Plēbijas iedzīvotāji, vismaz vairums no tiem, neizskatījās pēc garīgi atpalikušiem, kā labprāt mēdza apgalvot Teritoriju iemītnieki. Pēc brīža Džimijs pamazām atbrīvojās no sasprindzinājuma un sāka izbaudīt šo dēku. Bija tik daudz, ko redzēt, — tik daudz kas tika tirgots, tik daudz kas tika piedāvāts. Visur neona saukļi, afišas, reklāmas. Un īsti klaidoņi, īstas ubadzes gluži kā vecos DVD mūziklos: Džimijs nemitīgi gaidīja, ka tās pasviedīs gaisā kāju, ieautu novalkātā zābakā, un sāks dziedāt. īsthnuzikanti uz ielu stūriem, īstas ielaspuiku bandas. Asimetrija, deformācija: šīs sejas kā diena no nakts atšķīrās no Teritoriju iemītnieku samērīgajiem vaibstiem. Bija pat bojāti zobi. Viņš blenza ieplestām acīm.
"Uzmani naudasmaku!" Kreiks piekodināja. "Kaut arī skaidra nauda tev nebūs vajadzīga."
"Kāpēc tā?"
"Es uzcienāju," Kreiks paskaidroja.
"To es nevaru pieļaut."
"Nākamreiz būs tava kārta."
"Nu, labi," Džimijs piekrita.
"Klāt esam — šo viņi dēvē par Sapņu ielu."
Veikali te bija vidēji smalki vai pavisam smalki, skatlogi rūpīgi dekorēti. Skumjo gēnu diena? lasīja Džimijs. Pamēģini ČiksUnViss! NoslKaites. Mazie neder, esi Goliāts! Sapnišu Dražejas. DziedzerDziedināšana. SIA Pilns Šūpulītis. Mazs par sīku? Liels pašā laikā!
"Tātad šeit mūsu ražojumi pārtop zeltā," Kreiks noteica.
"Mūsu ražojumi?"
"Tas, ko mēs ražojam AtjaunEsmē. Mēs un pārējās Teritorijas, kas orientējas uz ķermeni."
"Vai tas viss tiešām iedarbojas?" Džimiju iespaidoja ne tik daudz solījumi, cik saukļi, ko izdomājuši kādi, kas līdzīgi viņam. Rīta drūmā oma bija pagaisusi, viņš jutās pavisam līksms. Tik daudz jauna, tik daudz informācijas; tā aizņēma visas viņa smadzenes.
"Liela daļa iedarbojas," Kreiks atbildēja. "Protams, nekas nav ideāls. Taču konkurence ir sīva, sevišķi tas, ko dara krievi, japāņi un, bez šaubām, vācieši. Un zviedri. Tomēr mēs saglabājam pozīcijas un esam ieguvuši labu slavu ar izstrādājumiem, uz kuriem tiešām var paļauties. Ļaudis no visas pasaules brauc uz šejieni iepirkties. Dzimums, seksuālā orientācija, augums, ādas un acu krāsa — viss ir piedāvājumā, visu var īstenot vai mainīt. Tu pat nenojaut, cik daudz naudas tiek iztērēts tikai šajā ielā vien."
"Ejam kaut ko iedzert!" Džimijs ierosināja. Viņš domāja par savu hipotētisko brāli, kas vēl nebija piedzimis. Vai tēvs un Ramona bija iepirkušies šeit?
Viņi iedzēra, tad paēda — istas austeres, sacīja Kreiks, īsta japāņu liellopu gaļa, tāds pats retums kā dimanti. Tas viss droši vien maksāja veselu bagātību. Vēlāk viņi apstaigāja vēl dažas vietas, līdz nonāca bārā, kurā tika demonstrēts orālais sekss uz trapecēm, un Džimijs iedzēra kaut ko oranžu, kas spīdēja tumsā, un tad vēl pārīti tādu pašu. Pēc tam viņš stāstīja Kreikam savu dzīvesstāstu — nē, savas mātes dzīvesstāstu — vienā garā, samudžinātā teikumā, kas gluži kā košļencs stīga nebeidzami stiepās viņam no mutes. Tad viņi bija kaut kur citur, kaut kādā bezgalīgā, zaļā atlasa gultā, un viņus apstrādāja divas meitenes, no galvas līdz kājām klātas ar vizuļiem, kas bija pielīmēti pie ādas un mirgoja kā virtuālas zivs zvīņas. Džimijs nekad nebija pazinis nevienu meiteni, kura prastu tik lieliski locīties un gorīties.
Kur tas bija — gultā vai agrāk, kādā no bāriem, — kad saruna pievērsās viņa darbam? Nākamajā rītā viņš to nespēja atcerēties. Kreiks bija teicis: Darbs, tu, AtjaunEsme, — un Džimijs bija teicis: Ko tad es tur darīšu, tīrīšu tualetes? — un Kreiks bija iesmējies un sacījis: Kaut ko labāku gan. Džimijs neatcerējās, vai ir piekritis, bet laikam jau tomēr bija. Viņš būtu piekritis jebkuram darbam, lai vai kādam. Viņš gribēja iet, iet uz priekšu. Un bija gatavs kaut kam pilnīgi jaunam.
