"Sveiks, korķariekst!" Kreiks sacīja, un Džimiju gluži kā spējš izsalkums pārņēma nostalģijas vilnis. Viņš tik ļoti priecājās, ieraugot Kreiku, ka gandrīz sāka raudāt.
Vilkuņi
Salīdzinājumā ar Martas Greiamas akadēmiju VotsonaKrika institūts bija pils. Pie ieejas pacēlās bronzēts institūta talismans — zirza/kaneklis, viens no pirmajiem veiksmīgajiem hibrīdiem, īstenots Monreālā gadsimtu mijā, kazas un zirnekļa krustojums, kura piens saturēja ārkārtīgi elastīgas zirnekļa zīda šķiedras. Tagad tās visvairāk izmantoja, lai ražotu necauršaujamas vestes. KopDroKorpuss tās vērtēja ļoti augstu.
Plašā teritorija aiz drošības mūra bija skaisti iekārtota: Kreiks paskaidroja, ka tas esot VizMozaīkas fakultātes studentu darbs. Botāniskās transformācijas fakultātes (Dekoratīvās nodaļas) studenti bija radījuši veselu virkni tropisku hibrīdu, kas spēja izturēt gan sausumu, gan plūdus; ziedi vai lapas tiem bija spilgtos toņos — hroma dzeltenas, spilgti, ugunīgi sarkanas, fosforescējoši zilas un neona violetas. Celiņi — atšķirībā no apdrupušajām cementa taciņām Martas Greiamas akadēmijā — bija līdzeni un plati. Studenti un mācībspēki naski braukāja pa tiem elektriskajos golfkartos.
Šur tur pacēlās augstas mākslīgās klintis, darinātas no kombinētas javas, ko veidoja pārstrādātas plastmasas pudeles un augu materiāls no gigantiskiem kaktusiem un dažādiem litopiem — dzīvo akmeņu dzimtas pārstāvjiem no Mesembryantbemaceae klases. Kreiks teica, ka tas esot patentēts process, sākotnēji i/strādāts Votsona-Krika institūtā, un tagad ar to tiekot pelnīta smuka naudiņa. Mākslīgās klintis izskatījās kā īstas, bet svēra mazāk; piedevām mitruma periodos tās absorbēja ūdeni un izdalīja to sausuma periodos, darbodamās kā dabīgi maura laistītāji. Izstrādājuma nosaukums bija Maurklintis. Tomēr stipru lietusgāžu laikā no tām vajadzēja vairīties, jo bija gadījies, ka tās eksplodē.
Tomēr trūkumi tagad lielākoties esot novērsti, Kreiks sacīja, un ik mēnesi parādoties jauni klinšu veidi. Studentu komanda pašlaik gatavojoties izveidot tā dēvēto Mozus modeli, kas nodrošinātu pietiekamus svaiga ūdens krājumus krīzes gadījumam. Esot ieteikts reklāmas sauklis: Šķil ūdeni no klints!
"Kā tas darbojas?" Džimijs jautāja, cenzdamies neizklausīties pārāk pārsteigts.
"Neprasi man," Kreiks atbildēja. "Es jau nestudēju neoģeoloģiju."
"Un tie tauriņi — tie ir jauni?" Džimijs pēc brīža ievaicājās. Tiem, uz kuriem viņš patlaban skatījās, spārni bija lieli kā pankūkas, šokējoši sārti, un visi tauriņi bija nolaidušies uz viena no violetajiem krūmiem.
"Tu gribi teikt — vai tie bija sastopami dabā vai ir cilvēka roku radīti? Citiem vārdiem sakot — vai tie ir īsti vai mākslīgi?"
"Mhm," Džimijs apstiprināja. Viņš nevēlējās ielaisties ar Kreiku sarunā pa tematu Kas ir īsts.
"Tu taču zini, ka cilvēki mēdz krāsot matus vai ielikt jaunus zobus? Ka sievietēm mēdz palielināt krūtis?"
"Jā, un tad?"
"Pēc tam tas viss izskatās kā īsts. Pats process vairs nav svarīgs."
"Ko niekus, mākslīgas krūtis jau gan var atšķirt no īstajām," iebilda Džimijs, uzskatīdams, ka tur nu šo to saprot.
"Ja var pateikt, ka tās ir mākslīgas," Kreiks sacīja, "tad darbs ir padarīts slikti. Šie tauriņi lido, pārojas, dej olas, no kurām izšķiļas kāpuri."
"Mhm," Džimijs noteica atkal.
