Tā kā šiem ļaudīm nekad un nekas nebūšot mantojams, tad nebūšot arī dzimtas koku, laulību un šķiršanos. Viņi esot ideāli pielāgoti savai dzīves telpai, tāpēc nekad nebūšot spiesti celt mājas, darināt darbarīkus, ieročus vai pat apģērbu. Viņiem nebūšot vajadzības ieviest kādus kaitīgus simbolus, piemēram, karalistes, svētbildes, dievus vai naudu. Bet, pats labākais, — viņi pārstrādājot paši savus ekskrementus. Tas veikts ar spožu hibridizāciju, kurā ietilpstot ģenētiskais materiāls no…
"Atvaino," iejaucās Džimijs, "tomēr vairumu no šīm īpašībām vidusmēra vecāki nemaz negrib ieraudzīt savā bērnā. Vai tu neesi aizrāvies drusku par daudz?"
"es jau tev teicu," Kreiks pacietīgi sacīja, "šīs ir parauga mēbeles. Tās reprezentē iespējamības mākslu. Mēs varam nosaukt potenciālajiem pircējiem visas individuālās īpašības un pēc tam izraudzīties atsevišķas. Ne jau visi gribēs pilnu komplektu, to mēs zinām. Tomēr tu neticēsi, cik daudzi cilvēki vēlētos ļoti skaistu, gudru mazuli, kas pārtiek vienīgi no zāles. Šī mazā detaļa īpaši interesē veģetāriešus. Mēs esam papētījuši tirgu."
Nu, brīnišķīgi, nodomāja Džimijs. Sīko pie viena var izmantot arī par pļaujmašīnu.
"Vai runāt viņi māk?" viņš jautāja.
"Skaidrs, ka māk," Kreiks atbildēja. "Ja vien grib kaut ko pateikt."
"Vai viņi joko?"
"Būtībā ne. Lai jokotu, vajag zināmu asumu, drusku ļaunprātības. Mums ir bijis daudz mēģinājumu un kļūdu, un mēs turpinām testus, tomēr, manuprāt, jokošanu mums ir izdevies likvidēt." Viņš pacēla glāzi un uzsmaidīja Džimijam. "Man prieks, ka tu esi šeit, korķariekst! Man vajadzēja kādu, ar ko parunāt."
Džimijam ierādīja pašam savu dzīvokli Parodīzes kupolā. Visas mantas tur nonāca jau pirms viņa paša, katra akurāti nolikta savā vietā: apakšveļa — apakšveļas atvilktnē, krekli glītā kaudzītē, elektriskā zobu suka iekontaktēta un uzlādēta; tiesa, mantu bija vairāk, nekā viņš atcerējās atvedis līdzi. Vairāk kreklu, vairāk apakšveļas, vairāk elektrisko zobu suku. Gaisa kondicionētājs bija noregulēts uz tādu temperatūru, kāda viņam patīk, uz ēdamistabas galda novietoti gardi našķi (melone, prosciutto, franču brī ar etiķeti, kas šķita autentiska). Ēdamistabas galds! Vēl nekad viņam nebija piederējis ēdamistabas galds.
lemīlejies Kreiks
Zibens plaiksnī, pērkons dārd, lietus gāž aumaļām, tik stiprs, ka gaiss ir balts, balts visapkārt, blīva migla; kā kustīgs stikls. Sniegavīrs — stulbenis, āksts, gļēvulis — tup uz vaļņa, galvu aizsedzis ar rokām, un saņem pērienu no augšas kā vispārējs izsmiekla objekts. Viņš ir humanoīds, viņš ir hominīds, viņš ir novirze no normas, sniega cilvēks; viņš kļūtu leģendārs, ja būtu vēl atlicis kāds, kas stāsta leģendas.
Ja vien līdzās būtu klausītājs, kādas teiksmas viņš prastu vērpt, kādas vaimanas vaimanāt! Mīlētāja žēlabas mīļotajai vai kaut ko tādā garā. Tur ir pulka, ko izvēlēties.
Jo tagad viņš ir nonācis pie svarīgākā punkta savā prātā, pie tās vietas traģēdijā, kur būtu rakstīts: Uznāk Oriksa. Liktenīgs mirklis. Bet kurš liktenīgais mirklis? Uznāk Oriksa kā maza meitene bērnu pornosaitā, ar ziediem matos, ar putukrējumu uz zoda; vai — Uznāk Oriksa kā pusaudze no TV ziņu raidījuma, izniruši no kāda perversa vīrieša garāžas; vai — Uznāk Oriksa, pilnīgi kaila un pedagoģiska, kreikeru svētnīcā; vai — Uznāk Oriksa ar dvieli ap matiem, tikko no dušas; vai — Uznāk Oriksa alvas pelēkā zīda bikškostīmā, atturīgās kurpēs ar pusaugstiem papēžiem, rokā dokumentu mape, profesionālas globāla mēroga tirgotājas tēls, tipisks Teritorijāmf Kurš no tiem būs īstais, un kā viņš jelkad varēs būt drošs, ka pastāv pavediens, kas saista pirmo ar pēdējo? Vai Oriksa bija tikai viena, vai viņas vārds bija leģions?
