Выбрать главу

Kaut kur tajā vakardienas skraidīšanā viņš ir pazaudējis savu ūdens pudeli, bet tas nekas, ja apdomā, kas tajā bija iekšā. Putnu mēsli, odu kāpuri, nematodes. Viņš ielej vārīto ūdeni tukšā alus pudelē, tad guļamistabā paķer standarta mikrošķiedras maisu, domātu veļai, un ieliek tajā pudeli, visu cu­kuru, ko vien spēj atrast, un atlikušos sešus Triecienstieņus. Ieziežas ar sauļošanās aizsargkrēmu, tūbiņu iesviež somā un uz­velk vieglu haki krāsas kreklu. Atrodas arī saulesbrilles, tāpēc viņš izmet savas vecās, vienacainās. Prāto, vai nepaņemt šor­tus, bet tie jostasvietā ir par platiem un nepasargātu stilbus, tāpēc viņš paliek uzticīgs puķainajam palagam, pārlocīdams to uz pusēm un sasiedams kā sarongu. Tad padomā, noraisa pa­lagu un ieliek to veļas maisā: ceļā palags vēl var saplīst, labāk būs apsiet to vēlāk. Viņš paņem aspirīnu un sveces pazaudēto vietā, iemet maisā sešas sērkociņu kārbiņas, virtuves nazi un savu Red Sox beisbola cepurīti, oriģināla atdarinājumu. Ne­gribētos, lai lielās bēgšanas laikā tā nokrīt.

Tā. Nav pārāk smags. Un tagad jāizlaužas.

Sniegavīrs mēģina izsist virtuves logu — varētu nolaisties uz Teritorijas aizsargvaļņa, izmantojot gultas palagu, ko viņš saplēsis sloksnēs un savijis virvē, — bet tur gaida neveiksme: stikls ir necaursitams. Par šauro lodziņu, no kura paveras skats uz vārtiem, nevar >būt ne runas, jo pat tad, ja viņš spētu iz­spraukties cauri, būtu jākrīt taisni slienainu cūkanu barā.

Mazs lodziņš ir augstu vannas istabas sienā, taču arī tas ir cūkanu pusē.

Pēc trim cītīga darba stundām, sākumā izmantojot virtu­ves ķebli, korķviļķi un galda nazi, bet beigās — āmuru un ar ba­terijām darbināmu skrūvgriezi, kas atradies darbarīku skapīša dziļumos, viņam ir izdevies izjaukt avārijas ventilācijas lūku un izņemt no tās mehānismu. Lūka ved augšup kā skurstenis, tad pagriežas sānis. Sniegavīrs domā, ka ir gana tievs, lai izlīstu cauri, — dzīvei badā ir savas priekšrocības, — taču, ja viņš iesprūdis, tad nomirs mokpilnā un smieklīgā nāvē. Izcepies ven­tilācijas lūkā, tavu joku! Vienu improvizētās virves galu viņš ap­sien ap virtuves galda kāju — tas, par laimi, ir pieskrūvēts pie grīdas —, bet pārējo aptin sev ap vidukli. Mantu maisu piesien otras virves galā. Aizturējis elpu, iespraucas lūkā, grozās, lokās. Labi, ka viņš nav sieviete, platais dibens iestrēgtu. Pāri nepaliek ne collas, bet tagad āra gaisā jau ir galva un — pagriežoties — arī pleci. Lejup līdz aizsargvalnim ir astoņas pēdas. Būs jālaižas ar galvu pa priekšu, cerot, ka improvizētā virve izturēs.

Pēdējais grūdiens, īss rāviens augšup — un viņš slīpi karā­jas gaisā. Sakampj virvi, iztaisnojas, notin virves galu no plauk­stas locītavas, laižas lejup, tverdams ar dūri zem dūres. Tad izvelk ārā mantu maisu. Tas ir viegli.

Nolādēts ar ārā! Viņš ir aizmirsis paņemt uzvelkamo ra­dio. Nu jā, atpakaļceļa nav.

Valnis ir sešas pēdas plats, ar mūri katrā pusē. Ik pēc desmit pēdām divas spraugas, nevis viena otrai pretim, bet zigzagveidā, paredzētas novērošanai, taču noderīgas arī ieroču izvietošanai, ja pienāktu tāds brīdis. Valnis ir divdesmit pēdu augsts, kopā ar mūriem — divdesmit septiņas pēdas. Tas ietver visu Terito­riju, regulāros atstatumos slienas tādi paši sargtorņi kā tas, ko viņš nule atstājis.

Teritorijai ir taisnstūra forma un vēl pieci citi vārti. Viņš pazīst plānu, jo ir to rūpīgi izpētījis, uzturēdamies Parodizē, uz kurieni patlaban dodas. Jau redzams kupols, kas slienas pār koku galotnēm un mirdz kā pusmēness. Sniegavīrs ir iecerējis paņemt tur visu, kas nepieciešams, pēc tam mest līkumu pa aizsargvalni — vai, ja apstākļi atļaus, iet taisnā ceļā pa Terito­riju, pa līdzenu zemi, — un ārā izkļūt pa sānu vārtiem.

