Sapnī ierodas papagailis Alekss. Ielido pa logu, notupstas viņam blakus uz spilvena, šoreiz spilgti zaļš ar violetiem spārniem un dzeltenu knābi, mirdzošs kā bāka, un Sniegavīru pārpludina laime un mīlestība. Papagailis piešķiebj galvu, paskatās uz viņu vispirms ar vienu aci, tad ar otru. "Zilais trīsstūris," tas paziņo. Tad pamazām pietvīkst, kļūst sarkans, sākot ar acīm. Šī pārmaiņa biedē, it kā papagailis patiesībā būtu spuldze, kas pildās ar asinīm. "Es tagad eju prom," tas noteic.
"Nē, pagaidi!" Snicgavīrs iesaucas vai cenšas iesaukties. Mute negrib kustēties. "Neej vēl! Pasaki man…"
Tad uzbrāzmo vējš, švīks, un Alekss ir prom, un Sniegavīrs tumsā sēd savā bijušajā gultā, izmircis sviedros.
Skribelejums
Nākamajā rītā pēda izskatās labāk. Tūkums noplacis, sāpes mazinājušās. Kad pienāk vakars, Sniegavīrs iešļircina sev vēl vienu Kreika superzāļu devu. Tomēr viņš apzinās, ka pārdozēt nedrīkst: šī viela ir ļoti spēcīga. Ja tās būs pārāk daudz, viņa šūnas pārplīsīs kā vīnogas.
Dienas gaisma spīd caur izolācijas stikla ķieģeļiem, kas atrodas iepretim griestu loga šahtai. Sniegavīrs klimst pa telpu, kurā reiz dzīvojis, un jūtas kā bezmiesisks sensors. Te ir skapis, te drēbes, kas reiz piederējušas viņam, tropu krekli un šorti, glīti sakarināti uz pakaramajiem un sākuši pelēt. Ir arī apavi, bet viņš vairs nespēj paciest pat domu par apaviem. Tie būtu kā pakavi, turklāt iekaisusī pēda varbūt nemaz nelīstu kurpē. Plauktos kaudzītēs saliktas apakšbikses. Kāpēc viņš reiz valkājis tādus apģērba gabalus? Tagad tic atgādina kaut kādus dīvainus iejūga piederumus.
Pieliekamajā viņš atrod dažas paciņas un bundžas. Brokastīs apēd aukstus ravioli tomātu mērcē un pusi Triecienstieņa, virsū uzdzer siltu kokakolu. Nav palicis nekādu stipro dzērienu vai alus, to visu viņš patērējis tajās nedēļās, kad bijis te ieslodzīts. Nu, nekas. Impulss mudinātu izdzert krājumu pēc iespējas ātrāk, pārvērst visas atmiņas baltajā troksnī.
Uz to tagad nav ko cerēt. Viņš ir iestrēdzis pagātnes laikā, mitrās smiltis ceļas. Viņš grimst.
Nošāvis Kreiku, viņš pārveidoja iekšējo durvju kodu un aizslēdza tās. Kreiks un Oriksa gulēja hermētiskajā telpā viens otra skavās; nespēdams viņiem pieskarties, Džimijs atstāja abus turpat. Viņš gan sajuta īsu romantisku impulsu — varbūt vajadzētu nogriezt gabaliņu no Oriksas tumšās bizes —, tomēr apvaldīja to.
Atgriezies savā istabā, viņš iedzēra viskiju, tad iedzēra vēl — tik daudz, cik vajadzēja, lai aizmigtu. Viņu pamodināja ārējo durvju zummers: Baltais Grīslis un Melnais Degunradzis mēģināja atkal tikt iekšā. Un pārējie, bez šaubām, tāpat. Džimijs nelikās to dzirdam.
Kaut kad nākamajā dienā viņš uzgrauzdēja četras sojas maizes šķēles un piespieda sevi tās apēst. Izdzēra pudeli ūdens. Viss ķermenis bija kā atdauzīts kājas pirksts: notirpis un reizē sāpīgs.
Dienā iezvanījās viņa mobilais. Augsta ranga korpusnieks meklēja Kreiku.
"Pasaki tam draņķim, lai velkas šurp ar visu savu gudro pauri un palīdz tikt skaidrībā ar šito ķēpu!"
"Viņa te nav," Džimijs atteica.
"Kas runā?"
"Nedrīkstu teikt. Drošības noteikumi."
"Paklau, lai kas tu tāds būtu, es nojaušu, ko tas nelietis izdomājis, un, ja dabūšu viņu rokā, tad apgriezīšu viņam sprandu. Varu derēt, ka viņam pašam ir vakcīna, bet mūs viņš vazās aiz deguna uz velna paraušanu."
"Tiešām? Jūs tā domājat?" Džimijs apvaicājās.
"Es zinu, ka tas>maita ir tur. Tūdaļ aiziešu un uzspridzināšu durvis."
"Es gan neieteiktu. Mums šeit vērojama kāda ārkārtīgi savāda mikrobu aktivitāte. Ārkārtīgi neparasta. Te iet kā pa elli. Es vēl turos, jo man ir bioskafandrs, bet pats nezinu, vai esmu inficēts vai ne. Kaut kas tiešām ir nogājis greizi."
