Vārdiem, kurus viņa nomaitoja — tas bija viņas pašas apzīmējums —, vajadzēja sastāvēt no četriem burtiem. Par tiem viņa daudz domāja: katram alfabēta burtam bija vibrācijas, pozitīvs vai negatīvs lādiņš, tāpēc vārdus vajadzēja izraudzīties rūpīgi. Viņas koncepcija vēstīja, ka maitošana vārdus atdzīvina un pēc tam nogalina. Tas bija varens process — "Tā, it kā tu noskatītos, kā domā Dievs," viņa bija izteikusies kādā interneta jautājumu un atbilžu saitā. Pagaidām viņa bija īstenojusi SĀPE — čata intervijā viņa apgalvoja, ka tādējādi spēlējoties ar savu uzvārdu Payne, kura izruna sakrīt ar pain, — kā arī KURU un ĶIDA. Džimija vasarā viņai klājās grūti, jo viņa bija iestrēgusi nākamā vārda meklējumos.
Pēdīgi Džimijs vairs nejaudāja paciest vārītus spageti un nejuta nedz iekāri, nedz sajūsmu, noraugoties, kā Amanda blenž tukšumā un kodī matu šķipsnu. Tieši tajā laikā viņš atrada darbu kādā mazā Teritorijā ar nosaukumu JaunoJums, kas atradās tik tuvu vienai no visvairāk noplukušajām plēbijām, ka tikpat labi varētu atrasties arī tajā iekšā. Iedams uz darba interviju, Džimijs domāja — diez vai tur kāds strādātu, ja būtu cita izdevība; un varbūt tas arī izskaidroja intervētāju pieglairnīgo attieksmi. Džimijs varēja vai saderēt, ka pirms viņa šo piedāvājumu atraidījuši kādi pāris duči darba meklētāju. Un pats centās telepātiski iedvest viņiem domu: nu, labi, varbūt es neesmu gluži tas, ko jūs gaidījāt, toties vismaz esmu gatavs strādāt par lētu naudu.
Intervētāji — divi, sieviete un vīrietis, — apgalvoja, ka vislielāko iespaidu uz viņiem esot atstājis Džimija diplomdarbs par divdesmitā gadsimta pašpalīdzības grāmatām. Viens no viņu galvenajiem izstrādājumiem esot pilnveidošanās palīglīdzekli — protams, ne vairs grāmatas, bet gan DVD, kompaktdiski, interneta saiti un tā tālāk. Viņi paskaidroja, ka peļņu dodot ne jau šie palīglīdzekļi paši; lai sasniegtu optimālo efektu, esot vajadzīgas ierīces un alternatīvi medikamentu veidi. Gars un miesa ejot rokrokā, un Džimija darbs tad nu būtu šajā gara lauciņā. Citiem vārdiem sakot — reklāmas jomā.
"Cilvēki alkst pēc pilnības," sacīja vīrietis. "Sevī."
"Taču viņiem ir jāparāda pakāpieni, pa kuriem to sasniegt," sacīja sieviete.
"Vienkāršā secībā," vīrietis turpināja.
"Iedrošinot," sieviete piebalsoja. "Ar pozitīvu attieksmi."
"Viņi labprāt uzklausa salīdzinājumus par stāvokli pirms un pēc tam," vīrietis teica. "Tā ir iespējamības māksla. Bet, protams, bez garantijām."
"Jūs esat apliecinājis dziļu izpratni par procesu," sieviete sacīja. "Savā disertācijā. Mūsuprāt, tā ir ļoti nobrieduša prāta auglis."
"Ja jūs pazīstat vienu gadsimtu, tad pazīstat visus," vīrietis piebilda.
"Bet īpašības vārdi mainās," Džimijs piezīmēja. "Nav nekā sliktāka par pērnajiem īpašības vārdiem."
"Tieši tā!" vīrietis iesaucās, it kā Džimijs vienā apžilbinošā gaismas zibsnī nupat būtu atminējis universa mīklu. Vīrietis paspieda viņam roku tā, ka nokrakšķēja pirksti; sieviete veltīja viņam siltu, taču trauslu smaidu, kas vedināja minēt, vai viņa ir vai nav precējusies. Alga JaunoJumā nebija diez cik izcila, bet varēja taču cerēt uz citām priekšrocībām.
Tovakar viņš izstāstīja Amandai Peinai par savu labo veiksmi. Pēdējā laikā viņa bija kurnējusi par naudu — nu, varbūt ne gluži kurnējusi, bet izmetusi dažas indīgas piezīmes par katra artavu, šādi pārtraukdama ilgos un dziļos klusēšanas brīžus, kas bija viņas specialitāte, — tāpēc Džimijs domāja, ka tagad viņa nopriecāsies. Diez cik labas attiecības dzīvoklī vairs nevaldīja krietni sen — patiesībā jau kopš kļūmes ar Vistas Kumosiņiem. Varbūt tagad izdotos izlīgt — tieši pirms izjusta, asaraina un aktīva fināla. Viņš jau izmēģināja savas aiziešanas frāzes: Es tev nederu, tu esi pelnījusi ko labāku, es izpostīšu tev dzīvi, un tā tālāk. Tomēr līdz tam vajadzēja nonākt pakāpeniski, tāpēc viņš ņēmās sīki stāstīt par savu jauno darbu.
