Izdevās dabūt vasaras darbu Martas Greiamas bibliotēkā, kur vajadzēja šķirot vecas grāmatas, atzīmēt iznīcināmās, izlemt, kuras paliks šaisaulē digitālā formātā, tomēr šo amatu viņš zaudēja, nostrādājis tikai pusi laika, jo nekādi nespēja izsviest neko ārā. Pēc tam viņš pārvācās pie savas tābrīža draudzenes— konceptuālas mākslinieces, garmatainas brunetes, vārdā Amanda Peina. Šis vārds bija izgudrots, tāpat kā daudzas citas viņas īpašības: patiesībā viņu sauca par Bārbu Džounsu. Džimijam viņa stāstīja, ka esot bijusi spiesta izgudrot sevi no jauna, jo sākotnējo Bārbu tik stipri sakropļojusi viņas varmācīgā balto salašņu un cukura rijēju ģimene, ka viņa bijusi vairs tikai tāds kā pārpalikums no lētu krāmu izpārdošanas, kaut kāds no
saliektām dakšiņām darināts vēja zvārguļu komplekts vai trīskājains krēsls.
Tieši ar to viņa savaldzināja Džimiju, jo viņam "izpārdošana" jau pati par sevi bija eksotisks priekšstats: viņam gribējās Amandu salāpīt, salabot, atsvaidzināt krāsu. Lai būtu kā jauna. "Tev ir laba sirds," viņa bija teikusi pirmajā reizē, kad ielaida Džimiju aiz saviem nocietinājumu mūriem. Labojums: ielaida viņu savā kombinezonā.
Amandai vienā no Moduļiem bija noplucis kooperatīvais dzīvoklis, kurā mitinājās vēl divi mākslinieki. Visi trīs bija no plēbijām, saņēmuši stipendiju Martas Greiamas akadēmijā, un uzskatīja sevi par pārākiem nekā privileģētās, mīkstčaulīgās Teritoriju atvases, tādas kā Džimijs. Viņiem bija vajadzējis būt sīkstiem, izturīgiem, pašiem lauzt sev ceļu. Viņi lielījās ar tādu redzējuma skaidrību, kāda iemantojama vienīgi tad, ja to asinājusi realitātes galoda. Viens no vīriešiem bija mēģinājis izdarīt pašnāvību, un tas — kā viņš lika noprast — bija piešķīris viņam īpašu pārākumu. Otrs bija uz nebēdu dūries ar heroīnu un arī tirgojis to, pirms aizstājis — vai varbūt papildinājis — to ar mākslu. Pirmās pāris nedēļas Džimijam bija licies, ka viņi ir harismātiski, bet pēc tam viņš bija secinājis, ka abi nav nekas vairāk kā muldoņas un uzpūtīgi sūdabrāļi.
Šie divi pacieta Džimiju, bet tikai margināli. Lai izpelnītos viņu uzticību, Džimijs šad tad parosījās pa virtuvi — visi trīs mākslinieki nicīgi vīpsnāja par mikroviļņu krāsnīm un paši vārīja sev spageti —, taču viņš nebija nekāds izcilais pavārs. Kādu vakaru viņš pieļāva kļūdu un pārnesa mājās spainīti ar Vistas Kumosiņiem— turpat ap stūri bija atvērta ēstuve, un tāds mielasts nemaz nebija smādējams, ja izdevās aizmirst visu, kas zināms par tā izcelsmi, — un pēc tam abi vīrieši vairs tikpat kā nesarunājās ar viņu.
Tas neliedza'trim māksliniekiem sarunāties savā starpā. Viņiem bija daudz sakāmā par visādām blēņām, par kurām viņi teicās šo to zinām; viņi bez mitas vienmuļi bubināja, nekādi nespēdami rimties, un Džimijs nojauta, ka visas šīs garās runas un aplinkie sprediķi patiesībā ir tēmēti viņam. Mākslinieki apgalvoja, ka spēlīte beigusies jau tolaik, kad izgudrota zemkopība, proti, pirms sešiem vai septiņiem tūkstošiem gadu. Pēc tam cilvēce kā eksperiments lemta vispirms gigantismam, ko rada pārmērīgs saražotās pārtikas daudzums, un pēc tam iznīkšanai, kad aprītas visas pieejamās barības vielas.
"Vai jūs zināt risinājumu?" Džimijs jautāja. Viņam bija iepaticies kaitināt šo trijotni, jo kas gan šie par tiesnešiem? Mākslinieki, kuru biezā āda nelaida cauri ironiju, teica, ka korekta analīze esot viens, bet korekti risinājumi — pavisam kas cits, tāpēc risinājumu trūkums vēl nenozīmējot, ka analīze ir aplama.
