Pirms brīvdienām Džimijam bija jāpabeidz pāris studiju darbi. Protams, viņš būtu varējis nopirkt tos Tīmeklī — Martas Greiamas akadēmija bija bēdīgi slavena ar vājo pārbaudes sistēmu, un plaģiātisms tur zēla un plauka —, tomēr šai ziņā viņām bija stingra nostāja. Lai cik ekscentriski tas liktos, viņš bija apņēmies rakstīt savus studiju darbus pats; šī iezīme ļoti patika Martas Greiamas tipa sievietēm. Viņām gāja pie sirds oriģinalitāte, gatavība riskēt un intelektuāla stingrība.
Šī paša iemesla dēļ Džimijs bija pasācis pavadīt veselas stundas mazpazīstamākos bibliotēkas kaktos, dzīdams pēdas mistiskām zināšanām. Labākas bibliotēkas naudīgākās iestādēs sen bija sadedzinājušas savas grāmatas un glabāja visu CD-ROM formātā, bet Martas Greiamas akadēmija šajā ziņā, tāpat kā ikvienā citā, bija palikusi laikam iepakaļ. Uzlicis konusveidīgu gaisa filtrēšanas masku, lai sargātos no pelējuma, Džimijs ganījās starp trunošu papīru pilniem plauktiem, uz labu laimi tajos ieskatīdamies.
Pa daļai viņu skubināja spītība; pat aizvainojums. Sistēma bija ierindojusi viņu starp atraidītajiem, un tas, ko viņš studēja, tika uzskatīts — lēmumu pieņemšanas līmeņos, reālās varas līmeņos — par arhaisku laika šķiešanu. Nu, labi, tad viņš dzīs pēdas liekajam kā mērķim pašam par sevi. Viņš par to cīnīsies, būs tā aizstāvis un glabātājs. Kurš bija teicis, ka visa māksla neder pilnīgi nekam? Džimijs to neatcerējās, bet — lai slavēts šis nezināmais! Jo vecāka bija kāda grāmata, jo dedzīgāk Džimijs to pievienoja savai iekšējai kolekcijai.
Viņš sastādīja arī senu vārdu sarakstus — tie bija precīzi un suģestējoši vārdi, kuriem vairs nebija jēgpilna lietojuma mūsdienu pasaulē — jeb mūdzienu pasaulē, kā Džimijs reizumis tīši kļūdījās, rakstīdams šo vārdu savos studiju darbos. (Drukas kļūda, malā pierakstīja mācībspēki, apliecinot modrību.) Viņš ielāgoja šos mūžsenos vārdus, neveikli iebārstīja tos sarunās: rēdnieks, magnetīts, trūvīgs, granīteiets. Viņā bija pamodies savāds maigums pret šādiem vārdiem, it kā tie būtu mežā pamesti bērni un viņa pienākums būtu tos glābt.
Vienam no viņa studiju darbiem — praktiskās retorikas kursā — nosaukums bija Pašpalīdzības grāmatas 20. gadsimtā: cerību un baiļu ekspluatācija, un tas kalpoja par lielisku asprātību krājumu, ko laist darbā studentu krogos. Viņš citēja fragmentus no dažādām grāmatām — Uzlabo savu paštēlu; Divpadsmit soļu plāns eitanāzijai; Kā iemantot draugus un ietekmēt cilvēkus; Stingri vēdera muskuļi piecās nedēļās; Tu vari iegūt to visu; Kā uzņemt viesus, ja nav kalpones; Bēdu pārvarēšana iesācējiem —, un draugu loks smējās pilnā kaklā.
Nu ap viņu atkal bija draugu loks; šo prieku viņš bija atklājis no jauna. Ak, Džimij, tagad kaut ko no Kosmētiskās ķirurģijas ikvienam! Tagad — Uzrunā bērnu sevī! Tagad — Absolūto sievišķību! Tagad — Audzēsim nutrijas priekam un peļņai! Tagad — Derīgus padomus flirtam un seksam! Un Džimijs, allaž gatavs izklaidēt, paklausīja. Lāgiem viņš izdomāja neeksistējošas grāmatas — Kā ārstēt divertikulītu ar dziesmām un lūgšanām bija viens no viņa labākajiem izgudrojumiem —, un neviens pat nepamanīja blēdību.
Vēlāk viņš bija izmantojis šī darba tematu diplomdarbam. Un saņēmis teicamu vērtējumu.