"Tagad es varēšu nopelnīt iztiku," viņš noslēdza savu runu, cerēdams, ka šie vārdi skan pievilcīgi un reizē atbildīgi.
Amanda palika gluži vienaldzīga. Tikai izmeta: "Kur tu strādāsi?"; izrādījās, ar to viņa ir gribējusi sacīt, ka JaunoJums ir kloāka, kuras iemītnieki eksistē vienīgi tādēļ, lai medītu bailīgo un lētticīgo fobijas un iztukšotu viņu bankas kontus. Cik varēja noprast, Amandai vēl nesen bijusi draudzene, kas pieteikusies uz JaunoJuma piecmēnešu plānu. Reklāma vēstījusi, ka plānā ietvertie pasākumi spēj izdziedēt cilvēku no depresijas, grumbām un bezmiega reizē, un šī draudzene, lietodama kaut kāda Dienvidamerikas koka mizu, bija pāršāvusi pār strīpu — pareizāk sakot, pārvēlusies pār sava dzīvokļa palodzi desmitajā stāvā.
"Es jau vēl varētu atteikties," noklausījies šo stāstu, sacīja Džimijs. "Es varētu pievienoties pastāvīgo bezdarbnieku rindām. Vai, paklau, varētu arī palikt tāds pats uzturamais kā līdz šim. joks! Joks! Nesit mani nost!"
Dažas nākamās dienas Amanda klusēja tik daudz kā vēl nekad. Pēc tam paziņoja Džimijam, ka viņas mākslinieciskā iztēle esot atbrīvojusies no sastinguma: prātā esot atausis nākamais vārds Maitasputnu skulptūrām.
"Un kāds tas ir?" Džimijs jautāja, pūlēdamies tēlot interesi.
Amanda domīgi paraudzījās viņā. "Mīla," viņa sacīja.
JaunoJums
Džimijs ievācās jaunāko darbinieku dzīvoklī, kas viņam bija piešķirts JaunoJuma Teritorijā: guļamistaba alkovā, šaura virtuvīte, mēbeles divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu stilā. Kā dzīvesvieta tā bija tikai par mata tiesu labāka nekā viņa kopmītnes istabiņa Martas Greiamas akadēmijā, tomēr te vismaz nebija tik daudz kukaiņu. Pavisam drīz viņš atklāja, ka, kopumā ņemot, kļuvis par garlaicīga darba vergu. Viņa uzdevums bija lauzīt galvu un pavadīt desmit stundas dienā, maldoties pa tēzaura labirintiem un tamborējot vārdu mudžekļus. Pēc tam augstākstāvošie izvērtēja viņa veikumu, atdeva to pārstrādāšanai, atdeva vēlreiz. Mums vajag vairāk… mazāk… tas nav gluži tas. Tomēr ar laiku viņa iemaņas uzlabojās, lai ko nu tas nozīmētu.
Kosmētiski krēmi, vingrošanas ierīces, Triecienstieņi, kas pārvērš muskuļus pārsteidzošā un apbrīnojamā granīta skulptūrā. Tabletes, ar kuru palīdzību uzbaroties, novājēt, veicināt matu augšanu, vājināt matu augšanu, panākt, lai cilvēks kļūst baltāks, brūnāks, melnāks, dzeltenāks, seksīgāks un laimīgāks. Džimija uzdevums bija aprakstīt, cildināt un uzskatāmi parādīt to, kas — ak, tik viegli! — var kļūt par īstenību. Cerības un bailes, iekāre un riebums — tie bija viņa darbarīki, uz tiem balstījās visas variācijas par tēmu. Lāgiem viņš izgudroja kādu vārdu — spraidzība, šķiedrums, feromonimāls —, taču ne reizi netika pieķerts. Viņa īpašniekiem patika šie vārdi smalkā šriftā uz iepakojuma, jo izklausījās zinātniski un iedarbojās pārliecinoši.
Viņam būtu vajadzējis priecāties par panākumiem šo verbālo fabrikāciju jomā, taču tie viņu nomāca. Dienesta vēstules no augšas ar apliecinājumu, ka viņš labi pastrādājis, Džimijam neko nenozīmēja, jo tās bija diktējuši pa pusei analfabēti; tās pierādīja vienīgi, ka JaunoJumā neviens nav spējīgs novērtēt to, cik attapīgs viņš bijis. Viņš sāka saprast, kāpēc sērijslepkavas reizēm sūta uz policiju vēstules ar palīdzīgām norādēm.