Ja tie nespēs ielauzties pa durvīm, tad gaidīs pie tām. Uz maiņām, daži ganīsies ārā, citi uzmanīs. Tas var turpināties mūžīgi, tie nomērdēs viņu badā. Tie saož viņu tur iekšā, saož viņa miesu.
Sniegavīrs atceras krabi un paskatās turp, taču tas ir nozudis. Laikam atmuguriski ielīdis savā alā pavisam. Lūk, ko viņam vajag — savu alu. Alu, čaulu, dažas spīles.
"Tā," viņš skaļi nosaka. "Ko nu?"
Mīlulīt, tu esi dirsā.
Radio
Pēc tukšuma intervāla, kurā viņam prātā neienāk itin nekas, Sniegavirs pieceļas no krēsla. Pats neatceras, ka būtu apsēdies, bet acīmredzot jau tomēr ir. Vēderā iemetušies krampji, viņš laikam tiešām ir pārbijies, kaut gan pats to nejūt; viņš ir pilnīgi mierīgs. Durvis kustas vienā taktī ar grūdieniem un belzieniem no ārpuses; nepaies necik ilgi, līdz cūkani ielauzīsies iekšā. No plastmasas maisa izņēmis lukturi, viņš to ieslēdz un dodas uz tālāko telpu, kur uz grīdas guļ tie divi bioskafandros. Viņš paspīdina visapkārt. Trīs aizvērtas durvis; vakarnakt viņš tās noteikti ir redzējis, taču — vakarnakt viņš necentās tikt ārā.
Divas durvis nekustas, kad viņš tās parausta; droši vien kaut kā aizslēgtas vai nobloķētas no otras puses. Trešās atveras bez pūlēm. Tur kā pēkšņa cerība ir kāpņu posms. Stāvas kāpnes. Viņam iešaujas prātā, ka cūkaniem ir īsas kājas un resns vēders. Tieši otrādi nekā viņam.
Sniegavīrs jož augšup pa kāpnēm tik ātri, ka paklūp uz sava puķainā palaga. Viņam aiz muguras skan satraukta rukšķēšana un kviecieni, un tad blīkšķis, kad apgāžas galds.
Viņš ieiet gaišā, garenā telpā. Kas tas ir? Sargtornis. Protams. Būtu vajadzējis to zināt. Abpus galvenajiem vārtiem ir pa sargtornim, tādi paši ik pa gabaliņu slienas gar visu aizsargvalni.
Torņos atrodas starmeši, monitora videokameras, skaļruņi, vārtu aizvēršanas mehānisms, asaru gāzes sprauslas, tāldarbības vīruspistoles. Jā, te ir gan ekrāni, gan vadības pultis: atrodi mērķi, notēmē uz to, nospied pogu. Nemaz nebija jāskatās uz rezultātiem, uz šļakstiem un čurkstēšanu, ne jau pa īstam. Haosa laikā sargi no šejienes varbūt šāva pūli, kamēr vēl varēja un kamēr vēl bija pūlis.
Tagad, protams, neviena no šīm smalkajām ierīcēm nedarbojas. Viņš pameklē manuālo dublējumu — būtu lieliski, ja cūkanus varētu nopļaut no augšas, — taču nekādu sviru nav.
Līdzās tukšu ekrānu sienai ir mazs lodziņš: no turienes paveras skats lejup, uz cūkaniem, uz to grupu, kas stāv postenī pie sargbūdas durvīm. Cik redzams, tie nesatraucas. Ja tie būtu vīrieši, tad patlaban smēķētu un mētātu jociņus. Tomēr ir modri; uzmana apkārtni. Viņš atkāpjas, negribēdams, lai tie viņu ierauga te, augšā.
Bet vai nu tie nezina. Tagad jau būs apjēguši, ka viņš uzkāpis pa kāpnēm. Bet vai tic zina arī, ka ir iedzinuši viņu slazdā? Jo viņš neredz, ka šeit būtu kāda izeja.
Tūlītējas briesmas nedraud — tie nevar uzrausties pa kāpnēm, citādi jau būtu uzrausušies. Pietiek laika, lai izlūkotu un pārgrupētos. Pārgntpēties — ir nu gan iedoma! Viņš ir viens.
Sargi te, augšā, droši vien uz maiņām būs gājuši nosnausties: sānu telpā ir divas standarta parauga saliekamās gultas. Tukšas, līķu nav. Varbūt sargi centās tikt ārā no AtjaunEsmes tāpat kā visi pārējie. Varbūt arī viņi cerēja, ka izdosies aizbēgt no infekcijas.
Viena gulta ir saklāta, otra ne. Līdzās nesaklātajai joprojām mirkšķina digitāls, ar balsi darbināms, runājošs modinātājs. "Cik pulkstenis?" viņš tam jautā, bet atbildi nesaņem. Šitais būs jāpārprogrammē, jānoregulē pašam uz savu balsi.
