"Ne gluži," Kreiks atbildēja. "Mēs iepazināmies caur Studentu dienestu."
"Tu biji students, un viņa bija dienests?" Džimijs pūlējās runāt bezrūpīgi.
"Tieši tā. Es viņiem paskaidroju, ko vēlos, — bija iespējas paskaidrot ļoti precīzi, pievienojot attēlu vai video, tādā garā, un viņi ļoti centās apmierināt vēlmi pēc iespējas pilnīgi. Es gribēju kaut ko tādu, kas atgādinātu… vai tu atceries to interneta šovu?…"
"Kādu interneta šovu?"
"Es tev vēl iedevu izdruku. No Karstajiem Zaķiem — nu, tu taču zini."
"Neatminos vis," Džimijs sacīja.
"Tas šovs, ko mēs reizēm skatījāmies. Atceries?"
"Ak jā, laikam gan. Kā pa miglu."
"To meiteni es izmantoju par ieeju Izmirtonā. To pašu."
"Jā, pareizi," Džimijs noteica. "Katram savs. Tu gribēji kaut ko seksa zaķīšu stilā?"
"Nu, tā, ko viņi sameklēja, nebūt nebija mazgadīga."
"Skaidrs, ka ne."
"Tad es visu nokārtoju privāti. Patiesībā tas bija pret noteikumiem, bet tos drusciņ pārkāpām mēs visi."
"Noteikumi pastāv tādēļ, lai tiktu pārkāpti," Džimijs sacīja. Viņš jutās arvien sliktāk.
"Un, ieradies šeit kā vadītājs, es varēju piedāvāt viņai oficiālāku stāvokli. Viņa ar prieku piekrita. Alga trīsreiz lielāka nekā iepriekšējā, stimulu daudz; un viņa teica, ka arī darbs esot intriģējošs. Jāatzīst, viņa ir lieliska darbiniece." Kreika lūpās ievijās mazs, pašapmierināts smaids, līdera smaids, un Džimijam sagribējās viņam gāzt.
"Vareni," viņš noteica. Viņā dūrās nažu asmeņi. Tikko atrasta, tūdaļ pazaudēta atkal. Kreiks bija viņa tuvākais draugs. Labojums: viņa vienīgais draugs. Džimijs nespētu piedurt viņai ne pirkstu. Kā lai viņš to spētu?
Viņi gaidīja, līdz Oriksa iznāks no dušas, kur mazgāja nost aizsargšķīdumu un — kā piebilda Kreiks — ņēma ārā mirdzošās, zaļās kontaktlēcas: īstās, brūnās acis būtu sabiedējušas kreikerus. Pēdīgi viņa parādījās, mitros matus sapinusi bizēs, tika iepazīstināta un saņēma Džimija roku savā mazajā plaukstiņā. (Es viņai pieskāros, Džimijs nodomāja kā desmit gadu vecs puišelis. Es tiešām viņai pieskāros!)
Tagad Oriksa bija apģērbusies standarta laboratorijas drēbēs — jakā un biksēs. Viņai mugurā tas viss izskatījās kā atpūtas pidžama. Pie kabatiņas piesprausta plāksnīte ar vārdu: ORIKSA BEISA. To viņa bija izraudzījusies no Kreika piedāvātā saraksta. Viņai patika saukties tā, kā saucas rāma Austrumāfrikas zālēdāja antilope Oryx beisa; tiesa, prieks mazinājās, kad viņa uzzināja, ka izraudzītais dzīvnieks ir izmiris. Kreikam bija nācies paskaidrot, ka tāds nu reiz ir Paradīzes stils.
Visi trīs dzēra kafiju Paradīzes darbinieku kafetērijā. Runa bija par kreikeriem — tā viņus dēvēja Oriksa — un par to, kā tiem klājas. Katru dienu vienādi, teica Oriksa. Viņi allaž esot klusi un apmierināti. Tagad esot iemācījušies sakurt uguni. Viņiem patīkot skunnots. Un esot ļoti jauki pavadīt laiku kopā ar viņiem.
"Vai viņi nekad nejautā, no kurienes ir cēlušies?" Džimijs ieminējās. "Un ko dara šeit?" Tobrīd tas viņam bija pilnīgi vienaldzīgi, taču viņš gribēja iesaistīties sarunā, lai varētu neuzkrītoši raudzīties Oriksā.
"Tu nesaproti," Kreiks noteica tādā tonī, it kā patiesībā lamātu viņu par idiotu. "Tas viss ir izdzēsts."
"Bet viņi jautāja gan," sacīja Oriksa. "Šodien pajautāja, kas viņus esot radījis."
"Un?"
"Un es pateicu patiesību. Ka viņus ir radījis Kreiks." Apbrīnas pilns smaids, veltīts Kreikam; pēc Džimija domām, to nu varēja aiztaupīt. "Un ka viņš ir ļoti gudrs un labs."
"Vai viņi jaurāja, kas šis Krciks ir?" Kreiks vaicāja. "Vai gribēja ar viņu tikties?"
"I.ikās, tas viņus neinteresē."