Starp Martas Greiamas akadēmiju un Votsona-Krika institūtu bija šautrvilcienu satiksme, pārsēsties vajadzēja tikai vienu reizi. Lielu daļu no trīs stundas ilgā ceļojuma Džimijs skatījās pa logu uz plēbijām, kurām brauca cauri. Noplukušu māju rindas; daudzdzīvokļu nami ar mazītiņiem balkoniņiem, uz margām izžauta veļa; fabrikas ar kūpošiem dūmeņiem; grantsbedres. Milzīga atkritumu kaudze līdzās kaut kam tādam, kas droši vien bija lieljaudas krāsns atkritumu dedzināšanai. Tirdzniecības centrs, tāds pats kā VeselViedā, tikai šeit autostāvvietās novietotas mašīnas, nevis elektriski golfkarti. Izklaides kvartāls ar bāriem, striptīza krogiem un kinoteātriem, kas izskatījās kā arheoloģiski relikti. Džimijs pamanīja dažus treileru parkus un sāka prātot, kāda gan tajos ir dzīve: jau no domas vien mazliet sarciba galva — tā, kā, viņaprāt, varētu sareibt no tuksneša vai jūras. Plēbijās viss šķita tik nenorobežots, porains, caurlaidīgs, atvērts. Tik stipri pakļauts pārmaiņām.
Vispārpieņemta Teritoriju gudrība pauda, ka plēbijās nenotiek nekas ievērības cienīgs, tikai pirkšana un pārdošana: nekādas gara dzīves. Pirkšana un pārdošana, kā ari plaša noziedzīga darbība; taču Džimijam plēbija šķita noslēpumaina un satraucoša — tur, aiz drošības barjerām. Un arī bīstama. Viņš tur neprastu rīkoties, nezinātu, kā jāuzvedas. Nemācētu pat piecirst meitenēm. Tās viens un divi sajauktu viņam galvu un izsistu viņu no sliedēm. Un smietos. Viņš nebūtu nekas cits kā viela ņirgām.
Drošības pasākumi pie Votsona-Krika ieejas tika veikti ļoti rūpīgi — atšķirībā no tā paviršā teātra, kas tika spēlēts Martas Greiamas akadēmijā; laikam jau aiz bailēm, ka iekšā var ielavīties kāds fanātiķis un uzspert gaisā šīs paaudzes spožākos prātus, tādējādi dodot kaut kam iznīcinošu triecienu. Pie vārtiem rosījās dučiem KopDroKorpusa vīru ar vīruspistolēm un gumijas nūjām; viņiem bija Votsona-Krika institūta zīmotncs, tomēr, visviens, bija redzams, kas viņi ir īstenībā. Viņi noņēma Džimija varavīksnenes nospiedumu un izlaida to caur sistēmu, un pēc tam divi nīgri svarcēlāji aizveda viņu maliņā, lai izvaicātu. Viņš uzreiz saprata, kāpēc.
"Vai pēdējā laikā esi ticies ar savu aizbēgušo māti?"
"Nē," viņš godīgi atbildēja.
"Esi saņēmis no viņas kādu ziņu? Viņa ir zvanījusi, atsūtījusi pastkarti?" Tātad Džimija pasts joprojām tika kontrolēts. Visas pastkartes droši vien saglabātas viņu datoros — tāpat kā Džimija pašreizējā atrašanās vieta, tieši tāpēc jau neviens nejautāja, no kurienes viņš atbraucis.
Viņš atkal atbildēja noliedzoši. Viņš bija pieslēgts pie nervu impulsu monitora, tāpēc pratinātāji zināja, ka viņš nemelo; un acīmredzot zināja arī, ka jautājums sagādājis viņam ciešanas. Džimijam niezēja mēle pateikt: Un, ja arī būtu, tad es tev, mērkaķi, to neteiktu, — taču viņš bija pietiekami pieaudzis, lai saprastu, ka ar to nekas nebūs līdzēts un ka viņš ar nākamo šautrvilcienu tiks nosūtīts atpakaļ uz Martas Greiamas akadēmiju — vai vēl ļaunāk.
"Vai tu zini, ar ko viņa nodarbojas? Ar ko satiekas?"
Džimijs to nezināja, toties juta, ka vaicātājiem pašiem, iespējams, ir kāda nojausma. Ber viņi nepieminēja Priekafijas demonstrāciju Mērilendā, tāpēc varbūt tomēr bija informēti sliktāk, nekā viņš baidījies.
"Kādēļ tu esi šeit, dēls?" Nu viņiem bija kļuvis garlaicīgi. Svarīgā daļa bija galā.
"Esmu atbraucis ciemos pie veca drauga uz Pateicības dienas nedēļu," Džimijs atbildēja. "Mēs draudzējamies kopš VeselViedas vidusskolas laikiem. Viņš šeit studē. Es esmu ielūgts." Viņš nosauca vārdu un apmeklētāja sankcijas numuru, ko bija pateicis Kreiks.
"Kas tas par studentu? Ko viņš mācās?"
Gēnu transformāciju, Džimijs atbildēja.
Viņi sameklēja dosjē, nopietni izpētīja to, likās, tas atstāj diezgan spēcīgu iespaidu. Tad viņi piezvanīja pa mobilo, it kā nebūtu gluži noticējuši Džimijam. Viņu izturēšanās pauda: kādēļ lai vergs apciemotu dižciltīgo? Tomēr beigu beigās viņš tika ielaists iekšā, un tur, atbalstījies pret vārtu barjeru, jau stāvēja Kreiks savās tumšajās bezvārda drēbēs, izskatījās vecāks, kalsnāks un arī gudrāks nekā jebkad agrāk un smaidīja.