"Ja vien tu neielaidies izmēģinājumos pati," Džimijs teica.
"Kur nu, Džimij! Kreiks to ir aizliedzis."
"Tu vienmēr rīkojies tā, kā liek Krciks?"
"Viņš ir mans boss."
"Viņš tev lika darīt šo te?"
Lielas acis. "Ko, Džimij?"
"To, ko tu dari patlaban."
"Ak, Džimij! Tu vienmēr joko."
Ikreiz, kad viņa bija prom, Džimijs jutās smagi. Raizējās par viņu, ilgojās, ņēma ļaunā, ka viņas te nav. Atgriezusies no ceļojuma, Oriksa nakts vidū materializējās viņa istabā: tas viņai izdevās neatkarīgi no tā, kas bija paredzēts Kreika dienaskārtībā. Vispirms viņa informēja Kreiku, sniedza atskaiti par savu veikumu un tā sekmēm — cik daudz LaimePluss kapsulu, kur viņa tās izplatījusi, pagaidu rezultāti —, turklāt precīzu atskaiti, jo Kreiks šai ziņā bija kā apsēsts. Un pēc tam viņa pievērsās tam, ko pati dēvēja par personisko jomu.
Oriksa teica, ka Kreika seksuālās vajadzības esot tiešas un vienkāršas, nevis intriģējošas kā sekss ar Džimiju. Nevis izprieca, bet darbs, — tomēr viņa cienot Kreiku, patiesi, jo viņš esot spožs ģēnijs. Bet, ja Kreiks gribot, lai viņa kādu nakti pakavējoties ilgāk, varbūt atkārtojot visu vēlreiz, tad viņa aizbildinoties — ar nogtirumu pēc lidojuma, ar galvassāpēm, ar kaut ko ticamu. Viņas izdomājumi esot nevainojami, viņa esot vislabākā un pārliecinošākā mele pasaulē, tāpēc muļķa Krcikam tiekot atvadu bučiņa, smaids, rokas mājiens, durvis aizveroties, un nākamajā brīdī viņa jau esot te, pie Džimija.
Cik varens bija šis vārds. Pie.
Džimijs nekādi nespēja pierast pie viņas, ikreiz viņa bija citāda, šķirstiņš, pilns ar noslēpumiem. Tagad viņa kuru katru mirkli atvērsies, atklās Džimijam būtisko, slēpto jēgu, kas piemīt dzīvei kā tādai — vai varbūt viņas dzīvei vai Džimija dzīvei —, to, ko viņš tik ļoti alkst uzzināt. To, ko vienmēr gribējis. Kas tas būs?
"Starp citu, kas īsti notika tajā garāžā?" Džimijs jautāja. Viņš nespēja pārtraukt taujāt par Oriksas agrāko dzīvi, dzina tai pēdas kā apmāts. Tolaik neviens sīkums nebija viņam par niecīgu, neviena viņas pagātnes sāpīgā skabarga par nenozīmīgu. Varbūt viņš meklēja Oriksas dusmas, tomēr tās nekad neatrada. Vai nu tās bija apraktas pārāk dziļi, vai to nebija vispār. Taču tam viņš nespēja noticēt. Oriksa nebija ne mazohiste, ne svētā.
Viņi gulēja Džimija gultā, ieslēguši digitālo TV, un caur viņa datoru skatījās kaut kādu kopošanās vebsaitu ar dzīvnieku komponentu — divi labi dresēti vācu aitusuņi un noskūts albīns ar dubultām locītavām, viscaur notetovēts ar ķirzakām. Skaņa bija nogriezta, redzams rikai attēls: erotiskas tapetes.
Viņi ēda Kumosiņus ar sojas kartupeļiem un salātiem, ko bija nopirkuši tuvākajā tirdzniecības centrā. Salātos bija arī spinātu lapas no AtjaunKsmcs siltumnīcām: ne miņas no pesticīdiem, vismaz oficiāli ne. Pārējās bija kāpostu hibrīda lapas, kas auga gigantiskos kāpostkokos, izcili un nepārtraukti ražīgos. Lapas drusku garšoja pēc notekas, taču īpašā mērce izdzēsa šo piegaršu.
"Kādā garāžā, Džimij?" Oriksa jautāja. Viņa nebija gluži klausījusies. Viņa labprāt ēda ar pirkstiem un nevarēja ciest galda piederumus. Kāpēc jābāž mutē masīvs metāla gabals ar asām šķautnēm? Tad ēdiens garšojot pēc skārda.
"Tu zini, kādā garāžā," viņš teica. "Sanfrancisko. Pie tā riebekļa. Pie tā maitas, kas tevi nopirka, lidmašīnā aizveda uz turieni, lika savai sievai apliecināt, ka tu esot kalpone."
"Džimij, kādēļ tu izsapņo tādas lietas? Es nekad neesmu bijusi nekādā garāžā." Oriksa aplaizīja pirkstus, saplūkāja Kumosiņu kumosiņos, vienu ielika mutē Džimijam. Tad ļāva viņam aplaizīt savus pirkstus. Džimija mēle slīdēja ap viņas nagu mazajiem ovāliem. Tā viņa bezmaz vai pārvērtās pa Džimija ēdienu: viņa atradās Džimijā, vismaz kāda viņas daļa atradās kādā Džimija daļā. Seksā bija otrādi: tā laikā Džimijs bija viņā. Tu kļūsi mana, teica mīlētāji vecās grāmatās. Viņi nekad neteica: Tu kļūsi par mani.
