Tālāk paveras skats, ko viņš tik labi atceras: zemes gabali, izkārtoti kā priekšpilsētā, ar dārziem, ar lielām mājām viltotā Džordža, Tjūdoru un franču provinču stilā, līkumotas ielas ved uz darbinieku golfa laukumu, uz viņu restorāniem, naktsklubiem, klīnikām, tirdzniecības centriem, segtiem tenisa kortiem un slimnīcām. Pa labi, nomaļāk, atrodas krīzes bioformu izolācijas laboratorijas, spilgti oranžas, un melni kubi ar necauršaujamiem stikliem — cietokšņi, kuros risinājās bizness. Tālumā vīd viņa mērķis — centrālais parks, virs koku galotnēm paceļas Kreika apburtā kupola virsotne, apaļa, balta un zvērojoša kā ledus burbulis. Skatoties uz to, viņš nodreb.
Taču bezjēdzīgai nožēlai nav laika. Viņš steigšus soļo pa galveno ielu, mezdams līkumu ap drēbju kaudzītēm un apgrauztiem cilvēku līķiem. Palikuši jau tikai kauli: maitēdāji ir padarījuši savu. Toreiz, kad viņš gāja no šejienes prom, te izskatījās kā pēc briesmīgas asinspirts un smirdēja kā lopkautuvē, bet tagad valda klusums un smaka izzudusi gandrīz pilnīgi. Cūkani izrakņājuši maurus; nagu nospiedumi ir visur, bet, par laimi, ne pārāk svaigi.
Viņa pirmais uzdevums ir pārtika. Būtu prātīgi aiziet līdz pat tirdzniecības centriem — tur būtu lielākas izredzes atrast krietnu maltīti —, taču viņš ir pārāk izsalcis, lai to darītu. Un piedevām ir jāpaslēpjas no saules, tūliņ pat.
Tāpēc viņš nogriežas otrajā ielā pa kreisi, vienā no dzīvojamiem rajoniem. Gar ietvēm jau sakuplojusi zāle. Iela veido loku; saliņā tās vidū aug necirptu, panīkušu krūmu puduris, kurā liesmo sarkani un violeti ziedi. Kaut kāds eksotisks hibrīds: pēc pāris gadiem to nomāks citi. Vai varbūt tas izplatīsies, ielauzīsies visur, noslāpēs vietējos augus. Kas zina, kā būs? Visa pasaule tagad ir viens vienīgs gigantisks, nekontrolējams eksperiments — kā jau vienmēr, sacītu Krciks, — un netīšu seku doktrīna plaukst pilnos ziedos.
Māja, kuru viņš izraugās, ir vidēji liela, būvēta karalienes Annas stilā. Ārdurvis ir slēgtas, bet izsists viens rombveidīgs logs: kāds bojāejai lemts sirotājs acīmredzot bijis te pirms viņa. Sniegavīrs prāto, ko gan tas nabags meklējis — ēdienu, nederīgu naudu vai vienkārši vietu, kur pārnakšņot? Lai nu kā, no atrastā viņam nebūs ticis daudz labuma.
Viņš padzeras, pasmēlis pāris sauju ūdens no akmenī kaltas putnu vanniņas, kas rotāta ar stulba izskata vardēm un joprojām gandrīz pHna pēc vakardienas lietusgāzes, turklāt nav pārāk pieduļķota ar putnu izmetumiem. Kādas slimības pārnēsā putni, un vai tās ir arī to mēslos? Bet būs vien jāriskē. Apslacījis seju un kaklu, viņš piesmeļ pudeli. Pēc tam pavēro, vai mājā nepamanīs kādas zīmes, kādu kustību. Viņš nespēj tikt vaļā no sajūtas, ka aiz kāda stūra, aiz kādām pavērtām durvīm kāds — līdzīgs viņam — tup slēpnī.
Viņš noņem saulesbrilles, iesien tās palaga stūrī. Pēc tam iekāpj pa izsisto logu, vispirms ar vienu kāju, tad ar otru, sākumā iemetis iekšā nūju. Nu viņš ir puskrēslā. Matiņi uz delmiem nokņud: klaustrofobija un slikta enerģija jau sāk spiest viņu pie zemes. Gaiss ir biezs, it kā te būtu kondensējusies panika un tai vēl nebūtu pieticis laika izklīst. Ož pēc tūkstoš bojātām notekām.
"Hallo!" viņš uzsauc. "Vai mājās kāds ir?" Citādi viņš nespēj: ikviena māja stāsta viņam par iespējamiem iemītniekiem. Gribas griezties atpakaļ; kaklā kāpj nelabums. Taču viņš piespiež pie deguna sava sasmakušā palaga stūri — tā vismaz ir viņa paša smaka — un sāk iet pa iepelējušo paklāju garām masīvo pseidostila mēbeļu neskaidrajiem veidoliem. Kaut kas nopīkst, noskrapst: māju ir apsēdušas žurkas. Viņš rūpīgi skatās, kur liek kāju. Jo zina, kā viņu redz žurkas: kā staigājošu sprāgoņu. Tomēr izklausās pēc īstām žurkām, nevis žurskām. 7.urskas nevis pīkst, bet šņāc.
