Lieki teikt, Kreiks turpināja, ka šī viela došot milzīgu peļņu. Tā būšot obligātā kapsula ikvienā valstī, ikvienā pasaules sabiedrībā. Bez šaubām, tā nepatikšot untumainajām reliģijām, ņemot vērā faktu, ka to raison d'ētre balstās uz izmisumu, neskaidri solītu atalgojumu un seksuālu frustrāciju, taču tās ilgi neizturēšot. Gluži kā paisuma vilnis tās noslīcināšot cilvēku kāre pēc vairāk, pēc labāk. Šī kāre pārņemšot kontroli un pasteidzināšot notikumu gaitu, kā ikvienā lielā pārmaiņu laikā visā vēsturē.
Džimijs teica, ka tas viss izklausoties ļoti interesanti. Protams, ja izdošoties novērst trūkumus. Un nosaukums arī labs — LaimePluss. Samtaina, valdzinoša skaņa. Viņam patika. Tomēr pašam izmēģināt negribējās: problēmu pietika tāpat, penis plīsa vai pušu.
"Kur jūs sameklējat izmēģinājumu objektus?" viņš jautāja. "Klīniskajiem testiem?"
Kreiks pasmīnēja. "Nabadzīgākās valstīs. Samaksājam dažus dolārus, un viņi nemaz nezina, ko lieto. Seksa klīnikās — tās ar prieku izpalīdz. liordeļos. Cietumos. Un arī no dzīves pabērnu vidus, kā allaž."
"Kur būs mana vieta?"
"Tu organizēsi reklāmas kampaņu," Kreiks noteica.
TrakAdams
Pēc pusdienām viņi devās uz Paradīzi.
Kupola komplekss atradās AtjaunEsmes Teritorijas tālajā labajā stūri. Ap to bija atsevišķs parks ar klimata kontroli — blīva plantācija, kurā auga jaukti tropu hibrīdi, un kupols pacēlās pār tiem kā akla acs. Ap parku bija ierīkota drošības sistēma, ļoti stingra, teica Kreiks; ieeja esot aizliegta pat korpusnickiem. Paradīze esot viņa ideja, un viņš pieprasījis šādu noteikumu, kad piekritis to īstenot: viņš nevēloties, lai bars lempīgu nejēgu bāž savu degunu lietās, no kurām nenieka nesaprot.
Kreika caurlaide, protams, derēja viņiem abiem. Tikuši iekšā pa pirmajiem vārtiem, viņi brauca tālāk pa aleju. Parādījās otrs kontrolpunkts ar apsargiem — Parodīzes, nevis Korpusa formastērpos, paskaidroja Kreiks, — kuri iznira no krūmiem kā materializējušies rēgi. Atkal aleja. Pēc tam paša kupola izliektais mūris. Tas tikai izskatās trausls, Kreiks sacīja, bet patiesībā ir būvēts no pilnīgi jauna gliemju līmes/silikona/dendrītu formāciju sakausējuma ar izcilu pretestības spēju. Būtu vajadzīgi ārkārtīgi moderni instrumenti, lai izlauztos tam cauri, jo pēc spiediena tas atjaunojas un automātiski salabo jebkuras plaisas. Vēl vairāk, tas spēj gan filtrēt, gan elpot — gluži kā olas čaumala; tiesa, tam nepieciešama solāri ģenerēta strāva.
Atdevuši golfkartu vienam no apsargiem, viņi tika ielaisti pa kodētām ārdurvīm, kas nošalcot aizvērās viņiem aiz muguras.
"Kāpēc tāda skaņa?" Džimijs nervozi jautāja.
"Hermētiskā telpa," Kreiks paskaidroja. "Kā kosmosa kuģos."
"Kādēļ?"
"Ja kādreiz rastos vajadzība noslēgt šo vietu no ārpasaules. Pret naidīgām bioformām, toksīnu uzbrukumiem, fanātiķiem. Kā jau parasti."
Tagad Džimijs sāka justies mazliet dīvaini. Kreiks taču nebija īsti pastāstījis, kas te īsti notiek, vismaz detaļās ne. "Pagaidi, gan redzēsi," — tik vien viņš bija pateicis.
Iegājuši pa otrām durvīm, viņi nonāca pietiekami pazīstamā ēku kompleksā. Gaiteņi, durvis, darbinieki ar digitālām piezīmju grāmatiņām, citi salīkuši pie monitoriem; viss gluži kā OrgānSIA Fermās, gluži kā VeselViedā, gluži kā VotsonaKrika institūtā, tikai jaunāks. Taču fiziskās iekārtas esot vienīgi čaula, sacīja Kreiks; pētnieciskajā darbā galvenais esot smadzeņu kvalitāte.
"Šie ir vislabākie," viņš teica, mādams pa labi un pa kreisi, pretī saņemdams daudz goddevīgu smaidu un daudz bijības — tā nebija viltota. Džimijam nebija skaidrs, kāds īsti ir Kreika amats, taču, lai kāds būtu viņa nominālais tituls — to Kreiks ne reizi nebija nosaucis —, šajā skudrupūznī viņš pilnīgi nepārprotami bija vislielākā skudra.
