"Mans tētuks bija tāds pats," Kreiks sacīja. "Arī viņš aizlaidās."
"Vai tad viņš nav miris?" No Kreika Džimijs bija uzzinājis tikai to: tēvs ir miris, punkts, mainām tematu. Par to Kreiks nevēlējās runāt.
"Tieši to jau es domāju. Viņš nogāzās no plēbijas viadukta. Bija sastrēgumstunda, tāpēc, kad viņu atrada, viņš jau bija pārvērties par kaķu barību."
"Viņš nolēca, vai?" Džimijs jautāja. Likās, Krciku šī saruna pārāk neuztrauc, tāpēc viņš nosprieda, ka jautāt drīkst.
"Tā visi domāja," Kreiks atbildēja. "Viņš bija viens no vadošajiem pētniekiem VeselViedas Rietumos, tāpēc bēres bija tiešām skaistas. Un iejūtība pārsteidzoša. Neviens neizrunāja vārdu pašnāvība. Viņi teica "tas nelaimes gadījums ar tavu tēvu"."
"Man ļoti žēl," Džimijs sacīja.
"Tēvocis Pīts visu laiku grozījās pie mums. Māte teica, viņš tiešām sniedzot atbalstu." Vārdus sniedzot atbalstu Kreiks izrunāja kā citātu. "Viņa teica, viņš esot ne tikai tēta boss un labākais draugs, bet turklāt, kā izrādās, arī īstens ģimenes draugs, kaut gan iepriekš es viņu necik daudz nebiju pie mums redzējis. Viņš gribēja, lai mums viss atrisinās, un apgalvoja, ka par to raizējoties. Nemitīgi centās iesaistīt mani sirsnīgās sarunās — pastāstīt man par to, ka manam tēvam bijušas problēmas."
"Proti, ka tavs tēvs bijis ķerts," noteica Džimijs.
Kreiks paraudzījās Džimijā ar savām ieslīpajām, zaļajām acīm. "Jā. Bet viņš nebija ķerts. Pēdējā laikā šķita bažīgs, bet problēmu viņam nebija. Nekas tamlīdzīgs viņam nenāca ne prātā. Nekāda lēkšana. Es būtu zinājis."
"Tu domā — viņš varbūt nokrita?"
"Nokrita?"
"No tā viadukta." Džimijam gribējās pajautāt, ko Krcika tēvs vispār darījis uz plēbijas viadukta, tomēr brīdis nelikās izdevīgs. "Vai margas tur bija?"
"Viņam bija nelieli koordinācijas traucējumi," dīvaini smaidīdams, teica Kreiks. "Viņš ne vienmēr skatījās, kur liek kāju. Staigāja ar galvu mākoņos. Ticēja, ka ir iespējams dot savu ieguldījumu cilvēces likteņa uzlabošanā."
"Jūs satikāt labi?"
Kreiks mirkli klusēja. "Viņš man iemācīja spēlēt šahu. Pirms tas notika."
"Nu, tak ne jau [>ēc tam," Džimijs piezīmēja, mēģinādams darīt sarunas toni vieglāku, jo tagad viņam bija Krcika žēl un tas viņam nepatika itin nemaz.
Kā es varēju palaist to garām? — domā Sniegavīrs. To, ko viņš man teica. Kā es varēju būt tik dumjš?
Nē, ne dumjš. Viņš nespēj raksturot sevi tādu, kāds bijis toreiz. Un ne balta lapa — notikumi bija uzspieduši viņam savu zīmogu, viņam bija savas rētas, tumšās emocijas. Varbūt nezinošs. Neizveidojies, nenobriedis.
Tomēr šai nezināšanai bija piemitis kaut kas tīšs. Varbūt ne gluži tīšs, bet strukturēts. Viņš bija izaudzis noslēgtās telpās un beigu beigās pats pārvērties par noslēgtu telpu. Izslēdzis visu pārējo.
Praktiska retorika
Kad brīvdienas beidzās, Kreiks devās uz Votsona-Krika institūtu, bet Džimijs — uz Martas Greiamas akadēmiju. Šautrvilcienu stacijā viņi paspieda viens otram roku.
"Uz drīzu redzēšanos!" Džimijs teica.
"Sazināsimies pa e-pastu," sacīja Kreiks. Tad, pamanījis Džimija nomāktību, piebilda: "Liecies taču mierā, tev viss ir kārtībā, tā ir slavena vieta!"
"Bija slavena," Džimijs izlaboja.
"Nebūs nemaz tik traki."
Šoreiz Kreiks bija kļūdījies. Martas Greiamas akadēmija bija grausts. Kamēr vilciens tuvojās stacijai, Džimijs paguva ievērot, ka akadēmiju ielenc galīgi noplukušas plēbijas: pamestas noliktavas, izdeguši dzīvojami nami, tukšas autostāvvietas. Šur tur bija uzslietas nojumes un būdas no kaut kur nospertiem materiāliem — skārda plātnēm, finiera gabaliem —, un tajās, bez šaubām, dzīvoja nelikumīgi iemītnieki. Kā tādi ļaudis vispār velk dzīvību? Džimijam nebija ne jausmas. Tomēr tepat vien tie bija, otrpus asmeņdrātīm. Daži, redzot šautrvilcienu, izslēja gaisā vidējo pirkstu un uzkliedza kaut ko tādu, kas netika iekšā pa necauršaujamiem logu stikliem.