Saule jau krietni augstu. Jāpasteidzas, citādi viņš izcepsies. Gribētos parādīties cūkaniem, paņirgāties, tomēr viņš pretojas šim impulsam: tie sekotu gar valni, neļaudami viņam nokāpt. Tāpēc pie katras novērošanas spraugas viņš pietupstas, lai ne­būtu saredzams.

Pie trešā sargtorņa Sniegavīrs apstājas. Pār vaļņa mūri viņš pamana kaut ko baltu — pelēcīgi baltu, līdzīgu mākonim, — taču tas ir par zemu, lai būtu mākonis. Turklāt tam nav mā­koņa formas. Tas ir tievs kā grīļīga kolonna. Laikam atrodas netālu no piekrastes, pāris jūdžu uz ziemeļiem no kreikeru nometnes. Sākumā viņš nodomā, ka tā ir migla, bet migla ne­ceļas augšup šādā norobežotā stabā, neveļas mutuļos. Vairs nav šaubu — tie ir dūmi.

Kreikeri bieži kurina ugunskuru, taču nekad ne tik lielu, no kura varētu celties tādi dūmi. Tas varētu būt vakardienas vētras darbs, zibens izraisīts ugunsgrēks, ko apslāpējis lietus un kas tagad atsācis gruzdēt. Vai varbūt kreikeri ir pārkāpuši rīkojumu, devušies viņu meklēt un sakūruši signālugunskuru, kas rāda viņam ceļu uz mājām. Tas nav ticami — viņiem ir ci­tāds domāšanas veids —, tomēr, pat ja tā ir, tad viņi ir pama­tīgi novirzījušies no kursa.

Sniegavīrs apēd pusi Triecienstieņa, iedzer ūdeni un dodas tālāk pa valni. Tagad viņš drusku klibo, jo jūt brūci, tomēr ne­var apstāties un to apkopt, jo jāsoļo pēc iespējas ātrāk. Viņam nepieciešama vīruspistole — un ne tikai vilkuņu un cūkanu dēļ. Laiku pa laikam viņš atskatās. Dūmi ir, kur bijuši, viens vienīgs stabs. Nav izplatījušies tālāk. Un turpina celties.

12

 ..

Plebija

Sniegavirs klibo pa aizsargvalni pretim burbuļkupola stik­laini baltajam apaļumam, kas atkāpjas kā mirāža. Kājas dēļ viņam sokas gausi, un ap pulksten vienpadsmitiem betons jau ir sakarsis pārāk stipri, lai pa to varētu iet. Viņš ir uzsedzis uz galvas palagu, pēc iespējas labāk noklājot beisbola cepurīti un arī tropu kreklu, tomēr joprojām var apsvilt par spīti aizsarg­krēmam un divām auduma kārtām. Cik labi, ka ir šīs jaunās saulesbrilles ar divām lēcām.

Viņš notupstas nākamā sargtorņa ēnā, lai tur pārlaistu dienasvidu, un sūc ūdeni no pudeles. Kad pierims lielākā žilba un tveice, kad būs uznācis un pārgājis dienišķais negaiss, atliks stundas trīs, ko iet. Ja viss izdosies, kā cerēts, viņš tur nonāks vēl pirms tumsas.

Tveice gāžas lejup, atlec no betona. Sniegavirs ļaujas tai, ieelpo to, jūt, kā rit sviedru urdziņas, itin kā pa ādu lodātu simtkāji. Plaksti trīcot aizveras, prātā dūc un sprakst vecās fil­mas. "Kāda velna pēc es biju viņam vajadzīgs?" Sniegavīrs saka. "Kāpēc viņš nelika mani mierā?"

Nav jēgas par to prātot, tikai ne šādā tveicē, kad sma­dzenes pārvēršas kausētā sierā. Nē, nekādu kausētu sieru: la­bāk vairīties no domām par ēdienu. Smadzenes pārvēršas ķitē, līmē, matu kopšanas līdzeklī — krēmveidīgā, kas iepildīts tū­biņā. Reiz viņš tādu lietoja. Un joprojām var iztēloties tā atraša­nās vietu plauktā, blakus skuveklim: viņam patika, ja plauktos viss bija sakārtots akurāti. Piepeši viņš skaidri ierauga pats sevi: tikko izkāpis no dušas, viņš ar rokām ieziež matos šo krēmveidīgo kopšanas līdzekli. Paradīzē, gaidīdams Oriksu.

Viņš bija gribējis labu — vai vismaz nebija gribējis neko sliktu. Nekad nebija vēlējies nevienam nodarīt pāri, ne jau no­pietni, ne reālā laikā un telpā. Fantāzijas neskaitījās.