Hija sestdiena. Džimijs gulēja gultā. Pēdējā laikā bija grūti piecelties; pagājušā nedēļā viņš pāris reižu bija nokavējis darbu, un tagad, kad šie kavējumi pievienojās iepriekšējiem un vēl iepriekšējiem, bija skaidrs, ka drīz viņam būs nepatikšanas. Nē, viņš nebūt nebija blandījies apkārt un uzdzīvojis: gluži otrādi. Viņš bija vairījies no saskarsmes ar cilvēkiem. JaunoJuma priekšniecība vēl nebija viņu sarājusi; bet droši vien zināja par viņa māti un par to, ka viņa mirusi kā nodevēja. Nu, skaidrs, ka zināja, kaut gan tas bija viens no dziļajiem, tumšajiem, atklātajiem noslēpumiem, kādi Teritorijās nekad netika pieminēti ne ar vārdu, — nelaimes zīme, ļauna acs, var pielipt citiem, labāk tēlot muļķi un tā tālāk. Varbūt priekšniecība bija nolēmusi dot viņam drusku brīvas vaļas.
I.ai 11u kā, viens labums bija: varbūt tagad, kad māte beidzot izsvītrota no sarakstiem, korpusnieki liks viņu mierā.
"Laiks slieties, slieties, slieties!" ierunājās pulkstenis. Tas bija sārts un fallisks: PenCelis, ko joka pēc iedāvinājusi kāda no mīļākajām. Tolaik tas viņam bija šķitis uzjautrinošs, bet šorīt nepatīkami aizskāra. Lūk, kas viņš bija tai sievietei, viņām visām: mehānisks joks. Neviens jau negrib būt bezdzimuma būtne, bet neviens negrib būt arī tikai seksa objekts, reiz bija teicis Kreiks. jā, tieši tā, nodomāja Džimijs. Vēl viens neatrisināms cilvēces rēbuss.
"Cik pulkstenis?" viņš noprasīja modinātājam. Tas nolieca galvu un atkal izslējās taisni.
"Pusdienlaiks. Pusdienlaiks, pusdienlaiks, pus…"
"Aizveries!" Džimijs uzsauca. Pulkstenis novīta. Tam bija ieprogrammēta reakcija uz asiem toņiem.
Džimijs apsvēra, ka derētu celties, aiziet uz virtuvi, atkorķēt alus pudeli. I.aba doma. Vakars ievilkās garš. Viena no mīļākajām, tā pati, kas dāvinājusi pulksteni, bija izlauzusies caur viņa klusēšanas mūri. Ap desmitiem vakarā ieradusies ar našķiem — Kumosiņiem un ceptiem kartupeļiem, zinādama, kas Džimijam garšo, — un ar pudeli viskija.
"Es par tevi raizējos," viņa sacīja. Patiesībā viņa gribēja aši un zaglīgi nokniebties, tāpēc Džimijs centās cik varēdams un izklaidēja viņu, kā nākas, tomēr bez īstas degsmes, un tas noteikti bija jūtams. Pēc tam sākās neizbēgamā prašņāšana: Kas noticis, Vai es tevi garlaikoju, Tu man tiešām neesi vienaldzīgs, un tā tālāk, bla bla.
"Pamet vīru," Džimijs teica, lai aizbāztu viņai muti. "Bēgsim uz plēbijām un dzīvosim treileru parkā."
"Ak, nu, diezin vai… Tu taču nerunā nopietni."
"Bet ja nu tomēr?"
"Tu zini, ka neesi man vienaldzīgs. Bet arī viņš nav man vienaldzīgs, un…"
"Zemāk par jostasvietu."
"Kā, lūdzu?" Tā bija pieklājīga sieviete un teica Kā, lūdzu? — nevis Ko?
"Es teicu — zemāk par jostasvietu. Tikai tur es tev neesmu vienaldzīgs. Gribi, lai es nosaucu pa burtiem?"
"Nesaprotu, kas tev lēcies, pēdējā laikā tu esi tik negants."
"Ar mani nemaz nav jautri."
"Nu, vispār jā."
"Tad vācies prom."
Pēc tam abi sastrīdējās, sieviete apraudājās, un no tā Džimijam savādā kārtā kļuva vieglāk. Pēc tam viņi izdzēra viskiju. Pēc tam atkal nodarbojās ar seksu, un šoreiz bija labi Džimijam, bet ne mīļākajai, jo viņš rīkojās pārāk rupji un ātri, turklāt neglaimoja viņai kā parasti. Burvīgs dibentiņš, un tā tālāk.
Nevajadzēja gan būt tik nīgram. Tā bija jauka sieviete ar īstiem pupiem un savām problēmām. Džimijs prātoja, vai vēl kādreiz viņu satiks. Visdrīzāk jā, jo promejot viņai acīs bija izteiksme, kas pauda: Es varu tevi izdziedēt.
Kad Džimijs bija pačurājis un patlaban ņēma no ledusskapja alu, iedūcās interkoms. Klāt ir, kā saukta. Viņš uzreiz saskāba atkal. Piegāja pie interkoma. "F.j prom," viņš sacīja.
"Šeit Kreiks. Esmu lejā."
"Neticu," Džimijs noteica. Nospieda pogas, ieslēgdams vestibila videokameru: jā, tur stāvēja Kreiks un smaidīdams rādīja viņam pirkstu.
