Выбрать главу

Viņš vienmēr skuma, kad sievietes aizgāja pavisam. Viņam nepatika tas attiecību posms, kad viņas pārskaitās, viņu apbēdi­nāja jebkuras sievietes dusmas, taču ikreiz, kad viņas zaudēja savaldīšanos, Džimijs saprata, ka viss ir cauri. Viņam nepatika būt pamestajam, kaut gan notiekošo bija diriģējis viņš pats. Bet pavisam drīz parādījās nākamā sieviete ar intriģējošām vājībām. Tas bija vienkāršas pārpilnības laiks.

Tomēr viņš nemeloja, vismaz ne jau nemitīgi. Viņš tiešām mīlēja šīs sievietes — savā veidā. Viņš tiešām gribēja, lai viņas jūtas labāk. Ko tur var darīt, ja uzmanību viņš spēja fokusēt tik īsu brīdi.

"Tu, neģēli!" Sniegavīrs skaļi saka. Cik smalks vārds — neģēlis; viens no zelta vecvārdu fonda.

Protams, šīs sievietes zināja par viņa skandalozo māti. Sliktas valodas izplatās tālu un visur atrod dzirdīgas ausis. Sniegavīram kauns atcerēties, kā viņš izmantojis šo stāstu — te ar kādu mājienu, te ar īsu sastomīšanos. Un drīz sievietes viņu mierināja, un viņš veldzējās viņu līdzcietībā, peldējās tajā, iezieda to sev ādā. Vesels kūrorta piedzīvojums par sevi.

Tolaik māte jau bija ieguvusi mītiskas būtnes statusu un pacēlusies pāri cilvēciskajam, viņai bija tumši spārni, acis, kas liesmo kā pati Taisnība, un zobens. Ticis līdz tai vietai, kur māte nozog viņam skunnotu Killeru, Džimijs parasti pamanī­jās izspiest pāris asaru — nevis no sevis, bet no klausītājām.

Ko tu tad iesāki? (Acis platas, plauksta īsi pieskaras dclmam, līdzjūtīgs skatiens.)

Ak, nu… (Paraustīt plecus, novērsties, mainīt tematu.)

Tas nebija gluži tēlots.

Šī viņa drausmīgā, spārnotā māte neatstāja iespaidu vie­nīgi uz Oriksu. Tātad, Džimij, tava māte devās uz citurieni? Žēl gan. Varbūt viņai bija pamatoti iemesli. Vai par to tu esi iedomājies? Oriksa nejuta žēlumu ne pret viņu, ne pret sevi. Viņa nebija nejūtīga: gluži otrādi. Taču liedzās just to, ko Dži­mijs gribēja, lai viņa jūt. Vai tur bija tas āķis — ka Džimijs no viņas nekad nespēja saņemt to, ko pārējās bija sniegušas tik dāsni? Vai tas bija viņas noslēpums?

Aspergera universitāte

Krciks un Džimijs sazinājās pa c-pastu. Džimijs činkstēja par Martas Greiamas akadēmiju, cerēdams, ka šī činkstēšana izdodas uzjautrinoši, attiecinādams uz mācībspēkiem un stu­dentiem neparastus un noniecinošus īpašības vārdus. Viņš aprakstīja ēdienkarti, kas sastāv no pārstrādātiem botulisma baciļiem un salmonellām, uzskaitīja dažādos daudzkājainos radījumus, ko atradis savā istabā, vaidēja par to, cik slikta kva­litāte ir garastāvokļa mainīšanas vielām, kas tiek tirgotas drū­majā studentu iepirkšanās centrā, Pašaizsardzības dēļ viņš noklusēja savas seksuālās dzīves samezglojumus, dodams tikai minimālus mājienus, kā pašam šķita. (Varbūt tās meičas nemāk ne skaitīt līdz desmit, bet, paklau, kam zem deka vajadzīgi ci­pari? Ja jau viņām liekas, ka ir desmit, tad ir labi, haha, joks.)

Viņš nespēja nociesties, drusku nepalielījies, jo — pēc vi­sām līdzšinējām pazīmēm — šķita, ka šo pūliņu jomā viņš Kreiku pārspēj. VeselViedā Krciks vis nebija saucams par sek­suāli aktīvu. Meitenes no viņa baidījās. Tiesa, viņš bija saval­dzinājis pāris apsēstās, kuras ticēja, ka viņš prot staigāt pa ūdens virsu, sekoja viņam pa pēdām, sūtīja asarainus, dedzīgus e-pastus un draudēja viņa dēļ pārgriezt sev vēnas. Varbūt savu reizi Krciks pat bija ar viņām pārgulējis; tomēr īpaši necentās.

