Sieviete izgrūda savu jocīgo dzeņa smiekliņu un paskaidroja, ka esot likvidētas visas smadzeņu funkcijas, kuras nav saistītas ar gremošanu, asimilēšanu un augšanu.
"Tā ir tāda kā vistveidīga nematode," Kreiks teica.
"Papildu augšanas hormoni ir lieki," skaidroja sieviete, "jo lielais augšanas ātrums jau ir ieprogrammēts. Vistu krūtiņas mēs iegūstam divu nedēļu laikā — par trim nedēļām ātrāk, nekā pagaidām izdevies visefektīvākajās vistu audzēšanas fermās ar tumšām telpām un lielu izvietojuma blīvumu. Un dzīvnieku labklājības aizstāvji nevarēs iebilst ne vārda, jo šis te nejūt nekādas sāpes."
"Tie nu iesitīs baigo piķi," Kreiks teica, kad viņi bija izgājuši ārā. Votsona-Krika studenti saņēma pusi no autorhonorāra par visu, ko institūtā bija izgudrojuši. Kreiks sacīja, ka tas esot milzīgs stimuls. "Šito izstrādājumu viņi taisās nosaukt par Vistas Kumosiņiem."
"Vai tie jau ir pārdošanā?" Džimijs izdvesa. Viņš nespēja iedomāties, ka varētu ēst Vistas Kumosiņus. Tas būtu tas pats, kas ēst lielas kārpas. Bet, tāpat kā gadījumā ar krūšu implantiem — ar kvalitatīviem implantiem —, viņš varbūt nemaz nepamanītu atšķirību.
"Izplatīšanas atļauja jau ir saņemta," Kreiks atbildēja. "Investori stāv garā rindā. Un nositīs cenas visiem citiem."
Džimiju sāka kaitināt veids, kā Kreiks ar viņu iepazīstināja — "Tas ir Džimijs, neirotipiskais" —, tomēr viņš bija pietiekami gudrs, lai to neizrādītu. Taču sajūta bija tāda, it kā viņš tiktu apsaukāts par Kromaņonas cilvēku vai ko tamlīdzīgu. Drīz viņi varbūt ietupinās Džimiju būrī, baros ar banāniem un bakstīs ar elektrošoka nūjām.
Un diez cik labi viņam nepatika arī Votsona-Krika institūta sievietes, kas te bija pieejamas. Varbūt tās pat nebija pieejamas: likās, tām prātā ir pavisam kas cits. Pāris reižu pamēģinājis flirtēt, Džimijs izpelnījās pārsteiguma pilnus skatienus — un šis pārsteigums nemaz nebija priecīgs. It kā viņš būtu atstājis peļķīti uz paklāja.
Ņemot vērā šo sieviešu nevīžību un nevērīgo attieksmi pret personisko higiēnu un greznošanos, viņām būtu vajadzējis ģībt, sastopoties ar tādiem uzmanības apliecinājumiem. Rūtaini svārki bija viņu parastais apģērbs, frizūras nebija viņu stiprā puse: daudzas izskatījās tā, it kā būtu ļoti tuvu saskārušās ar virtuves šķērēm. Visas kopā atgādināja Džimijam piromānisko veģetārieti, Dieva dārznieci Bernisu. Martas Greiamas akadēmijā Bernisas modelis bija izņēmums; tur meitenes centās radīt iespaidu, ka ir, reiz ir bijušas vai visnotaļ var kļūt par dejotājām, aktrisēm, dziedātājām, izpildītājmāksliniecēm, konceptuālām fotogrāfēm vai kāda cita veida māksliniecēm. Slaidas un lokanas viņas gribēja būt, stils bija viņu spēle, visviens, vai viņas to spēlēja labi vai slikti. Toties šeit Bernisas āriene bija norma; tiesa, T kreklu ar reliģiskiem motīviem bija maz. Biežāk gadījās krekli ar sarežģītiem matemātiskiem vienādojumiem, kuri lika iespurgties tiem, kas spēja šos vienādojumus atšifrēt.
"Kas uz tā krekliņa rakstīts?" Džimijs jautāja, jau nez kuro reizi piedzīvojis vienu un to pašu — ka citi smejas locīdamies, kamēr viņš stāv kā tāds muļķis, kam tikko iztīrītas kabatas.
"Tā meitene ir fiziķe," Kreiks teica, it kā tas visu izskaidrotu.
"Nu, un?"
"Nu, un uz viņas krekla ir teksts par vienpadsmito dimensiju."
"Kas tur smieklīgs?"
"Tas ir sarežģīti," Kreiks sacīja.
"Un tomēr."
"Lai saprastu, tev ir jābūt zināšanām par šīm dimensijām un par to, kā tās visas iekārtojušās tajās dimensijās, ko mēs pazīstam."
"Un?"
"Apmēram tā: es varu aizvest tevi prom no šīs pasaules, taču turpceļš ir tikai dažas nanosekundes ilgs, bet mūsu telpas ietvaros neeksistē veids, kā šīs nanosekundes izmērīt."