Apsardze pie Martas Greiamas akadēmijas vārtiem nebija nopietni ņemama. Sargi pa pusei aizmiguši, pār mūriem, noķēpātiem ar izbalējušiem grafiti, būtu varējis pārrāpties pat vienkājains punduris. Aiz vārtiem slējās betona plātņu ēkas ar notecējušām sienām, mauru vietā bija dubļi, vai nu sakaltuši, vai slapji atkarībā no gadalaika, un nebija citu atpūtas vietu kā vien peldbaseins, kas izskatījās un oda pēc gigantiskas sardīņu kārbas. Gaisa kondicionētāji kopmītņu istabās lielākoties nedarbojās; bieži radās pārtraukumi elektrības padevē; ēdiens kafetērijā visbiežāk bija bēšīgs un atgādināja skunnota mēslus. Guļamistabās mājoja posmkāji — dažādas kārtas un ģintis, bet puse no tiem bija tarakāni. Džimiju šī vieta nomāca, tāpat kā — šķita — ikvienu, kurš atradās šeit un kuram nervu jutīgums bija kaut mazliet lielāks nekā tulpei. Taču, kā neveiklo atvadu laikā bija sacījis tēvs, tādas nu bija kārtis, ko dzīve Džimijam iedalījusi, un atlika vienīgi izspēlēt tās pēc iespējas labāk.
Pareizi, tēt, Džimijs bija nodomājis. Nekad neesmu šaubījies, ka saņemšu no tevis ārkārtīgi viedus padomus.
Martas Greiamas vārdā akadēmija bija nosaukta par godu kaut kādai baigai, vecai divdesmitā gadsimta dejas dievietei, kas savā laikā acīmredzot guvusi plašu atzinību. Pie administrācijas ēkas bija uzstādīta šaušalīga statuja, bronzas plāksnīte vēstīja, ka šeit Marta atainota Judītes lomā, un šī Judīte cirta nost galvu kādam vēsturiskā paltrakā ģērbtam zellim, vārdā Holoferns. Retro feministisks mēsls — tāds bija vispārējais studentu viedoklis par šo statuju. Ik pa brīdim tai tika izrotāti pupi vai ap kaunumu uzlīmēti katlu beržamie — reizēm ar šo līmēšanu bija nodarbojies arī Džimijs —, un akadēmijas vadība bija tik komatoza, ka rotājumi nereti palika savā vietā mēnešiem ilgi, pirms tika pamanīti. Vecāki nemitīgi protestēja pret šo statuju slikts paraugs kopēšanai, viņi teica, pārāk agresīva, pārāk asinskāra, bla bla —, un tad studenti rīkoja mītiņu tās aizstāvībai. Viņi apgalvoja, ka vecā Marta esot viņu talismans — ar visu drūmo skatienu un pilošo galvu. Tā simbolizējot dzīvi vai mākslu, vai vēl kaut ko. Rokas nost no Mart.is! Lieciet viņu mierā!
Kaut kad divdesmitā gadsimta pēdējā trešdaļā bariņš tag.ul jau mirušu, bagātu, liberālu labdaru no Vecās Ņujorkas bija nodibinājis šo akadēmiju kā mākslas un humanitāro zinātņu koledžu ar īpašu uzsvaru uz izpildītājmākslām — teātri, dziedāšanu, dejošanu un tā tālāk. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados tām tika pievienota kinorežija, pēc tam — vidcomāksla. Martas Greiamas akadēmijā tas viss joprojām tika mācīts — tur vēl arvien tika uzvestas lugas; tieši tur Džimijs noskatījās Makbetu un nāca pie secinājuma, ka Anna K. savā lūriķiem domātajā mājaslapā ir atainojusi lēdiju Makbetu daudz pārliecinošāk, sēžot uz tualetes poda.
Dziedāšanas un dejošanas studenti turpināja dziedāt un dejot, lai gan šīs nodarbes bija zaudējušas sparu un grupas kļuvušas mazas. Uzstāšanās dzīvajā bija cietušas no sabotāžas panikas divdesmit pirmā gadsimta sākumā — tajos gadu desmitos neviens negribēja uzstāties lielā grupā publiskos pasākumos, kas notiek tumšā, viegli sagraujamā, ar sienām norobežotā telpā; vismaz neviens tāds, kas ticis pie kaut kāda stila vai statusa. Teātra uzvedumi bija sarukuši par dziesmu skatēm, apmētāšanos ar tomātiem vai slapjo krekliņu konkursiem. Un, kaut gan bija saglabājušās dažādas vecākas formas — TV situāciju komēdijas, roka video —, to skatītāji bija mūžveci un interese lielākoties nostalģiska.