Выбрать главу

Sniegavīrs atver vienu, izdzer pusi. Silts, bet kas par to? Pēc tam viņš apsēžas pie galda, notiesā garneļu pastu, krekerus, siera pastu un majonēzi un vainago maltīti ar karoti ka­fijas pulvera, ko sajaucis ar baltinātāju un cukuru. Nūdeļu zupu, šokolādi un Trīecienstieņus pataupa vēlākam.

Vienā atvilktnē ir uzvelkams radio. Viņš atceras, kā tādus sāka izsniegt — gadījumam, ja uznāktu virpuļviesulis vai plūdi, vai kaut kas cits, kas nobloķētu elektroniku. Arī vecākiem tāds bija, kad tie vēl bija viņa vecāki; viņš pa kluso mēdza ar to spē­lēties. Tam bija rokturītis, ko griežot uzlādējās baterijas, un tad radio skanēja vēl pusstundu.

Šis izskatās nebojāts, un Snicgavīrs to uzvelk. Viņš ne­gaida, ka tas skanēs, taču gaidas nav tas pats, kas ilgas.

Baltais troksnis, baltais troksnis, tikai baltais troksnis. Viņš izmēģina AM, tad FM diapazonu. Nekā. Tikai šis troksnis, līdzīgs tam, ar kādu zvaigžņu gaisma skrāpējas kosmosā: kkkkkkkk. Tad viņš izmēģina īsviļņus. Griež pogu lēnām un uzmanīgi. Varbūt ir citas valstis, tālas valstis, kur, iespējams, izglābušies cilvēki, — Jaunzēlande, Madagaskara, Patagonija — tamlīdzīgas vietas.

Taču tie nebūtu izglābušies. Vismaz vairums ne. Kad tas sākās, tad izplatījās pa gaisu. Ilgas un bailes bija universālas, bet viņi starp tām bija rakuši kapus. Kkkkk. Kkkkk. Kkkkk.

Ak, nu saki kaut ko, viņš lūdzas. Saki kaut ko. Jebko.

Pēkšņi atskan atbilde. Balss, cilvēka balss. Diemžēl tā runā kādā valodā, kas izklausās pēc krievu.

Snicgavīrs netic savām ausīm. Tātad viņš nav vienīgais — vēl kāds ir izturējis, kāds viņa sugasbrālis. Kāds, kas prot rī­koties ar īsviļņu raidītāju. Un, ja ir viens, tad, visticamāk, irarī citi. Taču no šī viena Sniegavīram nav nekāda lielā labuma, viņš ir pārāk tālu prom.

Cietpauris! Viņš ir aizmirsis CB diapazonu! To bija pieko­dināts izmantot krīzes situācijās. Ja kāds ir tuvumā, tad sazinā­sies tieši pa CB.

Viņš griež regulēšanas pogu. Jāizmēģina uztveršanas funkcija.

Kkkkkk.

Tad, pavisam klusu, vīrieša balss: "Vai kāds mani dzird? Vai kāds te ir? Vai jūs mani dzirdat? Uztveru."

Sniegavīrs drudžaini spaida pogas. Kā var pārraidīt? Vi­ņam aizmirsies. Kur tas draņķis ir?

"Es esmu te! Es esmu te!" viņš kliedz.

Atpakaj uz uztveršanu. Klusums.

Bet viņš jau ir pārdomājis. Vai tas nebija pārsteidzīgi? Kā lai zina, kas tur runā? Ļoti iespējams, ka ar šo runātāju viņš nebūt nevēlētos tikties. Tomēr viņš jūtas līksms, gandrīz paci­lāts. Iespēju tagad ir vairāk.

Aizsargvalnis

Sniegavīrs ir bijis tik ļoti aizrāvies — ar satraukumu, ēdienu, balsīm pa radio —, ka aizmirsis savainoto kāju. Tagad brūce par sevi atgādina: dursta kā ērkšķis. Viņš apsēžas pie virtuves galda un uzceļ kāju, cik augstu vien spēdams, lai apskatītu. Cik redzams, iekšā vēl palikusi viskija pudeles šķemba. Viņš knibina un spiež, un nožēlo, ka nav ne pincetes, ne garāku nagu. Pēdīgi viņš pamanās satvert sīciņo šķēpelīti un velk. Sāp, bet asinis daudz netek.

Izvilcis lausku, viņš apmazgā brūci ar kādu drusku alus, tad aizklibo uz vannas istabu un pavandās pa zāļu skapīti. Nekā jēdzīga, tikai tūbiņa sauļošanās aizsargkrēma — brūcēm tas neder —, vēl kaut kāda novecojusi antibiotiku ziede, ko viņš uzsmērē uz brūces, un pudele ar skūšanās losjona palie­kām, kas ož pēc mākslīgiem citroniem. Viņš uzlej uz griezuma arī to, jo losjonam būtu jāsatur spirts. Varbūt vajadzētu pa­meklēt kādu cauruļu tīrāmo šķidrumu vai ko, tomēr negribē­tos pāršaut pār strīpu un applaucēt visu pēdu. Tad jau labāk sakrustot pirkstus un lūgties veiksmi: iekaisusi pēda stipri pagausinātu gaitu. Nevajadzēja tik ilgi atstāt brūci novārtā, pa lejasstāva grīdu droši vien mudž baciļi.