Katram darbiniekam pie krūtīm bija plāksnīte — ar vienu vai diviem vārdiem, kas rakstīti ar lielajiem burtiem. MELNAIS DEGUNRADZIS. BALTAIS GRĪSLIS. BAlTKNĀBJA DZENIS. POLĀRLĀCIS. INDIJAS TĪĢERIS. ZILAIS LOTISS. ĀTRĀ LAPSA.
"Tie tik ir vārdi," Džimijs teica Kreikam. "Tu esi izlaupījis Izmirtonul"
"Ne jau tikai vārdi vien. Šie cilvēki paši ir lzmirtons. Visi kā viens Lielmeistari. Tas, uz kuru tu skaties, ir TrakĀdams — labākais no labākajiem."
"Tu joko! Kā viņi nonākuši te?" Džimijs jautāja.
"Viņi ir hibridizācijas ģēniji," Kreiks atbildēja. "Tie, kas taisīja tos jokus — mikrobus, kuri saēd asfaltu, neonkrāsas herpes vīrusa uzliesmojumu rietumu krastā, Vistas Kumosiņu lapsenes un tā tālāk."
"Neonkrāsas herpes? Nebiju par to dzirdējis," Džimijs sacīja. Diezgan asprātīgi. "Kā tu sadzini viņiem pēdas?"
"Es nebiju vienīgais, kas dzina viņiem pēdas. Dažu labu viņi bija diezgan stipri nokaitinājuši. Es tikai dabūju viņus rokā pirmais, apsteidzot Korpusu. Vai vismaz — dabūju rokā vairumu no viņiem."
Džimijs jau grasījās jautāt: Un kas notika ar pārējiem? — bet pārdomāja.
"Tad tu viņus nolaupīji, vai?" Par to Džimijs nemaz nebrīnītos, "smadzeņu nolaupīšana" nebija nekas sevišķs; tomēr speciālisti parasti tika pārvilināti no vienas valsts uz citu.
"Es tikai pārliecināju viņus, ka šeit viņi jutīsies daudz laimīgāki un būs lielākā drošībā nekā jebkur citur."
"Drošībā? Korpusa paspārnē?"
"Es sagādāju viņiem drošus dokumentus. Vairums no viņiem bija ar mieru, īpaši tad, kad piedāvājos iznīcināt viņu tā dēvēto īsto identitāti un jebkurus faktus par viņu iepriekšējo eksistenci."
"Biju domājis, ka viņi ir noskaņoti pret Teritorijām," Džimijs ieminējās. "Cik tu man esi rādījis, tad viss, ko darīja TrakĀdams, bija diezgan naidīgs."
"Jā, viņi tiešām bija noskaņoti pret Teritorijām. Varbūt ir joprojām. Taču pēc Otrā pasaules kara divdesmitajā gadsimtā Sabiedrotie uzaicināja daudzus vācu raķešu konstruktorus sadarboties, un es neatceros, ka no šīs sadarbības kāds būtu atteicies. Kad tava galvenā spēle ir beigusies, tu vienmēr vari pārcelt savu šaha dēlīti uz citurieni."
"Bet ja nu viņi mēģina sabotēt vai…"
"Aizbēgt? Mjā. Sākumā bija daži tādi. Neprata spēlēt komandā. Domāja, ka paņems to, ko te sastrādājuši, un laidīsies lapās. Aizies pagrīdē vai iekārtosies kur citur."
"Un ko tu tad darīji?"
"Viņi nokrita no plēbiju viaduktiem," Kreiks atbildēja.
"Vai tas ir joks?"
"Nu, savā ziņā jā. Tev vajadzēs citu vārdu," Kreiks sacīja, "TrakAdama vārdu, lai pielāgotos. Tā kā es te esmu Kreiks, tad iedomājos, ka tu varbūt varētu atkal būt Tuklis, kā toreiz, kad mums bija — cik gadu?"
"Četrpadsmit."
"Jā, tie tik bija laiki!"
Džimijs vēl gribēja pakavēties, bet Kreiks jau steidzināja viņu tālāk. Viņš labprāt būtu aprunājies ar dažiem no šiem ļaudīm, paklausījies, ko tie stāsta — vai kāds no tiem, piemēram, ir pazinis viņa māti? — taču to varbūt varēja atlikt uz vēlāku laiku. Tomēr varbūt arī ne: viņš bija redzēts kopā ar Kreiku — barvedi vilku, sudrabaino gorillu, galveno lauvu. Neviens vairs nevēlēsies ielaisties ar viņu pārāk sirsnīgās sarunās. Visi uzlūkos viņu kā to, kas ieņēmis šakāļa vietu.
Parodīze
Viņi iegriezās Kreika birojā, lai Džimijs mazliet apgūtu apstākļus, kā izteicās Kreiks. Tā bija plaša telpa ar daudzām un dažādām ierīcēm, kā jau Džimijs gaidījis. Pie sienas karājās glezna: baklažāns oranžā šķīvī. Šī bija pirmā glezna, ko Džimijs jebkad redzējis kādā vietā, kur uzturas Kreiks. Viņš domāja apvaicāties, vai tā gadījumā nav Kreika draudzene, tomēr tad nolēma, ka labāk būs nejautāt.