Džimijs atbildēja ar ierosinājumu uzspēlēt šahu.
Nākamie jaunumi, ko pavēstīja Kreiks, bija tādi, ka pēkšņi nomiris tēvocis Pīts. No kaut kāda vīrusa. Lai kas tas būtu, tas bija ķēris viņu kā zibens spēriens — un viņš bija atdevis galus. Paskats kā uz sārtu šerbetu, kas izkūst uz cepamajām restēm — vienā mirklī. Esot aizdomas par sabotāžu, bet nekas neesot pierādīts.
Vai tu tur biji? Džimijs jautāja.
Savā veidā, Kreiks atbildēja.
Džimijs to apsvēra; tad pajautāja, vai ar šo vīrusu inficējies vēl kāds. Kreiks teica, ka ne.
Laikam ritot, atstarpes starp viņu e-pastiem izstiepās arvien garākas, pavediens, kas viņus saistīja, sadila arvien tievāks. Ko gan viņi varēja viens otram teikt? Pret Džimija vārdu verga darbu Kreiks noteikti izturētos ar nicinājuma pilnu pieklājību, savukārt Džimijs varbūt vairs nespētu izprast to, ar ko nodarbojas Kreiks. Viņš atskārta, ka Kreiks viņa domās ir pārvērties par senu paziņu.
Viņa nemiers auga. Pat sekss vairs nebija tāds kā agrāk, kaut gan viņš joprojām bija no tā atkarīgs. Sajūta bija tāda, it kā paša penis raustītu viņu apkārt kā marioneti, bet Džimijs būtu tikai nenozīmīgs miesas gabals, kas tam nejauši pievienots. Varbūt tas daikts justos laimīgāks, ja viņš ļautu tam klejot patstāvīgi.
Tajos vakaros, kad nevienai no viņa mīļākajām nebija izdevies sameloties vīram vai vīra ekvivalentam pietiekami labi, lai varētu pavadīt laiku kopā ar Džimiju, viņš reizēm devās noskatīties kādu filmu tirdzniecības centra kinoteātrī — tikai tālab, lai pārliecinātu pats sevi, ka pieder pie kāda cilvēku kopuma. Citreiz viņš skatījās ziņu pārraides: atkal bads, plūdi, kādu kukaiņu, mikrobu vai sīku zīdītāju populācijas bums, atkal sausuma periodi, atkal gļēvulīgi, zaļknābju zaldātu izkaroti kari tālās zemēs. Kāpēc viss tik ļoti līdzinājās pats sev?
Plēbijās notika parastās politiskās slepkavības, parastie savādie nelaimes gadījumi, neizskaidrotas pazušanas. Vai izcēlās seksa skandāli: seksa skandāli allaž uzbudināja ziņu redaktorus. Kādu laiku runa bija par sporta treneriem un maziem puikām; pēc tam sākās jauns vilnis — pusaugu meitenes tika atrastas ieslodzītas garāžās. Tie, kas bija viņas iespundējuši, stāstīja, ka meitenes strādājušas par kalponēm, jo pašu labad atvestas no savām nabadzīgajām dzimtajām valstiņām. Garāžā viņas ieslēgtas pašu drošības labad, apgalvoja vīrieši — godājami vīrieši, finansisti, juristi, dārza mēbeļu lieltirgotāji, kuriem nu vajadzēja taisnoties tiesas priekšā. Sievas nereti viņus atbalstīja. Sievas sacīja, ka šīs meitenes bijušas tikpat kā adoptētas, gandrīz kā pašu bērni. Džimijs dievināja šos apzīmējumus: tikpat kā, gandrīz.
Bet meitenes stāstīja kaut ko pavisam citu, kam ne vienmēr varēja ticēt. Dažas apgalvoja, ka bijušas sazāļotas. Piespiestas uz piedauzīgu rīcību visādās neiedomājamās vietās, piemēram, zooveikalos. Pārvestas pār Kluso okeānu ar gumijas plostiem, nelegāli atvestas ar kravas kuģiem, slēptas sojas produktu kaudzēs. Piespiestas veikt zaimojošus aktus, tai skaitā ar rāpuļiem. Turpretī citas meitenes šķita apmierinātas ar savu stāvokli. Garāžās bijis labi, viņas stāstīja, labāk nekā dzimtenē. Ēst dots regulāri. Darbs neesot bijis pārāk grūts. Tiesa, viņas neesot saņēmušas algu un nedrīkstējušas nekur iet, taču tas neesot bijis nekas jauns vai pārsteidzošs.
Viena no šīm meitenēm — atrasta ieslēgta kādā Sanfrancisko garāžā, bagāta farmaceita mājā — stāstīja, ka agrāk filmējusies, taču priecājoties, ka tikusi pārdota savam Misteram, kas ieraudzījis viņu Tīmeklī, sajutis līdzcietību, personiski ieradies viņai pakaļ, samaksājis daudz naudas, lai viņu izglābtu, kopā ar viņu lidmašīnā šķērsojis okeānu un apsolījis laist viņu skolā, līdzko viņa pietiekami labi mācēšot angļu valodu. Viņa nebilda neviena slikta vārda par šo vīrieti; šķita vienkārša, godīga un bez viltus. Uz jautājumu, kādēļ garāžas durvis bijušas aizslēgtas, viņa atbildēja — tādēļ, lai neviens slikts cilvēks netiktu iekšā. Un jautājumu, ko tur darījusi, viņa atbildēja, ka mācījusies angļu valodu un skatījusies televīziju. Uz jautājumu, kāda ir viņas attieksme pret to, kurš turējis viņu gūstā, viņa atbildēja, ka mūžam būšot tam pateicīga. Prokurors nespēja satricināt meitenes liecību, un vīrietis tika brīvībā, kaut arī saņēma pavēli nekavējoties sūtīt meiteni skolā. Viņa sacīja, ka vēloties studēt bērnu psiholoģiju.