Vakarā pa torņa lodziņa šauro spraugu Sniegavlrs nolūkojas saulrietā. Cik krāšņs tas noteikti izskatījās, kad bija ieslēgti visi desmit videoekrāni un redzama visa panorāma, kad varēja pa­spilgtināt krāsas, sevišķi sarkanos toņus! Uzvilkt dūmu, atlaisties krēslā un justies kā septītajās debesīs. Tagad ekrāni ir pievērsuši viņam savas aklās acis, tāpēc jāiztiek vien ar īsto saulrietu — ar mazu daiviņu, kas krāsas ziņā līdzinās mandarīniem, pēc tam flamingiem, pēc tam ar ūdeni sajauktām asinīm, pēc tam zemeņu saldējumam — iesāņus no turienes, kur jāatrodas saulei.

Sārti dziestošajā gaismā cūkani, kas tur lejā viņu gaida, izskatās kā miniatūras plastmasas figūriņas, kā bukoliski maketiņi no bērna rotaļu kastes. Tiem ir rožaina nevainības no­krāsa — tāpat kā daudz kam, kas saredzams pa gabalu. Grūti iztēloties, ka tie grib viņam nodarīt ļaunu.

Satumst nakts. Sniegavīrs guļamistabā atlaižas saliekamajā gultā, tajā, kas saklāta. Tas, kurš te gulēja pirms manis, tagad ir miris, viņš domā. Un nemaz to neparedzēja. Nemanīja nekā­das zīmes. Atšķirībā no Džimija, kurš manīja zīmes un kuram vajadzēja paredzēt, bet kurš tomēr neparedzēja. Ja es būtu no­galinājis Kreiku agrāk, domā Sniegavīrs, vai būtu kāda atšķirība?

Telpā ir pārāk karsti un smacīgi, kaut gan izdevies atvērt avārijas ventilācijas lūkas. Uzreiz aizmigt nav iespējams, tāpēc viņš iededz sveci — tā ievietota skārda traukā ar vāciņu, izdzī­vošanas piederums, uz tāda varot vārīt zupu, — un izsmēķē vēl vienu cigareti. Šoreiz galva nereibst tik stipri. Visi ieradumi, kas viņam jebkad bijuši, joprojām ir turpat viņa ķermenī, snauž kā puķes tuksnesī. Piemērotos apstākļos visas viņa vecās atka­rības uzziedētu kuplos un krāšņos ziedos.

Viņš izšķirsta sekssaitu izdrukas. Šīs sievietes nav viņa gaumē — pārāk figūrīgas, pārāk pārveidotas, pārāk skaidri sa­redzamas. Par daudz glūnīguma un skropstu tušas, par daudz mēles kā govij. Viņš jūt izbailes, nevis iekāri.

Labojums: izbaiļu pilnu iekāri.

"Kā tev nav kauna!" viņš pie sevis nočukst, ne jau pirmo reizi, iztēlē kopodamies ar īrētu padauzu sarkanā ķīniešu zīda krūšturī un sešcollu augstpapēžu kurpēs, uz dibena tai uzteto­vēts pūķis.

Ak, mīlulīt.

Mazajā, sutīgajā istabā viņš redz sapni; atkal par māti. Nē, sapņos viņš nekad neredz māti, redz tikai viņas prombūtni. Viņš ir virtuvē. Švīks, ausī iešalc vēja pūsma, aizveroties durvīm. Uz vadža karājas viņas rītakleita, fuksiju sarkana, tukša, biedējoša.

Viņš pamostas ar neganti pukstošu sirdi. Tagad atceras, ka pēc mātes aiziešanas bija uzvilcis šo rītakleitu. Tā joprojām smaržoja pēc viņas, pēc jasmīnu parfīma, ko viņa lietoja. Viņš aplūkoja sevi spogulī — zēna galvu ar ievingrināti vēsām acīm, kaklu, kas nozuda sievišķīgas krāsas auduma krokās. Cik briesmīgi viņš tai brīdī ienīda māti! Gandrīz nespēja paelpot, smaka nost aiz naida, pār vaigiem ripoja naida asaras. Un to­mēr viņš apskāva savus plecus.

Viņas plecus.

Runājošo digitālo modinātāju viņš ir noregulējis uz stundu pirms ausmas, apmēram uzminēdams, kad tas varētu būt. "Mos­ties, jau rīts!" pulkstenis aicina pavedinošā sievietes balsī. "Mosties, jau rīts! Mosties, jau rīts!"

"Apklusti!" viņš saka, un pulkstenis apklust.

"Vai gribi mūziku?"

"Nē," viņš atbild, jo, lai gan jūt kārdinājumu gulēt gultā un sazināties ar sievieti pulkstenī — tā būtu gandrīz kā sa­runa —, šodien ir jātiek tālāk. Cik ilgi viņš jau ir prom no pie­krastes, no kreikeriein? Viņš skaita uz pirkstiem: pirmā diena — gājiens uz AtjaunEsmi, virpuļviesulis; otrā diena — cūkanu lamatas. Tad šī ir trešā diena.

Aiz loga ir peļu pelēka gaisma. Sniegavīrs pačurā virtuves izlietnē, iešļaksta sejā ūdeni no tualetes tvertnes. Vakar nevaja­dzēja dzert to nevārītu. Tagad viņš uzvāra ūdeni katliņā — plīts balonā vēl atlikusi propāna gāze — un nomazgā pēdu, ap rētu neliels apsarkums, bet nekā bīstama, un tad iejauc sev tasi šķīstošās kafijas ar krietnu devu cukura un baltinātāja. Notiesā Triju Augļu Triecienstieni, izbaudīdams pazīstamo banānu eļ­ļas un saldinātas glazūras garšu, un nudien sajūt enerģiju.