Viņš notēmēja skatienu uz minibāru. "Tur iekšā kaut kas ir?"
"Vēlāk," Kreiks atteica.
Kreikam joprojām bija ledusskapja magnētiņu kolekcija, taču magnētiņi bija citi. Bez zinātnieku asprātībām.
Kur ir Dievs, tur cilvēka nav.
Ir divi Mēneši — viens redzams un viens neredzams. •
Du musst dein Leben āndern.
Mēs saprotam vairāk nekā zinām.
Es domāju, tātad.
Palikt cilvēcīgam nozīmē pārkāpt ierobežojumu.
Sapnis no slēpņa zogas tuvāk savam medījumam.
"Ar ko tu te īsti nodarbojies?" Džimijs jautāja.
Krciks pavīpsnāja. "Ko nozīmē — īsti?"
"Fikcija," Džimijs noteica. Tomēr jutās izsists no līdzsvara.
Kreiks paziņoja, ka nu esot laiks kļūt nopietniem. Viņš parādīšot Džimijam otro projektu — galveno šeit, Parodīzē. Džimijs tūdaļ ieraudzīšot… nu jā, to neesot iespējams izteikt vārdos. Tas gluži vienkārši esot Kreika mūža darbs.
Džimijs sataisīja piemēroti svinīgu seju. Kas nu nāks? Droši vien kāda šaušalīga jauna pārtikas substance. Aknu koks, desu vīns. Vai kaut kādi kabači, uz kuriem aug vilna. Viņš saņēma dūšu.
Kreiks veda Džimiju uz priekšu, ap stūri; un tad viņi apstājās pie liela panorāmas loga. Nē: pie vienvirziena spoguļa. Džimijs ieskatījās iekšā. Plašums ar kokiem un citiem augiem, virs tiem zilas debesis. (Ne nu gluži zilas debesis, tikai burbuļkupola izliektais jumts ar atjautīgu projekcijas ierīci, kas atdarināja rītausmu, saules gaismu, vakaru, nakti. Vēlāk viņš atklāja, ka tur ir arī mākslīgs mēness, kas iet cauri visām fāzēm. Un mākslīgs lietus.)
Tā viņš pirmo reizi ieraudzīja kreikerus. Tie bija kaili, bet ne tā kā Ziņās Pa Pliko: nebija manāma nekāda kautrēšanās. Sākumā viņš neticēja savām acīm, tik skaisti tie bija. Melni, dzelteni, balti, brūni, visās iespējamās krāsās. Katrs bija pati pilnība. "Tie ir roboti, vai?" viņš ierunājās.
"Tu zini — mēbeļu veikalos ir tādas parauga mēbeles?" Kreiks jautāja.
"Un tad?"
"Šīs ir parauga mēbeles."
Tas esot loģiskas progresiju ķēdes rezultāts, tovakar paskaidroja Kreiks, kamēr abi iedzēra pa glāzītei Parodīzes Salonā (mākslīgas palmas, mūzikas konservi, īsts Campari, īsts minerālūdens). Pēc tam kad bijis pilnībā izanalizēts proteonoms un nopietni uzsākta starpsugu gēnu un daļējo gēnu hibridizācija, Parodtzes projekts vai kaut kas tamlīdzīgs bijis vairs tikai laika jautājums. Tas, ko Džimijs redzējis, esot priekšpēdējais rezultāts, septiņus gadus ilgu intensīvu mēģinājumu, kļūdu un pētījumu auglis.
"Sākumā," Kreiks teica, "mums bija jāpārveido parasti cilvēka embriji, ko ieguvām no… ak, nav svarīgi, kur mēs tos ieguvām. Bet šie cilvēki ir suigeneris. Tagad tie atražo sevi paši."
"Izskatās vecāki par septiņiem gadiem," Džimijs ieminējās.
Kreiks paskaidroja, ka esot instalējis ātrās augšanas faktorus. "Turklāt tie ir ieprogrammēti tā, lai trīsdesmit gadu vecumā nomirtu — pēkšņi, bez slimošanas. Ne vecuma, ne baiļu. Vienkārši noliek karoti. Bet paši jau to nezina; neviens no tiem vēl nav nomiris."
"Vai tu gadījumā neteici, ka strādā pie nemirstības projekta?"
"Nemirstība," Kreiks sacīja, "ir koncepcija. Ja "mirstīgumu" uztver kā esamību, nevis nāvi, kā iepriekšēju zināšanu par nāvi un bailes no tās, tad "nemirstība" ir šādu baiļu trūkums. Zīdaiņi ir nemirstīgi. Izsvītro bailes, un tu būsi…"
"Izklausās pēc praktiskās retorikas," Džimijs piezīmēja.
"Ko?"
"Neko. Martas Greiamas jociņš."
"Ak tā."