Tomēr risinājumu varbūt neesot nemaz. Viņi apgalvoja, ka cilvēku sabiedrība esot kaut kas līdzīgs briesmonim, kura galvenie blakusprodukti ir līķi un atkritumi. Tā nemācoties no savām kļūdām, pieļaujot šīs idiotiskās kļūdas vēl un vēlreiz, priekšroku dodot īstermiņa labumam, kas rada ilgtermiņa zaudējumus. Tā esot kā milzu gliemezis, kas neatlaidīgi graužas cauri visām pārējām planētas bioformām, sagremojot visu zemes dzīvību un tad izķēzot to lauka, pārvērstu par masveidā ražotām plastmasas grabažām, kas acumirklī noveco.
"Līdzīgi jūsu datoriem?" Džimijs nomurmināja. "Tiem, ar kuriem jūs taisāt savu mākslu?"
Mākslinieki nelikās to dzirdam un turpināja: drīz būšot atlikušas vairs tikai garas pazemes cauruļu virtenes, kas ietveršot visu planētu. Gaiss un gaisma tajās būšot mākslīgi; ozona un skābekļa slāņi ap Zemi būšot pilnīgi iznīcināti. Cilvēki rāpošot pa šīm caurulēm vienā rindā, kaili, redzēdami tikai priekšējā rāpotāja pakaļu, viņu urīns un izkārnījumi saplūdīšot grīdas atverēs, līdz dažus rāpotājus uz labu laimi izraudzīšoties digitalizēts mehānisms; tie tikšot iesūkti sānu tuneļos, samalti un izbaroti pārējiem — pa pupveidīgām ietaisēm pie caurules sienām. Šī sistēma uzturēšot pati sevi, būšot mūžīga un derēšot visiem.
"Tad jau kari laikam tiks novērsti," Džimijs ieminējās, "un mums visiem būs ļoti norūdīti ceļgali. Bet sekss? Tādā ļaužu pilnā caurulē varētu rasties sarežģījumi." Amanda raidīja viņam niknu skatienu. Niknu, bet sazvērniecisku: bija manāms, ka tas pats jautājums ienācis prātā arī viņai.
Pati Amanda nebija īpaši runīga. Viņa teica, ka esot tēlu cilvēks, nevis vārdu cilvēks un domājot ainās. Džimijam nebija iebildumu, jo mazliet sinestēzijas nevarēja nākt par ļaunu.
"Tad ko tu redzi, kad es daru šitā?" viņš mēdza jautāt agrīnajos, viskaislīgākajos laikos.
"Ziedus," viņa atbildēja. "Divus vai trīs. Sārtus."
"Un šādi? Ko tu redzi?"
"Sarkanus ziedus. Sarkanus un violetus. Piecus vai sešus."
"Bet tā? Ak, mazulīt, kā es tevi mīlu!"
"Neonu!" Pēc tam viņa parasti nopūtās un teica: "Tas bija vesels ziedu pušķis."
Džimiju saviļņoja šie viņas neredzamie ziedi: galu galā tie apliecināja cieņu viņa talantiem. Un viņai bija arī ļoti glīts dibentiņš, pupi bija īsti, bet — un to viņš pamanīja jau agri — Amandas acīs vīdēja kaut kas cietsirdīgs.
Amanda bija no Teksasas; viņa apgalvoja, ka atceroties Teksasu, pirms tā izkaltusi un aizlidojusi pa visiem vējiem, bet Džimijs nodomāja, ka tādā gadījumā viņa ir gadu desmit vecāka, nekā izliekas. Kādu laiku viņa bija strādājusi pie projekta ar nosaukumu Maitasputnu skulptūras. Tajā bija paredzēts aizvest mašīnas kravu ar lielām beigtu dzīvnieku daļām uz kādu klaju lauku, autostāvvietu vai pamestas fabrikas teritoriju, no šīm daļām salikt vārdus, nogaidīt, līdz lejup nolaižas maitasputni un sāk to visu plosīt, un tad nofotografēt visu šo ainu no helikoptera. Amanda sākumā bija izpelnījusies lielu publicitāti, dažus maisus ar naida vēstulēm, kā arī nāves draudus no Dieva dārzniekiem un no atsevišķiem trakajiem. Vienu vēstuli bija atsūtījusi Džimija bijusī dzīvokļa biedrene Bernisa, pa šo laiku uzkurbulējusi savu retoriku krietni skaļāk.
Pēc tam kāds krunkains, izvirtis, vecs naudasmaiss, iesitis milzu piķi ar sirds transplantu fermām, bija piešķīris Amandai pamatīgu stipendiju, lolodams ilūzijas, ka tas, ko viņa dara, ir neiedomājami izcili. Amanda teica, ka tas nu gan bijis labi, jo bez tā žūkšņa viņai būtu nācies pamest savu mākslas darbu: helikopteri maksājuši dārgi, turklāt bijis jārūpējas arī par drošības dienesta atļaujām. Attiecībā uz gaisa telpu korpusnieki bijuši pilnīgi anāli, viņa teica; turējuši visus aizdomās par smidzināšanu no augšas un bezmaz vai ievilkuši katru prasītāju gultā, pirms ļāvuši tam kaut kur lidot īrētā helikopterā; nē, nu, protams, tas neesot attiecies uz Teritoriju prinčiem, kas visu māk aizbāzt ar kukuļiem.