Džimijs mocījās dienu un nakti. Viņam gribējās pieskarties Oriksai, pielūgt viņu, atvērt viņu kā skaisti iesaiņotu dāvanu, kaut arī viņš nojauta, ka tur kaut kas slēpjas — kāda bīstama čūska, paštaisīts spridzeklis vai nāvējošs pulveris. Nē, ne jau viņā, protams. Bet gan situācijā. Vēl un vēlreiz viņš sev atgādināja, ka Oriksa ir ārpus iespēju robežām.
Viņš izturējās, cik cienīgi vien spēdams: neizrādīja vai vismaz centās neizrādīt interesi par Oriksu. Pasāka apmeklēt plēbijas, maksāja par bāra meitenēm. Par meitenēm ar kruzuļiem, vizuļiem, mežģīnēm, kā nu kuro reizi. Viņš ikreiz iešļircināja sev Kreika ātro vakcīnu, un tagad viņam bija arī pašam savs Korpusa miesassargs, tāpēc viņš atradās pilnīgā drošībā. Pirmās pāris reizes tas bija satraucoši; pēc tam izklaidējoši; pēc tam pārvērtās vienkāršā ieradumā. Nekas nederēja kā pretinde pret Oriksu.
Darbā Džimijs tikai niekojās: nekā grūta jau tur nebija. LaimePluss kapsulu pirks tāpat, bez viņa palīdzības. Tomēr tuvojās diena, kad prece bija oficiāli jālaiž tirgū, tāpēc viņš lika saviem darbiniekiem laist klajā dažus reklāmas rullīšus, dažus lipīgus saukļus: Met prom kondomus! LaimePluss — totāla miesiska dēka! Nedzīvo drusku, dzīvo no visa spēka! Reklāmās bija redzams vīrietis un sieviete, kas ar neprātīgu smaidu sejā rauj sev nost drēbes. Pēc tam vīrietis un vīrietis. Pēc tam sieviete un sieviete; tiesa, šim variantam netika izmantots sauklis par kondomiem. Pēc tam trijotne. Tamlīdzīgas stulbības Džimijs spētu izgudrot pat miegā.
Protams, tādā gadījumā, ja izdotos iemigt. Naktīs viņš gulēja nomodā, strostēdams sevi, apraudādams savu likteni. Strostēt, apraudāt — derīgi vārdi. Skumība. Sagrauzts. Sirdspuķīte. Sebu. Plēnēt.
*
Taču tad Oriksa viņu paveda. Kā citādi lai to nosauc? Viņa tīšām ienāca Džimija dzīvoklī, spērās taisni iekšā un pāris minūtēs bija izvilinājusi viņu no čaulas. Džimijs jutās kā gadus divpadsmit vecs. Oriksa nepārprotami bija pieredzējusi un tajā pirmajā reizē izturējās tik bezrūpīgi, ka viņam aizrāvās elpa.
"Negribēju, lai tu esi tik nelaimīgs, Džimij," — tāds bija viņas paskaidrojums. "Tikai ne manis dēļ."
"Kā tu zināji, ka es esmu nelaimīgs?"
"Ak, es vienmēr zinu."
"Bet Kreiks?" Džimijs ieminējās pēc tam, kad Oriksa tai pirmajā reizē bija viņu savākusi, ieguvusi, pametusi bez elpas.
"Tu esi Kreika draugs. Viņš nevēlētos, lai tu jūties nelaimīgs."
Džimijs par to nebija tik pārliecināts un piezīmēja: "Man tagad ir nemierīgs prāts."
"Par ko tu runā, Džimij?"
"Vai tad tu… vai tad viņš nav…" Gatavais stulbenis!
"Džimij, Kreiks dzīvo augstākā pasaulē," viņa teica. "Ideju pasaulē. Viņš dara svarīgas lietas. Viņam nav laika spēlēties. Turklāt Kreiks ir mans boss. Tu esi izprieca." "Jā, bet…"
"Kreiks neuzzinās."
Un likās, tas ir tiesa, Kreiks neuzzināja. Varbūt Oriksa apbūra viņu pārāk stipri un tāpēc viņš neko nemanīja; vaPvarbūt, domāja Džimijs, mīlestība patiesi ir akla. Vai laupa redzi. Un Kreiks mīlēja Oriksu, par to nebija šaubu; mīlēja teju vai verdziski pazemīgi. Pat pieskārās viņai, citiem redzot. Krcikam nekad nebija paticis fizisks kontakts, viņš allaž bija turējies atstatu, bet tagad labprāt uzlika plaukstu Oriksai uz pleca, delma, slaidā vidukļa, nevainojamā dibentiņa. Mana, mana, vēstīja šī plauksta.
*
Turklāt šķita, ka viņš Oriksai uzticas, varbūt pat vairāk nekā Džimijam. Viņš apgalvoja, ka Oriksa esot pieredzējusi biznesa sieviete. Bija atvēlējis viņai daļu LaimePluss izmēģinājumu: viņai bija derīgi kontakti plēbijās, pateicoties vecajiem paziņām, ar kuriem kopā reiz strādāts Studentu dienestā. Šī iemesla dēļ viņai bija bieži jāceļo šur un tur pa pasauli. Uz seksa klīnikām, sacīja Krciks. Uz bordeļiem, sacīja Oriksa: kur tad vēl labāka vieta izmēģinājumiem?