Komentētāji vairs nespēja apslēpt bailes. Kas būs tālāk, Bred? Kad reiz izgudros vakcīnu? Bet, Saimon, cik es dzirdu, viņi pie tās strādā augām diennaktīm, tomēr neviens vēl nav teicis, ka būtu gūtas kādas sekmes. Tas nu ir nopietni, Bred. Saimon, vārds vietā, tomēr arī agrāk ir gadījies šis tas nopietns. Iedrošinošs smaids, pacelti īkšķi, nefokusēts skatiens, bāla seja.
Tika steigšus montētas dokumentālas filmas, kurās tika parādīts vīruss — tas nu vismaz bija konstatēts un, kā parasti, atgādināja kūstošu, savērptu ledeni — un izskaidrota tā iedarbība. Cik saprotams, šis ir kāds ārkārtīgi virulents hibrīds. Vēl nav skaidrs, vai tā ir kāda starpsugu mutācija vai tas radīts apzināti. Viedais māj ar galvu. Lai pastiprinātu iespaidu, ka ar vīrusu ir iespējams tikt galā, tam rika dots nosaukums ESME — ekstra spēcīgais mutējošais elements. Iespējams, tagad viņi tiešām kaut ko zināja, piemēram, to, ar ko patiesībā nodarbojies Kreiks, droši paslēpies AtjaunEsmes Teritorijas visdziļākajā kodolā. Spriedis tiesu pasaulei, domāja Džimijs; bet kāpēc viņam bijušas tādas tiesības?
Zēla un plauka sazvērestību teorijas: tas esot kaut kas reliģisks, vainīgi esot Dieva dārznieki, tā esot sazvērēšanās ar mērķi iegūt kontroli pār pasauli. Pirmajā nedēļā tika ieteikts dzert tikai vārītu ūdeni un nedoties ceļojumos, kā arī izvairīties no sarokošanās. Tai pašā nedēļā krasi pieauga pieprasījums pēc lateksa cimdiem un filtrējošām maskām. Džimijs nodomāja, ka tas iedarbojas apmēram tikpat efektīvi kā ar ķiplokiem piespiķoti apelsīni Lielā mēra laikos.
Nupat saņemta informācija. F.SME nāvējošais vīruss ir uzliesmojis Fidži, kur līdz šim nebija konstatēts. KopDroKorpusa šefs izsludina Jauno Ņujorku par katastrofas apgabalu. Slēgtas lielākās satiksmes artērijas.
Rred, tas izplatās ļoti ātri. Saimon, tas ir neticami.
"Pārmaiņas var rasties jebkurā sistēmā, kas atkarīga no ātruma," mēdza sacīt Kreiks. "Pieskaries ar galvu pie sienas, un nenotiks nekas, bet, ja tā pati galva pieskarsies tai pašai sienai ar ātrumu deviņdesmit jūdžu stundā, tad sarkans vien pašķīdīs. Mēs atrodamies ātruma tunelī, Džimij. Ja ūdens kustas ātrāk nekā laiva, tu neko vairs nevari kontrolēt."
Es klausījos, domāja Džimijs, bet nedzirdēju.
Otrajā nedēļā tika izsludināta vispārēja mobilizācija. Steigšus sapulcinātie epidēmiju speciālisti pavēlēja ierīkot lauka lazaretes, izolatorus teltīs; karantīnā nonāca veseli miestiņi, pēc tam veselas lielpilsētas. Tomēr visi šie pūliņi drīz izrādījās veltīgi, jo ārsti un māsas inficējās paši vai arī krita panikā un aizbēga.
Anglija slēdz ostas un lidostas.
Pārtrūkuši visi sakari ar Indiju.
Slimnīcas ir slēgtas līdz turpmākam paziņojumam. Ja jūtaties slikti, dzeriet daudz ūdens un zvaniet ļ)a šādu krīzes telefonu.
Nemēģiniet, mēs atkārtojam, nemēģiniet atstāt pilsētas.
Nu vairs nerunāja ne Breds, ne Saimons. Breds un Saimons bija prom. Runāja citi, tad atkal citi.
Džimijs piezvanīja uz krīzes telefonu un izdzirda ierakstu, kas vēstīja, ka telefons nedarbojas. Pēc tam piezvanīja savam tēvam, ko nebija darījis gadiem ilgi. Arī šī līnija nedarbojās.
Viņš ieskatījās savā e-pastā. Nekādu jaunu ziņu. Viņš atrada vienīgi vecu dzimšanas dienas apsveikumu, ko nebija izdzēsis: Daudz laimes dzimšanas dienā, Džimij! Lai piepildās visi Tavi sapņi! Un spārnotas cūkas.
Vienā no privātajām mājaslapām bija redzama karte ar izgaismotiem punktiem tajās vietās, ar kurām joprojām bija iespējams sazināties caur satelītu. Džimijs kā noburts vēroja, kā šie gaismas punkti cits pēc cita dziest.
Viņš bija šokā. Laikam tāpēc nekādi nespēja aptvert notiekošo. Tas viss likās kā filma. Un tomēr viņš bija šeit, bet hermētiskajā telpā miruši gulēja Oriksa un Kreiks. Ikreiz, pieķēris sevi domājam, ka tas viss ir tikai ilūzija vai kaut kāds joks, viņš aizgāja un paskatījās uz abiem. Pa necauršaujamo rūti, protams: viņš zināja, ka iekšējās durvis nedrīkst vērt vaļā.