"Un tas viss izteikts tikai ar simboliem un cipariem?"
"Ne tik daudzvārdīgi." "Ak tā."
"Es jau neteicu, ka tas ir smieklīgi," Kreiks piezīmēja. "Tic ir fiziķi. Smieklīgi tas liekas tikai viņiem. Bet tu pats gribēji zināt."
"Tātad tas ir apmēram tā, ka viņa saka, šiem abiem varētu sanākt, ja tikai šim būtu pareizais daikts, bet tāda šim nav?" Džimijs sacīja, steigšus palauzījis galvu.
"Džimij, tu esi ģēnijs!" noteica Kreiks.
"Šī ir BioAizsardzības fakultāte," Kreiks paziņoja. "Pēdējā pietura, apsolu." Viņš redzēja, ka Džimijs sāk nogurt. Patiesībā tas viss modināja pārāk daudz atmiņu. Laboratorijas, īpatnējās bioformas, sociāli spastiskie zinātnieki — tas viss pārlieku atgādināja viņa agrāko dzīvi, bērnības dzīvi. Un tur nu viņš gribēja atgriezties vismazāk. Tad jau labāka bija pat Martas Greiamas akadēmija.
Viņi stāvēja pie būru rindas. Katrā būrī bija suns. Suņi bija dažādu sugu un dažāda lieluma, bet visi skatījās uz Džimiju ar mīlestības pilnām acīm, visi luncināja asti.
"Suņu patversme," Džimijs noteica.
"Ne gluži," Krciks sacīja. "Neej aiz nožogojuma, nebāz iekšā roku!"
"Tie izskatās tīri draudzīgi," Džimijs iebilda. Pamodās senās ilgas pēc mājdzīvnieka. "Vai tic domāti pārdošanai?"
"Tie nav suņi, tikai izskatās pēc suņiem. Tie ir vilkuņi — programmēti tā, lai maldinātu. Pasniedzies tos noglaudīt, un tie nokodīs tev roku. Tajos ir liels pitbulterjera komponents."
"Kam tad vajadzīgs tāds suns?" jautāja Džimijs, soli atkāpdamies. "Kas tādu gribēs?"
"Tie vajadzīgi KopDroKorpusam," Krciks paskaidroja. "Tas ir līgumdarbs. Lieliski sponsorēts. Tos ielaidīs aizsarggrāvjos vai tamlīdzīgi."
"Aizsarggrāvjos?"
"Jā. Tic ir labāki par signalizācijas sistēmu — tos nav iespējams izslēgt. Un arī iedraudzēties ar tiem nevar — ne tā kā ar īstiem suņiem."
"Un ja nu tiek sprūk ārā? Satrakojas? Sāk vairoties, un populāciju vairs nav iespējams kontrolēt — tā, kā notika ar tiem lielajiem, zaļajiem trušiem?"
"Tā būtu problēma," Krciks atzina. "Taču ārā viņi nespruks. Dabai jāpaliek zooloģiskajos dārzos tāpat kā Dievam baznīcās."
"Ko tas nozīmē?" Džimijs jautāja. Viņš klausījās diezgan neuzmanīgi, jo patlaban bažījās par Vistas Kumosiņiem un vilkuņiem. Kāpēc rodas sajūta, ka ir pāršauts pār strīpu, pārkāpta kāda robeža? Cik daudz ir par daudz, cik tālu ir par tālu?
"Siem mūriem un restēm ir noteikta jēga," Krciks paskaidroja. "Tic vajadzīgi nevis, lai noturētu mūs ārā, bet gan, lai noturētu tos iekšā. Cilvēcei barjeras vajadzīgas abos gadījumos."
"Noturētu… tos?" "Dabu un Dievu."
"Man likās — tu netici Dievam," Džimijs teica. "Es neticu arī dabai," Kreiks sacīja. "Vismaz ne Dabai ar lielo burtu."
Hipotēzes
"Paklau, vai tev ir draudzene?" Džimijs ieminējās ceturtajā dienā. Šo jautājumu viņš bija taupījis īstajam brīdim. "Te taču pietiek skuķu, no kuriem izvēlēties." To viņš bija domājis ironiski. Viņš nespēja iztēloties sevi kopā ar to meiču, kas smejas kā Dzenis Vudijs, vai ar tām, kam visa krūteža aprakstīta ar cipariem, tomēr tikpat labi nespēja iztēloties ar viņām arī Kreiku. Kreiks tam bija par smalku.
"Kā tāda? Nē," Kreiks īsi attrauca.
"Ko nozīmē — kā tāda? Meitene tev ir, bet viņa nav cilvēciska būtne?"
"Pāru veidošana šajā stadijā netiek veicināta," Kreiks atbildēja, kā citēdams kādu rokasgrāmatu. "Mums visa uzmanība jāveltī darbam."
"Tas nāk par sliktu veselībai," Džimijs piezīmēja. "TeV derētu par to parūpēties."
"Tev viegli runāt. Tu esi sienāzis, bet es esmu skudra. Es nedrīkstu šķiest laiku neproduktīviem, nejaušiem pētījumiem."