Tāpēc liela tiesa no tā, kas risinājās Martas Greiamas akadēmijā, līdzinājās latīņu valodas studēšanai vai grāmatsiešanai: savā ziņā patīkams apceres priekšmets, taču zaudējis svarīgumu, lai gan koledžas prezidents ik pa laikam piespieda viņus noklausīties garlaicīgu lekciju par būtiskākajiem mākslas veidiem un par neatvairāmo vietu, kas tiem rezervēta pukstošās cilvēka sirds lielajā, ar sarkanu samtu tapsētajā amfiteātrī.
Kinorežija un videomāksla — kam gan vajadzīgas tās? Ikviens, kam piederēja dators, varēja samontēt kopā, ko vēlas, digitāli mainīt vecu materiālu vai radīt jaunu animāciju. Varēja lejuplādēt kādu no standarta sižetiem un pievienot tādas sejas, kādas vien patīk, un ķermeņus arī. Džimijs joka pēc bija samontējis Lepnumu un aizspriedumus un Uz bāku ar kailiem aktieriem, bet otrajā vidusskolas gadā VeselViedā, VizMākslas nodarbībās, uzmeistarojis Maltas vanagu ar Keitas (irīnevejas tērpiem Rembranta tumšajos toņos. Tas nu gan izdevās labi. Tumša tonalitāte, lieliskas gaismēnas.
Sāda panīkuma gaisotnē, irstot kādreizējai intelektuālajai teritorijai, Martas Greiamas akadēmija drīz vairs nespēja piedāvāt necik pārliecinošu studiju programmu. Kad sākotnējie dibinātāji bija apmiruši, uzticīgo mākslas sponsoru entuziasms apsīcis un dotācijas meklējamas praktiskākos lauciņos, akadēmijas programma pievērsās citām jomām. Mūsdienīgām jomām, kā tās tika dēvētas. Piemēram, tīkla spēļu dinamikai; ar to vēl arvien varēja pelnīt naudu. Vai tēla prezentācijai, kas lekciju sarakstā bija uzrādīta kā tēlotājas un plastiskās mākslas atzars. Ja bija iegūts grāds TēPlākslā, kā to sauca studenti, tad pilnīgi mierīgi varēja atrast darbu reklāmas biznesā.
Un vēl — problemātika. Problemātika bija paredzēta vārdu cilvēkiem, tāpēc Džimijs izraudzījās tieši to. Studenti bija iesaukuši to par Grozies un Smaidi. Tāpat kā visam Martas Greiamas akadēmijā, tai bija utilitāri mērķi. Katram mūsu akadēmijas beidzējam ir praktiskas iemaņas, vēstīja moto, izvietots zem oriģinālā moto, kas latīņu valodā pauda: Ars longa, vita brevis.
Džimijam bija maz ilūziju. Viņš zināja, kādi ceļi viņam pavērsies, kad viņš pieliks punktu problemātikai, ieguvis savu smieklīgo grādu. Labākajā gadījumā viņš sacerēs reklāmas — rotās auksto, skarbo, skaitlisko reālo pasauli ar raitiem divdimensiju vārdu plūdiem. Atkarībā no tā, cik labas sekmes viņam būs problemātikas priekšmetos — praktiskajā loģikā, praktiskajā retorikā, medicīniskajā ētikā un terminoloģijā, praktiskajā semantikā, relatīvismā un modernizētajā raksturošanas nobīdē, salīdzinošajā kultūras psiholoģijā un pārējos —, viņš varēs izvēlēties starp labi apmaksātu reklāmas darbu kādā lielā Korpusā un nīku, slikti apmaksātu kādā apšaubāmā firmiņā. Nākotnes izredzes vidēja acu priekšā kā teikums; kā bezgalīgi garš teikums ar daudziem pilnīgi liekiem palīgteikumiem, — drīz šis jociņš kļuva viņam par paradumu Laimīgajās stundās vietējos bāros un krodziņos. Viņš nevarēja apgalvot, ka savu atlikušo dzīvi gaida ar prieku.
Tomēr viņš ierakās Martas Greiamas zinībās gluži kā tranšejā, ietupās tajās uz visu studiju laiku. Kopmītņu dzīvoklīti — divās šaurās istabiņās, ko šķīra vannas istaba, kuru bija apsēdušas zvīņenes, — viņš dzīvoja blakus pārliecinātai veģetārietei, vārdā Bernisa, kas savus šķipsnainos matus pakausī sasprauda ar koka sprādzi tukana formā un valkāja T kreklus ar uzrakstu Dieva dārznieki, kuri, pateicoties viņas nepatikai pret ķīmiskiem savienojumiem, piemēram, padušu dezodorantiem, smirdēja pat tad, kad bija nule izmazgāti.
Savu nosodošo attieksmi pret Džimija gaļēdāja ieradumiem Bernisa apliecināja tādējādi, ka nolaupīja viņam ādas sandales un sadedzināja tās maurā. Džimijs iebilda, ka sandales nemaz neesot bijušas no īstas ādas, bet Bernisa attrauca, ka tās esot par tādām izlikušās un tāpēc pelnījušas šādu likteni. Pēc tam kad Džimijs bija atvedis uz savu istabiņu dažas meitenes — tā nu nebija Bernisas darīšana, turklāt viņi uzvedās klusu, ja neņem vērā farmaceitiski rosinātu ķiķināšanu un gluži saprotamus vaidus, — viņa bija paudusi savus uzskatus par vienprātību seksa jautājumos, ugunskurā sadedzinādama visas Džimija apakšbikses.
