"Es nepārnēsāju."
"Kā lai es to zinu?"
"Pieņemsim," Kreiks gurdi teica, "ka es esmu paredzējis šo notikumu un veicis drošības pasākumus. Turklāt tu pret to esi imūns."
"Kāpēc lai es būtu imūns?" Džimijs jautāja. Viņa smadzenēm loģika šonakt diez. cik labi nepadevās. Kreika teiktajā kaut kas bija aplami, taču viņš nespēja izprast, kas tieši.
"Antiķermenīšu serums bija plēbu vakcīnā. Atceries, cik reižu tu esi vakcinējies? Ikreiz, kad devies pie plēbiem vārtīties dubļos un slīcināt savas mīlas bēdas."
"Kā tu zināji?" Džimijs vaicāja. "Kā tu zināji, kur es… ko es gribēju?" Sirds sitās kā negudra; viņš neizteicās precīzi.
"Neesi idiots. Laid mani iekšā!"
Džimijs ievadīja hermētiskās telpas durvju kodu. Tagad Kreiks stāvēja pie iekšējām durvīm. Džimijs ieslēdza hermētiskās telpas videomonitoru un tieši acu priekšā ieraudzīja Kreika galvu dabīgā lielumā. Kreiks izskatījās galīgi apdullis. Uz krekla apkaklītes vīdēja kāds traips — asinis?
"Kur tu biji?" Džimijs jautāja. "Tu esi kāvies?"
"Tu pat iedomāties nevari," Kreiks attrauca. "Tagad laid mani iekšā."
"Kur ir Oriksa?"
"Tepat, kopā ar mani. Viņai ir smagi gājis."
"Kas viņai noticis? Kas tur ārā notiek? Ļauj man ar viņu parunāt!"
"Patlaban viņa nevar runāt. Es nespēju viņu piecelt. Esmu mazliet savainots. Tagad izbeidz ķēmoties un laid mūs iekšā!"
Džimijs izvilka vīruspistoli. Nospieda kodu. Atkāpās atpakaļ un sānis. Uz delmiem visi matiņi bija sacēlušies stāvus gaisā. Mēs saprotam vairāk nekā zinām.
Durvis atvērās.
Kreika gaišbrūnais tropu formastērps bija nošķiests ar sarkanbrūniem plankumiem. Labajā rokā viņš turēja parastu savāžamo nazi, kādi glabājās noliktavā, — ar diviem asmeņiem, nagu vīlīti, korķviļķi un šķērītēm. Ar otru roku viņš bija apķēris Oriksu, kas izskatījās aizmigusi; seja piespiesta Kreikam pie krūtīm, garā, ar sārtu lentīti sapītā bize nokarājās pār muguru.
Kamēr Džimijs skatījās, sastindzis neticībā, Oriksa atmuguriski pārkrita pār Kreika kreiso delmu. Kreiks raudzījās Džimijā ar tiešu skatienu, bez smaida.
"Es rēķinos ar tevi," viņš noteica. Tad pārgrieza Oriksai rīkli.
Džimijs viņu nošāva.
13
Kupols
Pēc negaisa ir kļuvis vēsāks. No tālajiem kokiem ceļas migla, saule slīgst zemāk, putni sāk vakara kņadu. Pār galvu lido trīs vārnas, spārni kā melnas liesmas, vārdi gandrīz sadzirdami. Kreik! Kreik! tās sauc. Sienāži sisina: Oriksa. Man ir halucinācijas, nodomā Sniegavlrs.
Soli pēc soļa viņš ar pūlēm velkas pa valni. Pēda ir kā gigantisks vārīts cīsiņš, piebāzts ar karstu, sagremotu gaļu bez kauliem, gatavs pārsprāgt. Lai kāds bacilis tur iekšā rūgtu, tas acīm redzami ir imūns pret antibiotikām, ko satur sargtorņa ziede. Varbūt Paradīzē, Kreika izlaupītās avārijas noliktavas juceklī, — Sniegavīrs zina, cik pamatīgi tā izlaupīta, pats taču laupīja, — izdosies atrast kaut ko iedarbīgāku.
Kreika avārijas noliktava. Kreika brīnišķīgais plāns. Kreika atjautīgās idejas. Kreiks, Kreikijas karalis, jo Kreiks joprojām ir te, joprojām vada, joprojām valda pār savu īpašumu, lai cik tumšs tagad būtu kļuvis šis gaismas kupols. Tumšāks par tumšu, un daļa no šīs tumsas ir Sniegavlrs. Viņš ir palīdzējis.
"Neiesim tur," Sniegavlrs ierunājas.
Mīlulīt, tu jau tur esi. Tu nekad neesi bijis prom.