Pīkstēja, šņāca, viņš izlabo. Tās ir likvidētas, iznīcinātas, tas cītīgi jāpatur prātā.
Jāsāk ar galveno. Ēdamistabā atradis bāriņu, viņš to žigli pārbauda. Puspudele viskija; nekā cita, tikai vēl dažas tukšas. Cigarešu nav. Laikam jau bijusi nesmēķētāju ģimene, vai varbūt tās pievācis sirotājs pirms viņa. "Ej ratā!" viņš saka kodinātā ozolkoka bufetei.
Tad viņš uz pirkstgaliem dodas uz otro stāvu pa kāpnēm, ko sedz paklājs. Kāpēc tik klusu, kā īsts kramplauzis? Citādi viņš nespēj. Tur, augšā, noteikti guļ cilvēki. Viņi noteikti izdzirdēs un pamodīsies. Taču viņš apzinās, ka tās ir muļķības.
Vannas istabā ir vīrietis, nokritis uz brūnganajām flīzēm, ģērbies — cik nu no apģērba palicis — pidžamā ar zilām un sarkanbrūnām svītrām. Savādi, Sniegavīrs nodomā, ka krīzes situācijā daudzi steidzas uz vannas istabu. Vannas istabas šajās mājās visvairāk līdzinājās svētnīcām, tās bija vietas, kur iespējams palikt vienatnē, lai meditētu. Vai vemtu, slaucītu asinis no acīm, izlaistu podā visas iekšas, izmisīgi gramstītos pa zāļu skapīti, meklējot kādu tableti, kas glābs.
Šī ir glīta vannas istaba. Džakuzi, pie sienām meksikāņu keramikas nāras, galvas tām rotātas ar puķēm, gaišie mati viļņo lejup, krūšgali izkrāsoti spilgti rozā, krūtis mazas, bet apaļas. Viņš labprāt ieietu dušā — mājā droši vien ir lietusūdens tvertne, konstruēta pēc gravitācijas plūsmas principa, — taču vannā vīd kaut kāds sacietējis draņķis. Viņš pievāc ziepju gabalu vēlākam, ieskatās skapītī, vai neatradīs kādu līdzekli, kas pasargā no saules apdegumiem, bet velti. Pustukšs IaimePluss flakons; aspirīna pudelīte, to viņš paķer. Grib paņemt arī zobu suku, tomēr riebtos bāzt miruša cilvēka zobu suku mutē, tāpēc viņš paņem tikai zobu pastu. Baltākam Smaidam, viņš izlasa. Nav ne vainas, baltāks smaids noderēs, kaut gan patlaban nav ne jausmas, kādam nolūkam.
Spogulis uz zāļu skapīša durvīm sadauzīts: varbūt pēdējā bezjēdzīga niknuma uzplūdā, kosmiskā protestā — Kāpēc tā jānotiek? Kāpēc ar mani? To viņš spēj saprast, pats būtu rīkojies tāpat. Kaut ko sadauzījis; pārvērtis savu beidzamo spoguļattēlu lauskās. Vairums stikla šķembu guļ izlietnē, taču viņš skatās, kur liek kāju: no kājām tagad ir atkarīga viņa dzīvība, gluži kā zirgam. Ja viņš nespēs paiet, tad kļūs par barību žurkām.
Viņš dodas tālāk pa gaiteni. Mājas saimniece ir guļamistabā, apsegusies ar lielo, sārti zeltaino dūnu segu, viens delms un lāpstiņa neapsegta, kauli un dzīslas ietērpti naktskreklā ar leoparda ādas rakstu. Seja pavērsta prom, un labi vien ir, toties mati neskarti, nevainojami kā parūka: tumšas saknes, gaišas šķipsnas, tāds meža laumiņas stils. Ja tas tiešām piestāv, tad dara sievieti pievilcīgu.
Vienā savas dzīves posmā viņš mēdza rakņāties pa citu cilvēku kumodes atvilktnēm, tiklīdz radās vismazākā iespēja, taču šajā istabā to negribas. Turklāt tur būtu tas pats, kas parasti. Apakšveļa, seksa līdzekļi, lētas rotaslietas, sajauktas ar zīmuļu galiem, sīknaudu un drošības adatām, un vēl dienasgrāmata, ja paveiktos. Vidusskolas gados viņam patika lasīt meiteņu dienasgrāmatas ar visiem tiem lielajiem sākumburtiem, neskaitāmajām izsaukuma zīmēm un galējām frāzēm — mīla mīla mīla, naids naids naids —, un krāsainajiem pasvītrojumiem līdzīgi kā visādu jukušo vēstulēs, kuras viņš mēdza saņemt vēlāk, darbā. Viņš nogaidīja, līdz meitene iegāja dušā, un tad veica zibenīgu kratīšanu. Protams, viņš meklēja pats savu vārdu, lai gan atrastais viņam ne vienmēr bija pa prātam.