Kreikam nebija istabas biedra. Viņam bija dzīvoklis, ieturēts koksnes toņos, ar automātiskām žalūzijām un gaisa kondicionētāju, kas tiešām darbojās. Dzīvoklī ietilpa liela guļamistaba, vannas istaba un duša ar tvaika funkciju, dzīvojamā istaba, kas reizē kalpoja par ēdamistabu, ar izvelkamu dīvānu — tur Džimijs nakšņošot, piezīmēja Kreiks, — un darbistaba ar iebūvētu akustisko sistēmu un pilnu datorkomplektu. Regulāri ieradās apkopēja, kura savāca mazgāšanai netīro veļu. (Džimiju šī vēsts nomāca, jo akadēmijā viņam savu veļu vajadzēja mazgāt pašam, izmantojot dārdošās, sēcošās veļasmašīnas un žāvētājus, kur drēbes mēdza arī apsvilt. Mašīnās tika mesti plastmasas žetoni, jo agrāk, kad tika lietotas monētas, mašīnas bieži tika uzlauztas un aplaupītas.)
Kreikam bija arī patīkama virtuvīte. "Mikroviļņu krāsni es darbinu reti," viņš teica. "Kādreiz uzsildu kādu uzkodu. Lielākoties mēs ejam uz ēdnīcām. Katrai fakultātei ir sava."
"Un kāds ir ēdiens?" Džimijs jautāja. Viņš arvien vairāk jutās kā troglodīts. Kā tāds, kas dzīvo alā, kaujas ar utīm un grauž kaulu, ja ir pie tāda ticis.
"Ēdiens kā ēdiens," Kreiks vienaldzīgi attrauca.
Pirmajā dienā viņi aplūkoja dažus no Votsona-Krika institūta brīnumiem. Kreiku interesēja viss — visi projekti, kas patlaban tika īstenoti. Viņš nemitīgi teica: "Sveiciens no nākotnes!" — kas pēc trešās reizes sāka kaitināt.
Vispirms viņi devās uz Dekoratīvās botānikas fakultāti, kur pieci pēdējā kursa studenti strādāja pie Gudrajām tapetēm, kam bija paredzēts mainīt istabas sienu krāsu saskaņā ar
iemītnieka garastāvokli. Džimijam tika paskaidrots, ka šajās tapetēs ietilpstot modificētas aļģes, kas jutīgas pret kiriliānenerģiju, ka arī aļģu barības vielu apakšslānis, tomēr vēl esot nepieciešams novērst dažus trūkumus. Mitrā laikā tapetes nesaglabājoties ilgi, ļo iztērējot visas barības vielas un pēc tam kļūstot pelēkas; turklāt tās neatšķirot kvēlu iekāri no slepkavīga niknuma un varot piešķirt istabas sienām erotiski sārtu krāsu, kad patiesībā vajadzīga drūma, zaļgani sarkana, kā pārplīsuši kapilāri.
Studentu komanda izstrādāja arī vannas istabas dvieļus, kam piemistu tādas pašas īpatnības, bet vēl nebija atrisinājusi problēmu, ko radīja jūras augu specifika: aļģes samirkstot uzbrieda un sāka augt, un eksperimenta dalībnieki pagaidām nebija sajūsmināti, redzot, ka dvieļi, kuros viņi slaucījušies iepriekšējā vakarā, uzpūšas kā taisnstūrainas pastilas un sāk rāpot pa vannas istabas grīdu.
"Sveiciens no nākotnes," noteica Kreiks.
Pēc tam viņi devās uz NeoAgronomijas fakultāti. Studenti bija iesaukuši to par AgroStilu. Pirms ieiešanas mācību telpās bija jāuzvelk bioskafandrs, jānomazgā rokas un jāuzliek filtrējoša maska, jo tas, ko Džimijs un Kreiks gāja aplūkot, vēl nebija pārbaudīts uz bioformām, vismaz ne pilnīgi. Pa gaiteņiem viņus veda kāda sieviete, kam smiekli bija kā Dzenim Vudijam.
"Sis nu ir pats jaunākais," Kreiks sacīja.
Viņi skatījās uz lielu, bumbai līdzīgu priekšmetu, kas šķita klāts ar punktainu, bālgani dzeltenu ādu. No tā rēgojās divdesmit resnas, gaļīgas caurules, un katras caurules galā auga vēl viena bumba.
"Kas tas, ellē, ir?" Džimijs iesaucās.
"Tās ir vistas," Kreiks atbildēja. "Vistu daļas. Seit — tikai krūtiņas. Ir arī tādas, kas specializētas uz stilbiņiem, pa divpadsmit katrai."
"Bet galvu taču nav!" Džimijs iebilda. Viņš gan aptvēra ideju — galu galā bija audzis kopā ar sus multiorganifer—, tomēr šis nu bija par daudz. Viņa bērnībā cūkaniem vismaz bija arī galvas.
"Galva ir tā tur, vidū," sieviete paskaidroja. "Augšpusē atveras mute, un tajā tiek iebērta barība. Acu, knābja un tamlīdzīgu daļu nav, tās nav vajadzīgas."
"Tas ir šausmīgi!" Džimijs noteica. Šis jau bija īsts murgs. Kā dzīvnieku proteīna bumbulis.
"Iztēlojies jūras anemones uzbūvi," Kreiks sacīja. "Tas palīdzēs."
"Bet ko tā domā?" Džimijs jautāja.