LaimePluss
Pirmdienas ritā pēc nedēļas nogales, pavadītas kopā ar Kreiku, Džimijs ieradās JaunoJumā, lai sāktu kārtējo dienu, krāmējoties ar vārdiem. Viņš jutās diezgan draņķīgi un cerēja, ka tas nav redzams no malas. JaunoJums visiem spēkiem mudināja savus maksātspējīgos klientus ielaisties aizvien jaunos ķīmiskos eksperimentos, tomēr nelabprāt pieļāva, lai līdzīgi rīkojas algotie darbinieki. Viss sakrīt, Džimijs nodomāja: senos laikos alkohola kontrabandisti reti bija dzērāji. Vismaz tā viņš bija lasījis.
Pirms došanās pie rakstāmgalda viņš iegriezās tualetē un ielūkojās spogulī: nudien, kā izvemta pica. Turklāt viņš bija nosebojies, taču šoreiz neviens to nepamanīja. Pēkšņi parādījās viņa boss un vēl daži funkcionāri, tik jūsmīgi, kādus Džimijs viņus vēl nekad nebija redzējis. Džimijam spieda roku, maigi plikšķināja pa muguru, pasniedza glāzi ar kaut ko tādu, kas pēc izskata atgādināja šampanieti. Nu, lieliski! No kā esi saslimis, ar to jāārstējas. Klunkš klunkš klunkš, bija rakstīts runas burbulī Džimija iztēlē, tomēr viņš savaldījās un nodzēra tikai pa mazam malciņam.
Pēc tam viņam rika apliecināts, cik patīkami bijis sadarboties ar viņu JaunoJumā, cik spožu ieguldījumu viņš devis, cik daudz siltu novēlējumu pavadīšot viņu turpmākajā ceļā, un, starp citu, sirsnīgi jo sirsnīgi sveicam! Izstāšanās pabalsts nekavējoties tikšot pārskaitīts uz viņa kontu Korpusbankā. Tas būšot dāsns, dāsnāks, nekā pieļauj nostrādātais laiks, jo, būsim atklāti, Džimija JaunoJuma draugi vēloties atstāt par sevi patīkamas atmiņas — tagad, kad Džimijs ieņemšot jaunu, tik brīnišķīgu amatu.
Diez kas tas par amatu, domāja Džimijs, sēdēdams slēgtajā šautrvilcienā. Viss bija izdarīts bez viņa, rezervēta vieta vilcienā, organizēta pārvākšanās — ieradīšoties vesela komanda, visu sasaiņošot, tie esot profesionāļi, viss būšot vislabākajā kārtībā. Viņam tik tikko pietika laika sazināties ar savām mīļākajām, bet sazinājies viņš atklāja, ka tās visas diskrēti un personiski jau informējis Kreiks, kura ietekme — cik redzams — sniedzās ārkārtīgi tālu. Kā viņš zinājis par mīļākajām? Varbūt ielauzies Džimija e-pastā, tas nesagādātu viņam nekādas pūles. Bet kāpēc tāda centība?
Džimij, man tevis pietrūks, e-pastā rakstīja viena.
Ak, Džimij, ar tevi bija tik jautri, rakstīja cita.
Bija, ko tu neteiksi! Viņš taču nav nomiris.
Pirmo nakti AtjaunEsmē Džimijs pavadīja VIP viesu namā. Ieskatījies minibārā, ielēja sev glāzē tīru viskiju, tik īstu, ka īstāks nemēdz būt, tad brīdi raudzījās uz ainavu pa panorāmas logu, neredzēdams neko daudz vairāk par gaismām. Viņš saskatīja Parodīzes kupolu — milzīgu pusapli tālumā, izgaismotu no apakšas, — taču vēl nezināja, kas tas ir. Nosprieda, ka tā ir slidotava.
Nākamajā rītā Kreiks savā jaudīgajā elektriskajā golfkartā aizveda viņu iepazīties ar AtjaunEsmes Teritoriju. Džimijs bija spiests atzīt, ka tā ir visnotaļ krāšņa. Viss mirdzoši spodrs, sakopts, ekoloģiski tīrs un ļoti dārgs. Gaiss brīvs no sīkdaļiņām, pateicoties daudzajiem solārajiem centrifugālās attīrīšanas torņiem, kas diskrēti izvietoti un maskēti kā modernās mākslas darbi. Maurklintis gādāja par mikroklimatu, starp koši krāsainajiem krūmiem lidinājās tauriņi, tik lieli kā šķīvji. Visas pārējās Teritorijas, ko Džimijs bija redzējis, ieskaitot Votsona-Krika institūtu, salīdzinājumā ar šo izskatījās noplukušas un vecmodīgas.