Citas Teritorijas citās valstīs ejot pa līdzīgas loģikas ceļu, Kreiks turpināja; tās izstrādājot pašas savus modeļus, tāpēc-šie burbuļkupola iemītnieki tiekot turēti pilnīgā slepenībā. Klusēšanas zvērests, slēgta iekšēja e-pasta sarakste, kuras robežu drīkst pārkāpt tikai ar īpašu atļauju, dzīvojamie nami drošības zonā, bet ārpus hermētiskās telpas. Tas samazinātu infekcijas iespēju gadījumā, ja sasirgtu kāds darbinieks; Parodīzes modeļiem esot pastiprināti funkcionējoša imūnsistēma, tāpēc lipīgu slimību izplatība to vidū esot tikpat kā neiespējama.
Atstāt kompleksu nebija atļauts nevienam. Gandrīz nevienam. Kreiks, protams, to drīkstēja. Viņš uzturēja saikni starp Parodīzi un AtjaunEsmes augstākajām aprindām, kaut gan tās vēl nebija ielaidis Parodtzē, vēl lika gaidīt. Aprindas bija alkatīgas, nervozēja par saviem ieguldījumiem, tiecās pārsteigties, uzsākt mārketingu par agru. Un tās arī par daudz pļāpāja, izpauda informāciju konkurencei. Vieni vienīgi lielībnieki.
"Tātad, ja jau es esmu te, tad ārā vairs netikšu nekad?" Džimijs jautāja. "To tu man nebiji pateicis."
"Tu būsi izņēmums," Kreiks sacīja. "Neviens nemēģinās tevi nolaupīt smadzeņu dēļ. Tu nodarbosies tikai ar reklāmu, atceries?" Turpretī pārējā komanda —TrakĀdamistu kontingents — esot saistīta ar bāzi uz visu laiku.
"Uz visu laiku?"
"Līdz mēs iziesim tirgū," Kreiks paskaidroja. AtjaunEsme cerot ļoti drīz iziet tirgū ar dažādiem piedāvājumiem. Piemēram, ar iespēju radīt pilnīgi precīzi izraudzītus bērnus, kuros iemiesotos jebkuras īpašības — fiziskas, mentālas vai garīgas, kādas vien pircējs vēlas. Pašreiz piedāvātās metodes esot gaužām aptuvenas, Kreiks sacīja: tiesa, zināmas pārmantotas slimības esot iespējams izdzēst, tomēr daudz kas vēl tiekot sabojāts vai izšķiests velti. Klienti nekad nezinot, vai dabūs tieši to, par ko maksājuši; turklāt rodoties pārāk daudz neparedzētu seku.
Turpretī ar Parodīzes metodi precizitāte tikšot sasniegta par deviņdesmit deviņiem procentiem. Tādā veidā esot iespējams radīt veselas tautas, kam būtu iepriekš izraudzītas īpašības. Skaistums, protams; pēc tā būšot liels pieprasījums. Un paklausība: interesi par to esot pauduši vairāki pasaules līderi. Parodtzē jau esot izstrādāta āda ar UV pretestību, instalētu kukaiņu repelentu un vēl nepieredzētu spēju sagremot neattīrītas augu valsts vielas. Attiecībā uz imunitāti pret mikrobiem: tas, kas līdz šim panākts ar medikamentiem, drīz būšot iedzimts.
Salīdzinājumā ar Paradīzes projektu pat LaimePluss kapsula esot tikai neveikls instruments, kaut gan labi noderēšot kā pagaidu atrisinājums. Taču ilgākā laika posmā abu apvienojumam būšot satriecoša ietekme uz nākotnes cilvēci. Kapsula un projekts esot nesaraujami saistīti. Kapsula pielikšot punktu haotiskam cilvēku skaita pieaugumam, bet projekts nomainīšot to ar pārāku metodi. Varot sacīt, ka tās ir divas pakāpes vienā un tai pašā plānā.
Pārsteidzoši — teica Kreiks — kā šī komanda esot īstenojusi tādas lietas, kas reiz nav bijušas pat iedomājamas. Mainītas būtībā esot pašas seno primātu smadzenes. Likvidētas to destruktīvās īpašības, kas vainojamas pasaules pašreizējās kaitēs. Piemēram, rasisms — vai, kā to dēvējot Paradīzē, pseidospeciācija — parauga grupā esot izskausts, vienkārši pārslēdzot pāru veidošanas mehānismu: Paradīzes ļaudis nemaz neievērojot ādas krāsu. Viņu starpā nevarot pastāvēt hierarhija, jo viņiem neesot nervu kompleksu, kas to rada. Tā kā viņi neesot ne mednieki, ne zemnieki, kas kāro pēc zemes, nepastāvot arī teritoriālie principi: īpašnieka programma, šis cilvēces lāsts, viņos nedarbojoties. Viņi pārtiekot vienīgi no lapām, zāles, saknēm un dažām ogām; tāpēc pārtikas esot daudz un tā vienmēr esot pieejama. Seksualitāte viņiem neesot pastāvīga mocība, satrakotu hormonu mākonis: tāpat kā vairums zīdītāju, atskaitot cilvēku, viņi meklējoties pēc regulāriem intervāliem.