Bet derētu jebkurš variants, domā Sniegavīrs, lietum plūstot pār seju. Viņas visu laiku ir klāt, jo visas ir šeit, tagad, pie manis.
Ak, Džimij, tas ir tik pozitīvi! Es jūtos laimīga, kad tu to aptver. Parodīze ir zaudēta, tomēr Parodīze ir tevī pašā, daudz laimīgāka. Un tad šie sudrabainie smiekli, tieši viņam pie auss.
Džimijs nepamanīja Oriksu uzreiz, lai gan noteikti bija redzējis tai pirmajā pēcpusdienā, kad skatījās vienvirziena spogulī. Tāpat kā kreikeri, viņa bija bez drēbēm, un, tāpat kā kreikeri, viņa bija skaista, tāpēc pa gabalu neatšķīrās. Garie, tumšie mati bija bez kādiem rotājumiem; pagriezusi muguru, viņa stāvēja citu pulciņā; vienkārša daļa no kopskata.
Pēc pāris dienām, kad Kreiks rādīja, kā darbināt monitorus, kas uztver attēlu no kokos paslēptajām minikamerām, Džimijs ieraudzīja viņas seju. Viņa pagriezās pret kameru, un te nu tas atkal bija, šis skatiens, šis ciešais skatiens, kas ieurbās Džimijā un saredzēja viņu tādu, kāds viņš ir patiesībā. iVlainījušās bija vienīgi acis, tagad tikpat mirdzoši zaļas kā kreikeriem.
Raugoties šajās acīs, Džimiju uz mirkli pārņēma tīra svētlaime, tīras šausmas, jo 11u viņa vairs nebija attēls — nebija tikai attēls, kas slepenībā un klusībā mīt plakanā izdrukā, patlaban noglabātā starp Džimija matraci un trešo šķērsstieni jaunajā AtjaunEsmes gultā. Pēkšņi viņa bija reāla, trijās dimensijās. Džimijs juta, ka ir viņu nosapņojis. Kā gan cilvēku vienā mirklī spētu savaņģot skatiens, pacelta uzacs, delma izliekums? Bet viņš bija savaņģots.
"Kas tā tāda?" viņš jautāja Kreikam. Rokās viņa turēja mazu skunnotiņu, k« rādīja apkārtējiem; pārējie tam piesardzīgi pieskārās. "Nav taču viena no tiem. Ko viņa tur dara?"
"Viņa ir skolotāja," Kreiks atbildēja. "Mums vajadzēja starpnieku, kādu, kas spētu komunicēt viņu līmenī. Izmantojot vienkāršus priekšstatus, bez metafizikas."
"Ko viņa māca?" To Džimijs pateica vienaldzīgi, jo Kreika klātbūtnē būtu aplami izrādīt pārliecīgu interesi par jebkuru sievieti: sekotu netieša zobošanās.
"Botāniku un zooloģiju," Kreiks vīpsnādams paskaidroja. "Citiem vārdiem sakot — ko nedrīkst ēst un kas var iekost. Un kam nedrīkst darīt pāri," viņš piemetināja.
"Un tādēļ viņai jāstaigā kailai?"
"Viņi nekad nav redzējuši apģērbu. Apģērbs viņus tikai mulsinātu."
Stundas, ko pasniedza Oriksa, bija īsas: vislabāk esot iemācīt pa vienai lietai katrā reizē, sacīja Kreiks. Paradīzes modeļi neesot dumji, taču sākot tikpat kā tukšā vietā, un tāpēc viņiem patīkot, ja viela tiek atkārtota. Cits darbinieks, speciālists attiecīgajā jomā, vispirms pārrunājot ar Oriksu dienas tematu — lapu, kukaini, zīdītāju vai rāpuli, par kuru viņa gatavojas stāstīt. Pēc tam viņa apsmidzinoties ar ķīmisku maisījumu, atvasinātu no citrusaugiem, lai apslēptu savus cilvēciskos feromonus, — ja viņa tā nerīkotos, varētu rasties nepatikšanas, jo vīrieši tos saostu un nodomātu, ka pienācis pārošanās laiks. Šādi saposusies, viņa dodoties iekšā pa ieeju, ko apslēpj biezi krūmi. Tā viņa varot iekļūt kreikeru zemē un atstāt to, neradot viņiem nekādus dīvainus jautājumus.
"Tie viņai uzticas," Kreiks sacīja. "Viņa ir brīnišķīga."
Džimijam sašļuka dūša. Kreiks bija iemīlējies — pirmo reizi mūžā. Par to liecināja ne jau tikai uzslava, ar kurām viņš parasti skopojās. Par to liecināja arī balss tonis.
"Kur tu viņu atradi?"
"Es viņu pazinu jau kādu laiku agrāk. Kopš aspiranta laikiem Votsonā-Krikā."
"Vai viņa tur studēja?" Un, ja studēja, nodomāja Džimijs, tad ko?