Pirmo reizi abu mūžā Džimijam prātā ienāca doma — vai tas varēja būt? — ka Kreiks, iespējams, viņu apskauž. Bet varbūt Kreiks bija tikai uzpūtīgs karjerists; varbūt Votsona-Krika institūts viņu slikti ietekmēja. Paklau, kādā smadzeņu supertriatlonā tu īsti piedalies? Džimijam gribējās noprasīt. Būsi tik laipns un izstāstīsi? "Es to nesauktu par laika šķiešanu," viņš sacīja, mēģinādams kliedēt Krcika saspringumu, "ja vien izpriecu nesanāk par daudz."
"Ja jau tiešām ir tāda vajadzība, tad tamlīdzīgas lietas organizē Studentu dienests," Krciks visai dzedri atteica. "Cenu atskaita no stipendijas, tāpat kā samaksu par istabu un iztiku. Strādnieces nāk no plēbijām, ir apmācītas profesionāles. Un, dabīgi, viņām ir veikta veselības pārbaude."
"Studentu dienests? Tu sapņo, vai? Ko tas dienests organizē?"
"Tas ir saprātīgi," Kreiks sacīja. "Šāda sistēma neļauj enerģijai noplūst neproduktīvos kanālos un reizē palīdz izvairīties no fiziska savārguma. Tas pats, protams, tiek piedāvāts arī studentēm. Var izvēlēties jebkuru ādas krāsu, jebkuru vecumu — nu, gandrīz. Jebkuru ķermeņa tipu. Viņi piegādā visu. Arī gejiem un visādiem fetišistiem."
Sākumā Džimijs nosprieda, ka Kreiks joko, taču viņš nejokoja. Džimijam kārojās pajautāt, ko izmēģinājis Kreiks pats, — teiksim, kādu, kam amputētas rokas un kājas? liet pēkšņi šāds jautājums šķita netaktisks. Turklāt to varētu noturēt par zobošanos.
Ēdiens Kreika fakultātes ēdnīcā bija fantastisks — īstas garneles, nevis KreveSoja, ko deva Martas Greiamas akadēmijā, un īsta vista, kā nojauta Džimijs, tomēr vairīdamies to ņemt, jo nespēja aizmirst redzētos Vistas Kumosiņus; un kaut kas ļoti līdzīgs īstam sieram, kaut gan Kreiks teica, ka tas esot darināts no kāda dārzeņa — jaunas cukini šķirnes, kura pašlaik tiekot izmēģināta.
Saldajos ēdienos bija daudz šokolādes, īstas šokolādes. Kafijā bija daudz kafijas. Nekādu dedzinātas labības produktu, nekāda melases piejaukuma. Tā bija Priekafija, bet kas par to? Un īsts alus. Alus nu pavisam noteikti bija īsts.
Tā tik tiešām bija ārkārtīgi patīkama pārmaiņa pēc Marius Greiamas akadēmijas, lai gan Kreika studiju biedri sliecās aizmirst galda piederumus, ēda ar pirkstiem un slaucīja muti piedurknē. Džimijs nebija klīrīgs, tomēr tas nu gandrīz bija saucams par prastību. Turklāt viņi nemitīgi runāja, visviens, vai kāds klausījās vai ne, un vienmēr tikai par idejām, pie kurām patlaban strādāja. Atklājuši, ka Džimijs nestrādā ne pie kādas telpas — un pat mācās iestādē, kuru viņi nepārprotami uzskata par pīļu dīķi, — studenti zaudēja jebkuru interesi par viņu. Savas fakultātes studentus viņi sauca par konspecifiskajiem, bet visus pārējos — par nespecifiskajiem. Tas bija pastāvīgs jociņš.
Tāpēc Džimijam nebija ne mazākās vēlēšanās vakarā kaut kur iziet. Viņš pietiekami labi jutās Kreika dzīvoklī, ļaudams, lai Krciks uzvar viņu šahā vai Trīsdimensiju Veiko, vai mēģinādams atšifrēt, kas rakstīts uz Kreika ledusskapja magnētiņiem — tiem, uz kuriem nebija ciparu un simbolu. VotsonaKrika institūtā valdīja ledusskapja magnētiņu kultūra: visi tos pirka, mainīja, darināja paši.
Nav smadzeņu, nav sāpju (uz zaļas smadzeņu hologrammas fona).
Silikona sirdsapziņa.
es klīstu no Telpas uz Telpu.
Gribi pavizināties ar gaļas mašīnu?
Tērē savu laiku, neaiztiec manējo.
Mazais zirza/kanekli, kas laidis tevi pasaulē?
Dzīve eksperimentē kā rotaļīgs skunnots.
Mans spams — mana pils.
Galvenais ir pilnībā izpētīt Cilvēci.