"Nolādēts! Šeit? AtjaunEsmē? Man likās — mēs esam izolēti."
"Jā, brīdis ir bīstams," Džimijs sacīja. "Es ieteiktu jums meklēt Bermudās. Manuprāt, viņš paņēma kaudzi skaidras naudas un aizbrauca uz turieni."
"Tātad viņš ir mūs pārdevis, tas sīkais mēsls! Tīšām piespēlējis informāciju konkurentiem. Tad viss sakrīt. Sakrīt pilnīgi un galīgi. Paklau, paldies par padomu!"
"Labu veiksmi!" Džimijs novēlēja.
"Jā, paldies, tev tāpat."
Vairāk neviens nezvanīja pie ārējām durvīm, neviens necentās ielauzties iekšā. AtjaunEsmes iemītnieki acīmredzot bija visu sapratuši. Darbinieki, redzēdami, ka apsargi ir prom, droši vien bija metušies ārā un laidušies taisnā ceļā uz ārējiem vārtiem. Uz turieni, ko bija noturējuši par brīvību.
Trīsreiz dienā Džimijs pārbaudīja, kā klājas kreikeriem, skatīdamies uz tiem slepus kā lūriķis. Izsvītrosim salīdzinājumu: viņš tiešām bija lūriķis. Kreikeri likās gluži laimīgi vai vismaz apmierināti. Tie pastaigājās, gulēja, ilgas stundas sēdēja un, kā likās, nedarīja neko. Mātes baroja zīdaiņus, bērni spēlējās. Vīrieši čurāja apli. Vienai sievietei sākās zilā fāze, un vīrieši dejoja aplidošanas deju, dziedāja ar puķēm rokā, gaišzilie peņi līgojās taktī. Tam sekoja auglības orģija piecatā — nomaļāk krūmos.
Varbūt es varētu uzņemt ar viņiem sabiedrisku kontaktu, domāja Džimijs. Palīdzēt izgudrot riteni. Atstāt zināšanu mantojumu. Nodot tālāk visus savus vārdus.
Nē, tas nebija iespējams. Nekādu cerību.
Lāgiem viņi izskatījās nemierīgi — pulcējās bariņos, klusu sarunājās. Slepenie mikrofoni uztvēra balsis.
"Kur ir Oriksa? Kad viņa atgriezīsies?"
"Viņa vienmēr atgriežas."
"Viņai vajadzētu būt šeit un mācīt mūs."
"Viņa mūs māca vienmēr. Viņa māca mūs arī tagad."
"Vai viņa ir šeit?"
"Oriksa var reizē būt un nebūt šeit. Tā viņa teica."
"Jā. Teica gan."
"Ko tas nozīmē?"
Tas atgādināja kādas ārprātīgas teoloģiskas debates kaut kur čata telpas nomaļākajos, ellīgākajos stūros. Džimijs nespēja klausīties pārāk ilgi.
Pārējā laikā arī viņš pats pastaigājās, gulēja, ilgas stundas sēdēja, nedarīdams neko. Pirmajās divās nedēļās sekoja pasaules notikumiem Tīmeklī vai televīzijas ziņās: vēroja nemierus pilsētās, kad no ierindas izgāja transporta sistēma un tika izlaupīti lielveikali; eksplozijas, kad sabruka elektrosistēmas, ugunsgrēkus, kurus neviens negāja dzēst. Pūļi pārpildīja baznīcas, mošejas, sinagogas un tempļus, lai lūgtos un nožēlotu grēkus, un tad gāzās no turienes ārā, kad dievlūdzēji bija aptvēruši, ka šādi pieaug infekcijas risks. Ļaužu pulki plūda uz mazpilsētām un lauku apvidiem, kuru iedzīvotāji, cik ilgi vien spēdami, cīnījās pret bēgļiem, laizdami darbā šaujamieročus, nūjas un mēslu dakšas.
Sākumā ziņu sižeti bija izsmeļoši, notikumi tika filmēti no helikopteriem, komentētāji klaigāja kā futbola sacīkstē: Vai redzējāt: Neticami! lired, tam neviens nespēj īsti noticēt. Tas, ko mēs tikko redzējām, bija satrakots Dieva dārznieku pūlis, kas atbrīvoja Vistas kumosiņu ražošanas uzņēmumu, lired, tas ir smieklīgi, tie Vista» kumosiņu radījumi nemaz nevar paiet! (Smiekli.) Un tagad atgriežamies studijā.
Šķiet, tieši sākotnējo juku laikā, domā Sniegavīrs, kāds ģēnijs i/laida ārā cūkanus un vilkuņus. Ak, lielais paldies!
Ielu sludinātāji ķērās pie paššaustīšanās un pie murgiem par Apokalipsi, kaut gan likās vīlušies: kur tad bazūnes un eņģeļi, kāpēc mēness nav pārvērties asinīs? Uz ekrāna parādījās mācīti vīri uzvalkos; medicīnas eksperti, grafiki, kuros atainota infekcijas izplatība, epidēmijas skarto apgabalu kartes. To iezīmēšanai rika izmantota tumši sārta krāsa, ar kādu reiz iezīmēta Britu impērija. Džimijam labāk būtu patikusi kāda cita krāsa.