"Laid mani iekšā," Kreiks sacīja, un Džimijs viņu ielaida, jo tobrīd Kreiks bija gandrīz vienīgais cilvēks, ko viņš gribēja redzēt.
Kreiks tikpat kā nebija mainījies. Tās pašas tumšās drānas. Pat mati nebija kļuvuši plānāki.
"Ko, ellē, tu te dari?" Džimijs jautāja. Pēc sākotnējā prieka uzplūda viņš nokaunējās, ka vēl nav apģērbies, ka dzīvoklī līdz ceļiem jābrien pa putekļu kamoliem, cigarešu nosmēķiem, netīrām glāzēm un tukšiem Kumosiņu spainīšiem, taču Kreiks nelikās to manām.
"Cik sirsnīga sagaidīšana," viņš noteica.
"Atvaino. Pēdējā laikā man nav diez cik labi gājis," Džimijs sacīja.
"Mjā. Es to redzēju. Par tavu māti. Nosūtīju e-pastu, bet tu neatbildēji."
"Neesmu lasījis savus e-pastus," Džimijs atzinās.
"Saprotams. To rādīja īssavienojumā: musināšana uz varmācību, dalība aizliegtā organizācijā, komerciālo produktu izplatības traucēšana, smagi noziegumi pret sabiedrību. Manuprāt, tas pēdējais attiecās uz demonstrācijām, kur viņa piedalījusies. Sviedusi ar ķieģeļiem vai tamlīdzīgi. Ļoti žēl, viņa bija jauka dāma."
Pēc Džimija domām, te neiederējās ne jauka, ne dāma, tomēr tik agrā rītā viņš nevēlējās par to debatēt. "Gribi alu?" viņš iejautājās.
"Nē, paldies," Krciks atbildēja. "Iegriezos tikai, lai satiktu tevi. Lai paskatītos, vai viss kārtībā."
"Man viss ir kārtībā," Džimijs teica.
Kreiks palūkojās uz viņu. "Laižam uz plēbijām!" viņš ierosināja. "Pastaigājam pa bāriem!"
"Tas ir joks, vai ne?"
"Nē, tiešām. Caurlaides man ir. Mana parastā — un otra tev."
Nu Džimijs saprata, ka Kreiks patiesi ticis augstos plauktos. Tas atstāja iespaidu. Taču daudz vairāk aizkustināja doma, ka Kreiks par viņu raizējies un mērojis šo garo ceļu, lai viņu apmeklētu. Lai gan pēdējā laikā kontakti bija vājinājušies — Džimija vainas dēļ —, Kreiks joprojām bija viņa draugs.
Piecas stundas vēlāk viņi nesteidzīgi klīda pa plēbijām uz ziemeļiem no Jaunās Ņujorkas. Bija vajadzējis tikai pāris stundu, lai šeit nonāktu — ar šautrvilcienu līdz tuvākajai Teritorijai, kur gaidīja oficiāls Korpusa auto ar bruņotu šoferi, ko atsūtījis tas, kas pilda Kreika pavēles. Viņi tika aizvesti uz to vietu, ko Kreiks dēvēja par notikumu degpunktu, un tur atstāti. Kreiks sacīja, ka viņiem tomēr sekojot. Viņi tiekot apsargāti. Tāpēc nekas slikts nevarot notikt.
Pirms došanās ceļā Kreiks bija kaut ko iešļircinājis Džimijam delmā — universālu īslaicīgas darbības vakcīnu, ko izgudrojis pats. Plēbijas esot kā gigantisks Petri trauciņš: pilns ar visādu draņķi un inficētu plazmu, viņš teica. Ja esi tur izaudzis, tad paliec daudzmaz imūns pret to visu, ja vien neielaužas kāda jauna bioforma; bet, ja esi no Teritorijām un sper kāju plēbijās, tad kļūsti par barību baciļiem. Tā, it kā tev uz pieres lieliem burtiem būtu rakstīts: Apēd mani!
Kreikam līdzi bija arī aizsargmaskas — jaunākais modelis, kas ne tikai filtrēja mikrobus, bet aizturēja arī dažādas sīkdaļiņas. Kreiks sacīja, ka gaiss plēbijās esot sliktāks. Vējš pārnēsājot vairāk drazu, esot uzstādīts mazāk centrifugālo attīrīšanas torņu.
Džimijs vēl nekad nebija bijis plēbijās, bija tikai skatījies pār mūri. Viņu sajūsmināja tas, ka beidzot radusies iespēja tur nokļūt, taču viņš nebija gatavs tam, ka tur būs tik daudz cilvēku, kas blīvā drūzmā staigā, runā, kaut kur steidzas. Spļaušana uz ielas bija īpatnība, bez kuras viņš personiski būtu varējis iztikt. Bagāti plēbi luksusa automašīnās, nabadzīgie uz solārajiem divriteņiem, ielasmeitas fluorescējošās spandeksa drānās vai īsiņos šortos, vai — sportiskākās, demonstrēdamas savus tvirtos stilbus, — ar motorolleriem līkumoja satiksmes straumē. Visas iespējamās ādas krāsas, visi iespējamie lielumi. Bet ne visas iespējamās cenas: Kreiks paskaidroja, ka šis esot nabadzīgākais gals. Tāpēc lai Džimijs pētot preci, bet vēl neko nepērkot. Lai pataupoties vēlākam.