Reizēm viņi skatījās TV vai Tīmekļa saitus — kā vecos laikos. Ziņas Pa Pliko, īssavienojumu, Alibūbū un tamlīdzīgu ērtu barību acīm. Mikroviļņu krāsnī cepa popkornu, uzsmēķēja uzlaboto zālīti, ko vienā no siltumnīcām audzēja Botāniskās transformācijas studenti; pēc tam Džimijs likās gulēt uz dīvāna. Tagad, kad viņš bija pieradis pie sava statusa šajā smadzeņu audzētavā — un šis statuss bija līdzvērtīgs istabauga statusam —, vairs nebija nemaz tik slikti. Vajadzēja tikai atslābināties un elpot kustību ritmā, kā vingrojot. Pēc pāris dienām viņš jau būs prom no šejienes. T ikmēr taču varēja ar interesi paklausīties Kreikā, kad abi bija divatā un kad Kreiks bija tādā omā, lai vispār kaut ko teiktu.
Priekšpēdējā vakarā Kreiks sacīja: "Paklau, es tev izstāstīšu hipotētisku scenāriju."
"Lai notiek," Džimijs atsaucās. Patiesībā viņš bija miegains — no pārmērīga popkorna un alus daudzuma —, tomēr piecēlās sēdus, un viņa sejā parādījās tā uzmanības izteiksme, kuru viņš līdz pilnībai bija iestudējis vidusskolā. Hipotētiski scenāriji bija Kreika jājamzirdziņš.
"Aksioma: slimība nav produktīva. Pati par sevi tā nerada preces un tātad nerada arī naudu. Lai gan tā kalpo par aizbildinājumu dažādu veidu pasākumiem, naudas ziņā tā vienīgi liek bagātībai plūst no slimajiem pie veselajiem. No pacientiem pie ārstiem, no klientiem pie medikamentu tirgotājiem. To varētu dēvēt par naudas osmozi."
"Piekritu," teica Džimijs.
"Tagad iedomāsimies, ka tu esi iestādījums, ko sauc par VeselViedu. Iedomāsimies, ka tu gūsti peļņu no medikamentiem un procedūrām, kas dziedē slimos vai — vēl labāk — vispār neļauj viņiem saslimt."
"Jā?" Džimijs sacīja. Tur jau nebija nekā hipotētiska: VeselVieda nodarbojās tieši ar to.
"Tad kas tevgrāk vai vēlāk būs nepieciešams?"
"Jauni medikamenti?"
"Pēc tam."
"Kā tu to domā — pēc tam?"
"Pēc tam, kad tu būsi izārstējis visas slimības."
Džimijs izlikās domājam. Domāt pa īstam nebija nekādas ļi-gas: jau iepriekš bija skaidrs, ka uz savu jautājumu Kreikam l>us kāda pilnīgi neparasta atbilde.
"Vai atceries, kādā ķezā nonāca zobārsti, kad tika izgudrots jaunais mutes skalošanas līdzeklis? Tas, kurš nomainīja zobu aplikuma baktērijas ar labvēlīgām, kas aizpildīja to pašu ekoloģisko nišu, proti — cilvēka muti. Nevienam vairs nevaladzēja labot zobus, un daudzi zobārsti izputēja."
"Jā, un tad?"
"Un tad būtu nepieciešami jauni slimnieki. Vai, citiem vārdiem sakot, bet paužot to pašu domu, — jaunas slimības. Jaunas un citādas. Vai ne?"
"Pats par sevi saprotams," Džimijs pēc mirkļa atbildēja. Tā taču bija. "Bet vai tad nemitīgi netiek atklātas jaunas slimības?"
"Ne jau atklātas," Kreiks teica. "Tās tiek radītas."
"Kas tās rada?" Džimijs noprasīja. Vai Kreiks runāja par sabotieriem, teroristiem? Bija labi zināms, ka viņi nodarbojas vai vismaz cenšas nodarboties ar kaut ko tamlīdzīgu. Pagaidām viņiem diez kā neveicās: viņu izgudrotās sīkās, nīkās slimībiņas no Teritorijas viedokļa bija gaužām vienkāršas un diezgan viegli apkarojamas.
"VeselVieda," Kreiks atbildēja. "Jau gadiem ilgi. Viena slepena darba grupa nodarbojas tikai ar to. Un ir arī izplatīšanas sistēma. Paklau, tas ir spoži! Naidīgās bioformas tiek ievietotas vitamīnu kapsulās — VcselViedas firmas vitamīnos, kurus tirgo pilnīgi likumīgi, saproti? Tā ir patiesi eleganta ievades sistēma: vīruss tiek ievietots nēsātājā baktērijā — E. coli hibrīdā, netiek sagremots, iekļūst iekšā pa vārtnieka atveri, un viss kārtībā! Protams, ne jau visos vitamīnos ir vīrusi, un tas arī nav jāturpina bezgalīgi — citādi viņi tiktu pieķerti, jo pat plēbijās ir ļaudis, kas spējīgi tikt tam visam uz pēdām. Bet, ja naidīgā bioforma reiz ir nonākusi plēbijas iedzīvotāju vidū, kur ļaudis kontaktējas bez kādas piesardzības, tad tālāk tā izplatās pati. Dabīgi, reizē ar šīm bioformām tiek ražoti arī antidoti, tomēr tie paliek rezervē, ievērojot deficīta ekonomiku, kas garantē lielu peļņu."