Tika parādīts viņas attēls tuvplānā, skaista kaķa sejiņa, smalks smaids. Džimijam viņa likās pazīstama. Viņš apturēja kadru, tad sameklēja savu veco izdruku no tiem laikiem, kad viņam bijis četrpadsmit gadu, — to viņš bija glabājis, lai kur pārvākdamies, gandrīz kā ģimenes fotogrāfiju, nomaļus no acīm, bet ne pamestu novārtā, ievietotu starp Martas (ireiamas akadēmijas dokumentu kopijām. Viņš salīdzināja sejas, taču bija aizritējis pārlieku daudz laika. Sai meitenei, kam izdrukā bija astoņi gadi, tagad vajadzēja būt jau septiņpadsmit, astoņpadsmit, deviņpadsmit, bet ziņās rādītā likās krietni jaunāka. Tomēr skatiens bija tas pats: tajā apvienojās naivums, nicinājums un izpratne. Džimijam sareiba galva, it kā viņš, tik tikko turēdamies līdzsvarā, stāvētu uz klints malas pie akmeņainas aizas, bet skatīties lejup būtu bīstami.
Nevarība
KopDroKorpuss ne mirkli neizlaida Džimiju no acīm. Studējot Martas Greiamas akadēmijā, viņš regulāri, četras reizes gadā, tika izsaukts uz to, ko tic dēvēja par mazām pārrunām. Viņam uzdeva tos pašus jautājumus, kas bija uzdoti jau desmitiem reižu, lai redzētu, vai atbildes nebūs mainījušās. Nezinu bija pati drošākā atbilde, kādu Džimijs spēja iedomāties, un lielākoties tā arī atbilda patiesībai.
Pēc kāda laika tie bija sākuši rādīt viņam attēlus — uzņemtus ar slēpto kameru, melnbaltus kadrus, kā filmētus ar apsardzes videokameru pie plēbiju bankas automātiem vai izgrieztus no kaut kādām ziņu pārraidēm: demonstrācijas, nemierus, nāvessodus. Lai pavērotu, vai viņš nepazīs kādu seju. Viņš tika pievienots pie elektrodiem, tāpēc pat tad, ja viņš tēlotu, ka nevienu nepazīst, tie uztvertu ncirālās strāvas zibšņus, ko viņš nespētu kontrolēt. Džimijs bija gaidījis, ka parādīsies Priekafijas nemieri Mērilendā, tie, kuros piedalījusies māte — no tā viņš baidījās —, tomēr tie neparādījās nekad.
Jau sen viņš vairs nebija saņēmis nevienu pastkarti no ārzemēm.
Pēc tam kad Džimijs bija sācis strādāt JaunoJumā, šķita, ka korpusnieki ir viņu aizmirsuši. Bet nekā, tie tikai bija palaiduši pavadu vaļīgāk un tagad skatījās, vai viņš un otrā puse, tas ir — viņa māte, izmantos Džimija jauno stāvokli un brīvības papilddevu, lai atkal mēģinātu sazināties. Aptuveni pēc gada pie durvīm atskanēja pazīstamais klauvējiens. Džimijs ikreiz saprata, ka tie ir viņi, jo viņi nekad neizmantoja interkomu, laikam prata to apiet, un arī durvju kods viņiem nebija nekāds šķērslis. Sveiks, Džimij, kā klājas, mums tikai jāuzdod tev daži jautājumi, varbūt varēsi mums drusku izpalīdzēt.
Protams, labprāt.
Labs zēns.
Un tā nu tas gāja.
Kad? — laikam Džimija piektajā JaunoJuma gadā viņi beidzot uzdūrās zelta dzīslai. Džimijs jau stundas divas bija skatījies atnestos attēlus. Momentuzņēmumi no sazin kāda sveša kara, kas risinājās izkaltušās kalnu grēdās aiz okeāna, tuvplāni, kuros redzami krituši algotņi — gan vīrieši, gan sievietes; badacietēji piekauj bariņu starptautisko palīgu kādā no tālām, putekļainām, badā mirstošām zemēm; rinda galvu uz mietiem — tas esot bijušajā Argentīnā, teica korpusnieki, taču nepaskaidroja, kas tās par galvām un kā tās tikušas uz mietiem. Vairākas sievietes rindā pie liclveikala kases, visas saulesbrillēs. Ducis līķu uz grīdas pēc uzbrukuma slēgtai Dieva dārznieku mītnei — šī organizācija tagad bija aizliegta ar likumu —, un viens no tiem gaužām atgādināja Džimija veco dzīvokļa biedreni, ļaunprātīgo dedzinātāju Bernisu. Džimijs, labs zēns būdams, to pateica, un viņam paklapēja pa plecu, tomēr korpusnieki to acīmredzot jau bija zinājuši, jo neizrādīja nekādu interesi. Džimijs pārdzīvoja Bernisas dēļ: viņa gan bija jukusi un krita uz nerviem, tomēr nebija pelnījusi tādu nāvi.