Reiz viņš bija izlasījis: Džimij, tu sīkais okšķeri, es zinu, ka tu šo lasi, un tas man riebjas, jo, ja es ar tevi nokniebos, tas vēl nenozīmē, ka tu man patīc, tāpēc NELIENU! Riebjas pasvītrots ar divām sarkanām līnijām, nelien — ar trim. Meiteni sauca par Brendu. Izskatīgs skuķis, mūždien košļāja gumiju, sēdēja viņam priekšā dzīves iemaņu stundās. Viņai uz kumodes stāvēja solārbateriju robotsuns, kas rēja, atnesa plastmasas kaulu un, pacēlis kāju, nolaida dzeltenu ūdeni. Džimijs nebeidza brīnīties par to, ka visspicākajām un negantākajām meitenēm guļamistabā vienmēr ir viskičīgākie, salkanākie ķiņķēziņi.
Uz tualetes galdiņa ir standarta kolekcija — barojoši krēmi, hormonu ziedes, ampulas un šļirces, kosmētika, odekoloni. Blāvajā gaismā, kas krīt caur žalūzijām, šie priekšmeti tumši viz kā klusā daba, ko klāj matēta laka. Viņš uzsmidzina sev no vienas pudelītes, smarža atgādina muskusu, un viņš cer, ka tā varbūt pārmāks pārējās smakas šajā istabā. Uz etiķetes ar reljefiem zelta burtiem rakstīts: Kreka kokains. Prātā pazib doma izdzert šo pudelīti, bet viņš atceras, ka ir taču viskijs.
Tad viņš pieliecas, lai novērtētu sevi ovālajā spogulī. Mājās, kurās ir ielauzies, viņš nespēj pretoties spoguļiem, palūr uz sevi ikreiz, kad radusies izdevība. Šoks ar katru reizi ir arvien stiprāks. Viņam pretī blenž svešinieks ar aizmiglotām acīm, iekritušiem vaigiem, kukaiņu kodumu kreveļu izraibināts. Par divdesmit gadiem vecāks nekā īstenībā. Viņš piemiedz ar aci, uzsmaida sev, izbāž mēli: iespaids ir patiesi baigs. Viņam aiz muguras spogulī vīd sievietes čaula gultā, gandrīz kā īsta sieviete; it kā kuru katru mirkli varētu pagriezties pret viņu, izstiept rokas, pačukstēt, lai viņš nāk un viņu paņem. Viņu un šos laumiņas matus.
Oriksai bija tāda parūka. Viņai patika pārģērbties, mainīt ārieni, tēlot citādas sievietes. Viņa mēdza dīžāties pa istabu, koķeti nomest dažus apģērba gabalus, grozīt gurnus un pozēt. Viņa apgalvoja, ka vīriešiem patīkot dažādība.
"Kas tev to teica?" Džimijs jautāja.
"Nu, kāds." Tad viņa iesmējās. Tieši pirms tam, kad Džimijs pacēla viņu uz rokām un parūka nokrita… Džimiī! Taču patlaban viņš nevar atļauties domāt par Oriksu.
Viņš apjēdz, ka stāv istabas vidū, rokas nokārtas gar sāniem, mute pusvirus. "F.s neesmu bijis prātīgs," viņš skaļi saka.
Nākamā ir bērna istaba ar datoru līksmi sarkanā plastmasas korpusā, plauktā tup spēļu lāči, uz tapetēm draiskojas žirafes, kompaktdisku kaudzītē — spriežot pēc vāciņu attēliem — ir dažas galēji varmācīgas datorspēles. Taču nav ne paša bērna, ne bērna līķa. Varbūt tas nomira un tika kremēts tajās pirmajās pāris dienās, kad kremācijas vēl notika; vai varbūt pārbijās un aizskrēja kaut kur citur, kad vecāki saļima un sāka vemt asinis. Varbūt tas bija viens no drēbju un kaulu vīstokļiem, kam viņš pagājis garām ielās. Daži no tiem bija pavisam mazi.
Gaiteni viņš atrod veļas skapi un nomaina savazāto palagu pret jaunu, šoreiz nevis baltu, bet gan ar vītņu un ziedu rakstu. Tas atstās iespaidu uz kreikeru knauķiem. "Paskat!" tie sacīs. "Sniegavīram aug lapas!" Tas viņiem nudien liktos iespējams. Skapī ir vesela kaudze tīru, akurāti salocītu palagu, bet viņš paņem tikai šo vienu. Negribas apkrauties ar mantām, kas īsti nav vajadzīgas. Ja vajadzēs, vienmēr varēs atnākt un dabūt vēl.