"Es zinu, ka tā biji tu," Džimijs neatlaidās. "Es redzēju fotogrāfijas."
"Kādas fotogrāfijas?"
"No tā dēvētā kalpoņu skandāla. Sanfrancisko. Vai tas vecais, riebīgais ķēms pieprasīja no tevis seksu?"
"Ak, Džimij!" Nopūta. "Tad, lūk, kas tev prātā. To es redzēju pa televīziju. Kāpēc tu lauzi galvu par tādu vīrieti? Viņš bija tik vecs, gandrīz jau miris."
"Nē, bet vai viņš pieprasīja?"
"Neviens nav pieprasījis no manis seksu garāžā. Es tev jau teicu."
"Labi, tad sacīsim tā: neviens neko nepieprasīja, bet vai tu tomēr ar to nodarbojies?"
"Tu mani nesaproti, Džimij."
"Bet gribu saprast."
"Tiešām?" Pauze. "Tik gardi sojas kartupeļi. Iedomājies, Džimij, — miljoniem cilvēku pasaulē nekad nav ēduši šādus kartupeļus! Kā mums ir veicies!"
"Pasaki." Tā taču noteikti bija viņa. "Es nedusmošos."
Nopūta. "Viņš bija labsirdīgs," Oriksa tcica pasaku stāstītājas tonī. Reizēm Džimijam radās aizdomas, ka viņa improvizē, lai izpatiktu; citreiz šķita, ka visa Oriksas pagātne — viss, ko Oriksa viņam stāstījusi, — ir viņa paša izdomājums. "Viņš glāba jaunas meitenes. Viņš nopirka man lidmašīnas biļeti, tieši tā. Ja nebūtu viņa, es neatrastos šeit. Tev vajadzētu just pret viņu simpātijas!"
"Kāpēc lai es justu simpātijas pret tādu liekulīgu, svētulīgu draņķi? Tu neatbildēji uz manu jautājumu."
"Jā, es to darīju, Džimij. Un tagad liecies mierā."
"Cik ilgi viņš turēja tevi ieslēgtu garāžā?"
"Tas drīzāk bija dzīvoklis," Oriksa sacīja. "Mājā nebija vietas. Es jau nebiju vienīgā meitene, ko viņi pieņēma pie sevis."
"Viņi?"
"Abi ar sievu. Viņi centās palīdzēt."
"Un viņa ienīda seksu, vai tur tas āķis? Vai tāpēc viņa samierinājās ar tevi? Tu atsvabināji viņu no tā vecā āža?"
Oriksa nopūtās. "Džimij, tu vienmēr domā par cilvēkiem to sliktāko. Viņa bija ļoti apgarota."
"Apgarotā dirsa!"
"Nerunā rupjības, Džimij. Es vēlos, lai man kopā ar tevi ir patīkami. Man nav sevišķi daudz laika, drīz jābrauc prom, jānokārto dažas darba lietas. Kāpēc tu uztraucies par to, kas noticis tik sen?" Viņa noliecās un noskūpstīja Džimiju ar Kumosiņus nosmērēto muti. Trekna, lekna, krāšņa, juteklīga, baudkāra, tiksmiga, salda, virmoja Džimijam galvā. Viņš ieslīga šajos vārdos, ieslīga izjūtās.
Pēc brīža viņš ierunājās: "Uz kurieni tu brauksi?"
"Ak, kā parasti. Piezvanīšu, kad būšu galā." Viņa nekad neatbildēja.
Uzkodas
Tagad nāk tā daļa, ko Snicgavirs domās ir atkārtojis nez cik reižu. Viņu vajā kaut jel. Bet kaut jel kas? Ko viņš būtu varējis sacīt vai darīt citādi? Kas būtu varējis mainīt notikumu gaitu? Kopainā — nekas. Atsevišķajā ainā — tik daudz kas.
Neej prom. Paliec te. Tad viņi vismaz būtu bijuši kopā. Varbūt viņa pat būtu palikusi dzīva — kāpēc ne? Un tādā gadījumā tagad būtu šeit, pie viņa.
Es tikai gribu kādas uzkodas. Aiziešu tepat līdz tirdzniecības centram. Gribu paelpot svaigu gaisu. Gribu izlocīt kājas.
Es iešu līdzi. Ārā nav droši.
Nemuļķojies! Visur ir apsargi. Viņi visi zina, kas es esmu. Kurš tad ir vēl lielākā drošībā par maniī
Man ir nelaba nojauta.
Taču nekādas nelabas nojautas Džimijam nebija. Tovakar viņš bija laimīgs, laimīgs un slinks. Oriksa bija nostājusies uz viņa sliekšņa pirms stundas. Nupat atgriezusies no kreikeriem, kuriem stāstījusi par dažām jaunām lapām un zālītēm, tāpēc vēl mikla no dušas. Mugurā kaut kāds kimono ar sarkaniem un oranžiem tauriņiem; tumšie mati sapīti bizēs ar sārtu lentīti, saritināti un vaļīgi saspraustioKad Oriksa bija nostājusies uz viņa sliekšņa — steidzīga, aizelsusies, pilna priecīga satraukuma vai lieliski to tēlodama —, viņš vispirms bija izvilcis no matiem sprādzes. Bizi varēja aprīt ap plaukstu trīs reizes.