Tie zeļļi ir bijuši apgādāti, kā pienākas: divi izklaides centri ar ekrāniem, atskaņotājiem, austiņām. Uz vadžiem karājas drēbes — parastie, atpūtai domātie tropu formastērpi; uz grīdas mētājas saslaucīts dvielis un viena zeķe. Uz viena naktsgaldiņa — ducis datora izdruku. Tieva meiča, kaila, tikai ar augstpapēžu sandalēm kājās, stāv uz galvas; iekārta āķī pie griestiem, šūpojas blondīne kaut kādos melnas ādas iemauktos, līdzīgos lūzumu ārstēšanas bandāžai, acis aizietas, bet mute vaļā un laiž siekalu, ak, iegāz man vēlreiz; ražena daiļava ar lieliem krūšu implantiem un mitrām, sarkani krāsotām lūpām noliekusies uz priekšu, izbāzusi mēli ar pīrsingu galā. Tie paši vecie krāmi.
Zēni laikam aizlaidušies steigā. Varbūt tie paši vien ir — tur lejā, bioskafandros. Tas būtu loģiski. Kopš to abu aiziešanas te, cik redzams, neviens vairs nav bijis; vai arī, ja ir, tad nav atradis neko ņemamu.
Vienā no naktsgaldiņu atvilktnēm ir cigarešu paciņa, izņemtas rikai pāris. Sniegavīrs izsit vienu cigareti ārā — mitra, bet šobrīd viņš būtu ar mieru smēķēt arī gružus no kabatas — un paskatās apkārt, meklēdams, ar ko to aizdegt. Sērkociņi ir atkritumu maisā, bet kur ir maiss? To viņš acīmredzot nosviedis uz kāpnēm, steigdamies uz šejieni. Viņš iziet kāpņu laukumiņā, paskatās lejup. Jā, maiss ir tur, četru kāpņu posmu attālumā no apakšas. Viņš piesardzīgi dodas lejā. Kad izstiepj roku, kaut kas klūp viņam virsū. Viņš atlec nost un noskatās, kā cūkans nošļūc atpakaļ pa kāpnēm un tad uzbrūk vēlreiz. Acis tam puskrēslā zvēro; Sniegavīram rodas iespaids, ka tas smaida.
Tie ir viņu gaidījuši, izmantodami atkritumu maisu kā ēsmu. Laikam ir spējuši apjēgt, ka tur iekšā ir kaut kas tāds, ko viņam savajadzēsies un kam viņš nokāps pakaļ. Viltīgi, ak, cik viltīgi! Kad viņš sasniedz augšējo laukumiņu, kājas dreb.
Blakus atpūtas telpai ir maza vannas istaba ar īstu tualetes podu. Tieši laikā: bailes ir homogenizējušas viņam zarnas. Viņš atvieglojas — papīrs ir, cik jauki, nevajag plūkt lapas, — un jau grasās noraut ūdeni, taču tad atskārš, ka ūdens tvertne aiz poda droši vien ir pilna un ka ūdens vēl var būt vajadzīgs. Viņš noņem tvertnei vāku: jā gan, pilna, mini oāze. IJdens sarkanīgs, bet smaržo, kā nākas, tāpēc viņš iebāž tvertnē galvu un lok kā suns. Pēc visa šī adrenalīna viņš ir kā izzaudēts.
Nu ir labāk. Nevajag krist panikā, vēl nevajag krist panikā. Virtuvītē atradis sērkociņus, viņš aizsmēķē cigareti. Pēc pāris dūmiem sareibst galva, tomēr tas, vienalga, ir brīnišķīgi.
"Ja tev būtu deviņdesmit gadu un rastos izdevība beidzamo reizi nokniebties, bet tu zinātu, ka tas tevi nobeigs, vai tu tomēr to darītu?" viņam reiz jautāja Kreiks.
"Kā nu ne," Džimijs atbildēja.
"Atkarīgais," Kreiks noteica.
Pārbaudīdams virtuves skapīšus, Sniegavīrs attopas, ka dungo. Šokolādes kvadrātiņi, īsta šokolāde. Bundža ar šķīstošo kafiju, ar kafijas baltinātāju, ar cukuru. Garneļu pasta, ko smērēt uz krekeriem, erzacs, tomēr ēdama. Siera pasta tūbiņā, tāpat majonēze. Nūdeļu un dārzeņu zupa ar vistas garšu. Krekeri aizvāžamā plastmasas traukā. Kaudze Triecietistieņu. Gatavā zelta bedre!
Viņš saņem dūšu, tad ver vaļā ledusskapi, cerēdams, ka tie zeļļi nebūs glabājuši tur pārāk lielu daudzumu īstas pārtikas, tāpēc smaka nebūs gluži neizturama. Pats trakākais ir saldēta gaļa, kas sabojājusies atkusušā saldētavā; tādu atrast gadījās bieži, kad viņš sākumā siroja pa plēbijām.
Tur nav kam tik dikti smirdēt; tikai sačokurojies ābols, ar pelēku vilnu apaudzis apelsīns. Divas alus pudeles, neatkorķētas — īsts alus! Pudeles ir brūnas, ar tieviem retro kakliņiem.