Par ro viņš pasūdzējās Studentu dienestam un pēc pāris mēģinājumiem (Martas Greiamas akadēmijas Studentu dienests bija bēdīgi slavens ar saviem īgnajiem darbiniekiem — izbijušām TV seriālu zvaigznēm, kas nespēja piedot pasaulei savu kritienu no marginālas slavas virsotnēm) tika pārcelts uz atsevišķu istabiņu. (Vispirms manas sandales, pēc tam apakšveļa. Nākamais būšu es pats. Tā sieviete ir piromāne, vai, citiem vārdiem sakot, viņai ir smagas problēmas ar reālo pasauli. Jūs gribat redzēt konkrētus pierādījumus par apakšbikšu autodafē, ko viņa sarīkoja? Ieskatieties šajā aploksnītē! Vai gribat uzņemties atbildību, kad nākamreiz ieraudzīsiet mani urnā, kur būs tikai pelni un pāris zobu? Paklau, es galu galā esmu Students, bet jūs esat Dienests! Re, kur rakstīts, vēstules sākumā, redzat? To es pa elektronisko pastu nosūtīju prezidentam.)
(Patiesībā viņš, protams, tā neteica. Tik negudrs nebija. Viņš smaidīja, izturējās kā saprātīgs cilvēks, izpelnījās viņu līdzjūtību.)
Pēc ievākšanās jaunajā istabā kļuva mazliet labāk. Vismaz viņa sabiedrisko dzīvi nekas vairs neierobežoja. Viņš bija atklājis, ka izstaro kādu melanholijas paveidu, kas valdzina noteiktu sieviešu tipu — pa pusei mākslinieces, pa pusei prātnieces, kādu Martas Greiamas akadēmijā pietika atliku likām. Augstsirdīgas, gādīgas, ideālistiskas sievietes — tā Sniegavīrs par viņām domā tagad. Viņām pašām bija daža brūce, ko viņas centās sadziedēt. Sākumā Džimijs nekavējoties metās viņām palīgā un tika dēvēts par sirsnīgu, par ārkārtīgi galantu. Viņš izvilināja no šīm sievietēm stāstus par sāpēm, glaudās viņām klāt kā sildoša komprese. Taču drīz šis process pavērsās pretējā virzienā un Džimijs vairs nepārsēja brūces — tās tika pārsietas viņam. Parasti šīs sievietes pamazām ieraudzīja, cik viņš ir salauzts, un alka palīdzēt viņam iegūt pareizu skatu uz dzīvi un pieeju sava paša garīguma pozitīvajiem aspektiem. Viņas uzlūkoja Džimiju kā radošu projektu: izejviela bija Džimijs tagadējā drūmajā* stāvoklī, bet gala produkts bija laimīgs Džimijs.
Džimijs ļāva, lai viņas darbojas vien. Tas viņas priecēja, ļāva justies noderīgām. Tiešām aizkustinoši, kādiem upuriem viņas bija gatavas. Vai tas un tas darītu Džimiju laimīgu? Un šis? Nu, tad varbūt šis? Taču viņš allaž sargājās zaudēt kaut vai drusku no savas melanholijas. Ja viņš to zaudētu, tad sievietes gaidītu kādu atalgojumu vai vismaz rezultātu; pieprasītu nākamo soli un pēc tam solījumu. Bet kādēļ lai viņš būtu tik dumjš un atteiktos no sava pelēkā lietainas dienas valdzinājuma — no šīs krēslainās eksistences, no miglainā oreola, kas šīs sievietes pievilinājis?
"Es esmu bezcerīgs," viņš mēdza tām sacīt. "Esmu emocionāli akls." Turklāt viņš apgalvoja sievietēm, ka viņas ir skaistas un pavedinošas. Tā bija patiesība, viņš nemeloja un vienmēr teica to no sirds. Un vēl viņš sacīja, ka jebkurš lielāks ieguldījums viņa labklājībā tiktu izšķiests veltīgi, emocionālā ziņā viņš esot gatavā izgāztuve, tāpēc lai viņas priecājoties par to brīdi, ko izbauda šeit un tagad.
Agrāk vai vēlāk sievietes sāka sūdzēties, ka Džimija attieksme neesot pietiekami nopietna, kaut gan sākumā bija paziņojušas, ka viņam esot jākļūst bezrūpīgākam. Kad viņu enerģija beidzot apsīka un sākās raudāšana, Džimijs sacīja, ka viņas mīlot. Un pielūkoja, lai balss skan bezcerīgi: viņa mīlestība ir indes kapsula, garīgi toksiska, tā draud ievilkt viņas tajā drūmajā dzelmē, kur ieslodzīts viņš pats, un tas tāpēc, ka Džimijs viņas ļoti mīl un grib pasargāt no briesmām, proti, no savas postošās dzīves. Dažas redzēja tam cauri — Kļūsti taču pieaudzis, Džitnij! — tomēr kopumā tas iedarbojās spēcīgi.