Viņš izdzird mātes balsi, kas mudina iemest netīro palagu veļas grozā — veci neiroloģiski ieradumi tik viegli vis nemirst —, taču viņš nosviež palagu uz grīdas un kāpj lejā, uz virtuvi. Tur viņš cer atrast kādus konservus, sojas sautējumu vai pupiņas ar mākslīgajiem cīsiņiem, jebko, kas satur proteīnu, — labi noderētu pat dārzeņi, kaut vai erzacs, viņš ņemtu visu, — tomēr tas, kurš izsitis logu, ir arī iztīrījis virtuves skapīšus. Plastmasas traukā ar vāciņu atrodas sauja sausu brokastu pārslu, un viņš tās apēd; tīrais kartons ar mazvērtīgiem gēniem, ilgi jākošļā un vēl jāuzdzer ūdens, lai dabūtu to lejā. Viņš atrod trīs paciņas akažū riekstu — našķu paciņas no šautrvilciena — un vienu tūdaļ izēd; rieksti nav pārāk sastāvējušies. Vēl tur ir kārba ar OkoSojas sardīnēm. Un visbeidzot pustukša pudele ar kečupu, tumšbrūnu un sarūgušu.
Viņš ir gana gudrs, lai nevērtu vaļā ledusskapi. Smaka virtuvē pa daļai plūst no tā.
Vienā atvilktnē zem virtuves letes atrodas lukturītis, kas darbojas. Viņš paņem to, pāris sveču galu un dažas sērkociņu kārbiņas. Sameklē atkritumu maisu tieši tur, kur tam būtu jāglabājas, un saliek tajā visu, ieskaitot sardīnes, abas atlikušās riekstu paciņas, viskiju, ziepes un aspirīnu. Ir vairāki naži, ne sevišķi asi; viņš izraugās divus un vēl mazu katliņu. Tas lieti noderēs, ja izdosies atrast ko vārāmu.
Tālāk pa gaiteni starp virtuvi un pieliekamo ir mazs mājas birojs. Rakstāmgalds ar beigtu datoru, fakss, printeris; arī trauciņš ar plastmasas pildspalvām, plaukts ar rokasgrāmatām — vārdnīca, tezaurs, Bārtleta citātu vārdnīca, Nortona mūsdienu dzejas antoloģija. Tātad tas ar svītraino pidžamu augšstāvā acīmredzot ir bijis vārdu cilvēks: AtjaunEsmes runu sacerētājs, ideoloģisks santehniķis, informācijas uzlabotājs, algots matu skaldītājs. Nabadziņš, nodomā Sniegavīrs.
Blakus vāzei ar novītušām puķēm un ierāmētam momentu/ņēmumam, kurā redzami tēvs un dēls — tolaik vēl mazs puika, septiņus vai astoņus gadus vecs, — ir telefona piezīmju bloknots. Uz virsējās lapas uzšņāpts: NOPĻAUT MAURIŅU. Tālāk, mazākiem burtiem: Piezvanīt uz klīniku… Lodīšu pildspalva joprojām guļ uz lapas kā izkritusi no rokas, kura zaudē spēku: slimība un apjēgsme par to acīmredzot pienākušas reizē, pēkšņi, tieši tajā mirklī. Sniegavīrs spēj iztēloties, kā tas vīrietis to sapratis, raugoties pats uz savu rakstošo roku. Viņš droši vien bijis viens no pirmajiem, kas saslimuši, citādi taču nebūtu vēl raizējies par savu mauriņu.
Skausts viņam atkal nokņud. Kāpēc ir tāda sajūta, it kā viņš būtu ielauzies pats savā mājā? Savā mājā pirms divdesmit pieciem gadiem, un pazudušais bērns ir viņš pats.
Virpuļviesulis
Pa krēslaino dzīvojamo istabu, kur logiem priekšā portjeras, Sniegavīrs dodas uz izejas pusi, plānodams turpmāko rīcību. Būs jāizmēģina laime citā mājā, kur vairāk konservu, vai pat kādā tirdzniecības centrā. Tur varētu arī pārnakšņot — kādā no augšējiem plauktiem; tad varētu nesteigties un pievākt tikai vislabāko. Kas zina? Varbūt tur vēl būs dažas šokolādes tāfelītes. Un tad, ticis galā ar pārtikas jautājumu, viņš varēs doties uz burbuļkupolu, izlaupīt arsenālu. Tiklīdz rokās atkal būs funkcionējoša vīruspistole, viņš jutīsies daudz drošāk.
Sniegavīrs izsviež pa logu nūju, tad svempjas ārā pats, pūlēdamies nesaplēst jauno, puķaino palagu, nesagraizīties un nepārdurt plastmasas maisu uz stikla šķembām. Tieši pretī, pāraugušajā maurā, mētājas neliela atkritumu kaudzīte, kurā, kā viņš cer, ir tikai drēbju gabali; pa šiem atkritumiem, nogriežot viņam ceļu uz ielu, rakņājas pieci cūkani. Kuilis, divas cūkas, divi sivēni. Izdzirduši viņu, tie mitējas rīt un paceļ galvas: jā, tie ir viņu ieraudzījuši. Sniegavīrs savicina gaisā nūju. Parasti, to redzot, cūkani mūk — atmiņa tiem ir ilga, un arī parasts miets izskatās pēc elektrošoka nūjas —, taču šoreiz tie paliek, kur bijuši. Ošņājas viņa virzienā kā šaubīdamies; varbūt ir saoduši smaržas, ar kurām viņš apsmidzinājies. Un ja nu rajās ir kaut kas līdzīgs zīdītāju seksuālajiem feromoniem? Tad viņš būtu pamatīgā ķezā. Viņu sabradātu iekāres pārņemti cūkani. Kas par ārprātīgām beigām!