Pie astotā sargtorņa, no kura paveras skats pār parku ap Parodīzi, viņš pārbauda, vai vaļā nav kādas durvis, kas ved uz augšējo telpu, — ja vien iespējams, viņš labprātāk kāptu lejā pa kāpnēm, — bet nekā, visas durvis ir ciet. Pa novērošanas spraugu viņš piesardzīgi aplūko zemi tur, lejā: nav redzamas nekādas vidējas vai lielas dzīvības formas, kaut gan krūmos kaut kas nočab, un viņš cer, ka tā bijusi tikai vāvere. Viņš izvelk saņurcīto palagu, piesien to pie ventilācijas caurules — trausla iespēja, taču vienīgā — un brīvo palaga galu nolaiž lejā pār vaļņa malu. Tas ir pēdas septiņas par īsu, bet viņš varēs nolēkt, ja vien neatspiedīsies uz ievainotās kājas. Nu viņš laižas lejā, turēdamies pie savas erzaca virves. Karājas tai galā kā zirneklis, vilcinās — vai ir kāda metode, kā to paveikt sekmīgāk? Kas ir lasīts par izpletņiem? Laikam jāsaliec ceļgali. Tad viņš palaiž virvi vaļā.
Un nokrīt uz abām kājām. Sāpes ir asas, bet, brīdi pavārtījies pa dubļaino zemi un pakaucis kā uz šķēpa uzdurts dzīvnieks, viņš kunkstēdams uzraušas uz kājām. Labojums: uz vienas kājas. Šķiet, nekas nav lauzts. Viņš paskatās apkārt, meklēdams, ko varētu izmantot par kruķi, atrod nūju. Cik izdevīgi, ka nūjas aug kokos!
Tagad gribas dzert.
Viņš dodas uz priekšu pa zaļumiem un kuplojošām nezālēm, klibatu klabatu, griezdams zobus. Pa ceļam uzmin uz liela banāna paliekām, gandrīz pakrīt. Kas par riebīgu sajūtu: auksts un stīgrs kā nomizots un sasaldēts muskulis. Derdzīgais gļotu gabals. Ja viņš būtu kreikers, nāktos tam atvainoties: Atvaino, ka uzminu tev virsū, Oriksas Bērns, lūdzu, piedod par tādu neveiklību.
Viņš pamēģina: "Atvaino."
Vai viņš kaut ko dzirdēja? Atbildi?
Ja atkritumi sāk runāt, vairs nedrīkst zaudēt laiku.
Sniegavīrs sasniedz burbuļkupolu, ap tā baltajiem, karstajiem, ledainajiem sāniem nonāk pie ieejas. Hermētiskās telpas durvis ir vaļā, kā viņam arī palicis atmiņā. Dziļa ieelpa — un viņš iet iekšā.
Tur ir Kreiks un Oriksa — tas, kas palicis no abiem pāri. Viņi ir saplosīti, izkaisīti, sīki un lieli kauli sajaukti un samētāti kā gigantiska mozaīka.
Un te ir Sniegavīrs, vesels kā rutks, stulbs kā zābaks, frivols un piemuļķots, ūdens plūst viņam pār vaigiem, milzīga dūre sažņaudz sirdi, un viņš blenž lejup uz savu vienīgo patieso mīlestību un uz savu vienīgo labāko draugu šai pasaulē. Krcika tukšie acu dobumi raugās augšup uz Sniegavīru, tāpat kā reiz agrāk raudzījušās viņa tukšās acis. Viņš smaida, redzami visi zobi. Oriksa guļ ar seju lejup, novērsusies no viņa, it kā bēdātos. Lente matos tikpat sārta kā vienmēr.
Ak, kā gan viņus apraudāt? Pat to viņš neprot.
Sniegavīrs ieiet pa iekšējām durvīm garām drošības joslai, iekšā darbinieku dzīvojamās telpās. Silts gaiss, mitrs, sasmacis. Vispirms vajadzīga noliktava; to viņš atrod bez pūlēm. Tumšs, tikai daži jumta logi, bet ir taču lukturis. Ož pēc pelējuma un pēc žurkām vai pelēm, bet citādā ziņā viss ir tieši tāpat, kā viņš to atstājis.
Viņš sameklē medikamentu plauktus, pavandās pa tiem. Spāteles, marles saites, apdegumu apsēji. Kārba ar rektālajiem termometriem, bet viņam nemaz nav vajadzības bāzt tādu sev tūplī, lai uzzinātu, ka viņš deg. Trīs vai četri antibiotiku veidi kapsulu formā un tāpēc ar gausu iedarbību, vienīgā atlikusī pudelīte ar Kreika nepārspējamo, īslaicīgo plēbijas pretbaciļu kokteili. Ar to tu tiksi prom un atpakaļ, bet nepaliec tik ilgi, līdz pulkstenis zvana pusnakti, citādi pārvērtīsies par ķirbi, mēdza sacīt Kreiks. Sniegavīrs izlasa etiķeti ar Kreika precīzajām piezīmēm, aplēš devu. Tagad spēka tik maz, ka viņš gandrīz nevar pudelīti pacelt; vajag labu brīdi, lai atskrūvētu korķi.
Khinkš klunkš khtnkš, rakstīts runas burbulī. Lej tik rīklē!
Tomēr nē, to nevajag dzert. Viņš sameklē kārbu ar tīrām šļireēm, injicē sev šķīdumu. "Ejiet bojā, kāju baciļi!" viņš saka. Pēc tam aizklibo uz savu dzīvokli, uz to, kas reiz bijis viņa dzīvoklis, saļimst valgajā, nesaklātajā gultā un iegrimst pusnemaņā.