Viņš uzskatīja, ka iemīlēšanās gan maina ķermeņa ķīmiju un tā­pēc ir reāla, tomēr būtībā nav nekas vairāk kā hormonu iedvests māns. Turklāt tas bija pazemojoši, jo cilvēks nonāca neizde­vīgā stāvoklī, kamēr viņa mīlas objekts ieguva pārāk lielu varu. Kas attiecās uz seksu kā tādu, tad tas nebija ne īpaši izaicinošs, ne pārsteidzošs, — kopumā ārkārtīgi nepilnīgs veids, kā risināt starppaaudžu gēnu pārmantošanas problēmu.

Meitenes, ko ap sevi pulcēja Džimijs, bija uzskatījušas Kreiku par vairāk nekā baigu, un Džimijs bija juties pārāks, viņu aiz­stāvēdams. "Viņam nav ne vainas, viņš tikai ir no citas planē­tas," Džimijs parasti mēdza teikt.

Bet ko gan varēja zināt par Kreika tagadējiem apstākļiem? Par sevi Kreiks izpauda maz. Vai viņam bija kāds istabas biedrs, kāda draudzene? Viņš nekad nepieminēja ne vienu, ne otru, taču tas neko nenozīmēja. Savos e-pastos viņš aprakstīja augst­skolā pieejamās iekārtas, kas tiešām iedvesa bijību, — Aladina bagātību ala, pilna ar bioloģisko pētījumu ierīcēm, — un, jā, ko tad vēl? Kas Kreikam bija sakāms strupajās sākotnējās vēs­tīs no Votsona-Krika institūta? Sniegavīrs nespēj atcerēties.

Toties viņi spēlēja garas, izstieptas šaha partijas, pa diviem gājieniem dienā. Tagad Džimijam šahā veicās labāk; bija vieglāk bez Kreika klātbūtnes, kas kliedēja uzmanību, turklāt Kreikam bija paradums rībināt pa galdu ar pirkstiem un klusu dungot, it kā viņš redzētu trīsdesmit gājienu uz priekšu un pacietīgi gaidītu, kad Džimija prāts kā gauss bruņurupucis aizrāpos līdz nākamā torņa upurēšanai. Un tagad Džimijs starp gājieniem varēja uz­meklēt pagātnes lielmeistarus un slavenākās šaha partijas dažādās Tīmekļa programmās. Bet Kreiks, bez šaubām, darīja to pašu.

Pēc pieciem vai sešiem mēnešiem Kreiks kļuva mazliet vaļ­sirdīgāks. Viņš rakstīja, ka nu esot jāstrādā cītīgāk nekā VeselViedas vidusskolā,»jo konkurence esot krietni sīvāka. VotsonaKrika institūts studentu vidū esot iesaukts par Aspergera universitāti — par godu censonīgo autistu sindromam, jo pa sis augstskolas gaiteņiem staigājot, lēkājot un šļūkājot liels procents ģeniālu dīvaiņu. Ģenētiskā izpratnē viņi tiešām esot pa pusei autiski; ar vienvirziena tuneļredzes prātu, ar spilgtu sociālu nepiemērotību — tie vis neģērbjoties necik stilīgi! — un, par laimi visiem pārējiem, ar lielu iecietību pret mazliet ne­normālu uzvedību sabiedriskās vietās.

Tādu ir vairāk nekā VeselViedāī jautāja Džimijs.

Salīdzinot ar šejieni, VeselVieda bija plēbija, Kreiks atbil­dēja. Vieni vienīgi NT. NTi

Neirotipiskie.

Kas tie tādi?

Bez ģēnija gēna.

Tad tu esi neirotipiskais? Džimijs pajautāja nākamajā nedēļā, izmantojis šo laiku, lai padomātu un arī lai raizētos par to, vai pats ir neirotipiskais un, ja tā, tad vai tas tagad ir slikti — Kreika interpretācijā. Un nojauta, ka viņš tāds ir un ka tas ir slikti.

Taču uz šo jautājumu Kreiks neatbildēja. Tā viņš rīkojās vienmēr: ja kādam jautājumam nevēlējās pieskarties, tad izli­kās, ka tas nemaz nav uzdots.

Tev derētu atbraukt un apskatīt šo iestādījumu, viņš rak­stīja Džimijani otrajā studiju gadā, oktobra nogalē. Tas tev būs mūža piedzīvojums. Es tēlošu, ka tu esi mans garlaicīgi nor­mālais brālēns. Atbrauc Pateicības dienas nedēļā.

Alternatīva Džimijam bija tītara cepetis kopā ar abiem vecajiem tītariem, joks, baha, rakstīja Džimijs, un to nu viņam negriboties; tāpēc viņš ar prieku pieņemot ielūgumu. Sev viņš iegalvoja, ka ir īsts draugs un izdara Kreikam pakalpojumu, jo pie kā tad vientuļais Kreiks lai brīvdienās brauc — pie sava gar­laicīgā, vecā, australopitekam līdzīgā nc-gluži-tēvoča Pīta? Taču reizē viņš juta, ka ir noilgojies pēc Kreika. Tagad nebija redzējis viņu jau vairāk par gadu. Interesanti, vai Kreiks būs mainījies?