkā un tur visu maina. Pārkārto cilvēku, šūnu pēc šūnas, un tā šūnas saslimst. Un cilvēks sastāv no mazītiņām šūnām, kuras sadarbojas, lai viņš varētu dzīvot, bet, ja saslimst pietiekami daudz šūnu, tad cilvēks…
"Es varu dabūt klepu," Džimijs sacīja. "Es varu dabūt klepu, tūliņ pat!" Viņš izdvesa krekšķi.
"Tas nekas," māte attrauca. Viņa bieži centās izskaidrot Džimijam dažādas lietas, bet drīz zaudēja dūšu. Tie bija visnepatīkamākie mirkļi abiem. Džimijs pretojās, izlikās, ka nesaprot pat tad, kad saprata, un tēloja muļķi, tomēr negribēja, lai māte atmet viņam ar roku. Viņš gribēja, lai māte ir drosmīga, lai cenšas visiem spēkiem, lai nojauc mūri, ko viņš aizsargājoties uzcēlis, lai turpina.
"Es gribu dzirdēt par tām mazajām šūniņām," viņš teica, činkstēdams tieši tik daudz, cik uzdrīkstējās. "Es gribu!"
"Šodien ne," māte atbildēja. "Ejam iekšā."
OrganSIA Fermas
Džimija tēvs strādāja OrgānSIA Fermās. Viņš bija genogrāfs, viens no labākajiem savā jomā. Jau aspiranta gados viņš bija veicis dažus izšķiroši svarīgus pētījumus par proteonoma grafisko struktūru, bet vēlāk operācijas Nemirstība ietvaros palīdzējis konstruēt Metuzāla peli. Pēc tam, OrgānSIA Fermās, viņš bija kļuvis par vienu no galvenajiem arhitektiem cūkanu projektā, strādādams vienā komandā ar transplantācijas ekspertiem un mikrobiologiem, kuri veidoja hibrīdus, kas būtu imūni pret infekcijām. Cūkans bija tikai iesauka: oficiālais nosaukums bija sus multiorganifer. Tomēr visi teica — cūkani. Dažreiz lietoja arī apzīmējumu OrgānSivēnu Fermas, tomēr ne tik bieži. Un patiesībā tā jau nemaz nebija ferma, vismaz ne tāda, kādas redzamas bildītēs.
Cūkanu projekta mērķis bija — izlases cūkās, kam mainīti gēni, izaudzēt pilnīgi drošus orgānus no cilvēciskiem audiem, tādus orgānus, kas būtu vienkārši pārstādāmi un ko neatgrūstu organisms, turklāt tie spētu pretoties nejaušiem mikrobiem un vīrusiem, kuru sugas vairojās ar katru gadu. Cūkaniem tika ievadīts ātras nobriešanas gēns, kam pateicoties cūkanu nieres, aknas un sirdis veidojās straujāk, un patlaban tika piešķirts pēdējais slīpējums cūkanam, kurā spēja izaugt piecas vai sešas nieres uzreiz. No šādi apstrādāta dzīvnieka varēja ievākt papildnieru ražu; turklāt tas netika iznīcināts, liet dzīvoja tālāk, audzēdams jaunus orgānus, tāpat kā vēzis spēj izaudzēt jaunu spīli zaudētās vietā. Tas bija ekonomiskāk, jo vajadzēja daudz barības un rūpju, lai izaudzētu cūkanu. Liela daļa investīciju naudas bija nonākusi tieši OrgānSLA Perinās.
Tas viss tika izskaidrots Džimijam, līdzko viņš bija pietiekami pieaudzis.
Pietiekami pieaudzis, domā Sniegavīrs, kasīdams ādu ap kukaiņu kodumiem, vairīdamies tiem pieskarties. Tik muļķīgs priekšstats. Pietiekami pieaudzis — kam? Lai dzertu, lai kniebtos, lai zinātu labāk? Kāds trulenis atbild par tādu lēmumu pieņemšanu? Piemēram, Sniegavīrs pats vēl nav pietiekami pieaudzis šai, šai… kā lai to nosauc? Šai situācijai. Viņš nekad nebūs pietiekami pieaudzis, neviens saprātīgs cilvēks nekad nevarētu…
Mums jāiet pa tādu taku, kāda mums katram iezīmēta, viņa galvā ierunājas balss, šoreiz vīrieša balss viltota guru stilā, un katra taka ir unikāla. Meklētājam jādomā nevis par pašas takas dabu, bet gan par labprātību, spēku un pacietību, ar kādu ikviens no mums iet pa šo dažkārt smago…