Viņš pārtika no Kreika krīzes rezervēm, vispirms no saldētajiem produktiem: ja sabojātos kupola solārā sistēma, tad vairs nedarbotos saldētavas un mikroviļņu krāsnis, tāpēc labāk vajadzēja ēst nost visas Vistas Kumosiņu Gardēžu Pusdienas, kamēr vēl bija tāda iespēja. Pavisam drīz viņš bija nopīpējis visus Kreika skunkzāles krājumus; tādā veidā izdevās izvairīties no kādām trim šaušalu dienām. Sākumā viņš aplēsa stipro dzērienu devas, taču drīz jau dzēra uz nebēdu. Vajadzēja piedzerties, lai vispār spētu skatīties ziņas, vajadzēja just pēc iespējas mazāk.
"Es tam neticu, es tam neticu," viņš reizēm murmināja. Bija sācis skaļi sarunāties pats ar sevi, slikta zīme. "Patiesībā tas nemaz nenotiek." Kā gan viņš varēja eksistēt šajā tīrajā, sausajā, vienmuļajā, parastajā istabā, gremot karameļu sojkornu un cukini siera bumbiņas, apdullināt smadzenes ar alkoholiskiem dzērieniem un prātot par totālo fiasko savā personiskajā dzīvē, ja tai pašā laikā visa cilvēce gāja pa pieskari?
Pats sliktākais bija tas, ka tie ļaudis tur ārā — viņu bailes, ciešanas, nāves pļauja — Džimiju patiesībā neskāra. Kreiks mēdza sacīt, ka Homo sapieris sapieris neesot programmēts tā, lai izšķirtu indivīdus barā, kas lielāks par diviem simtiem, tātad apmēram pirmatnējās cilts lielumā, bet Džimijs šo skaitli samazināja līdz diviem. Vai Oriksa ir viņu mīlējusi vai nav viņu mīlējusi, vai Kreiks zinājis par viņiem, cik daudz zinājis, kad uzzinājis, vai visu laiku izspiegojis? Vai sarīkojis grandiozo finālu kā eitanāzijas seansu, vai tīšām panācis, lai Džimijs viņu nošauj, jo zinājis, kas notiks tālāk, un nav vēlējies nolaisties tik zemu, lai paliktu šeit un vērotu sava darba rezultātus?
Vai varbūt viņš ir zinājis, ka nespēs noklusēt vakcīnas formulu, ja viņam klāt ķersies KopDroKorpuss? Cik ilgi viņš bija šo visu plānojis? Vai var būt, ka tēvocis Pīts un, iespējams, pat Kreika māte bijuši izmēģinājumu objekti? Vai Kreiks, tik daudz licis uz spēles, baidījās no neveiksmes, baidījās kļūt par vienu no daudziem nihilistiem, kas neko lāgā nemāk? Vai varbūt viņu plosīja greizsirdība, apdullināja mīlestība, vai tā bija atriebība, vai viņš vienkārši gribēja, lai Džimijs izbeidz viņa mocības? Vai viņš bija ārprātīgais vai godājams intelektuālis, kurš visu izdomājis līdz pat loģiskam noslēgumam? Un vai tur ir kāda atšķirība?
Un tā tālāk, un tā joprojām griezās emociju riteņi, raudami viņu arvien tālāk, līdz viņam izdevās atslēgties no apziņas.
Tikmēr viņa acu priekšā risinājās vienas sugas bojāeja. Valsts, klase, kārta, dzimta, ģints, suga. Cik tam ir kāju? Homo sapieris sapiens piebiedrojās polārlācim, baltajam valim, onagrai, racējpūcei, visam bezgala garajam sarakstam. O, daudz punktu. Lielmeistari
Dažreiz viņš izslēdza skaņu un klusu čukstēja vārdus. Sukulents. Morfoloģija. Vistas aklums. Kvarts. Gvano. Tas iedarbojās nomierinoši.
Izgaisa saits pēc saita, kanāls pēc kanāla. Pāris diktoru, līdz galam palikdami uzticīgi ziņām, uzstādīja kameras, lai nofilmētu paši savu nāvi — kliedzienus, irstošo ādu, pārsprāgušos acu ābolus un visu pārējo. Cik teatrāli, domāja Džimijs. Daži ir gatavi uz visu, lai tikai tiktu televīzijā.
"Tu, ciniskais draņķi!" viņš sev teica. Un tad sāka raudāt.
"Neesi tik sasodīti sentimentāls," viņam mēdza sacīt Kreiks. Bet kāpēc ne? Kāpēc lai viņš nebūtu sentimentāls? Tuvumā tik un tā nebija neviena, kam apšaubīt viņa gaumi.
Reizumis viņš apsvēra pašnāvību — tā likās neizbēgama —, tomēr nez kāpēc nespēja sakopot vajadzīgo enerģiju. Turklāt pašnāvība taču bija kaut kas tāds, kas demonstrējams publikai, piemēram, labunakti.com kanālā. Šādos apstākļos, šeit un tagad, šim žestam trūktu elegances. Viņš varēja iztēloties Kreika uzjautrināto nicinājumu un Oriksas vilšanos: Bet Dzimi/! Kāpēc tu padodies? Tevi gaida darbs! Tu apsolīji, atceries?